Šajā pēcpusdienā Rodžers savu uzmanību bija koncentrējis vienīgi uz Klēru Rendelu un viņas projektu, vairīdamies palūkoties uz meitu. Klēra Rendela bija glīta sieviete ar smalku kaulu uzbūvi un gaišu ādu, kas ļāva viņai sešdesmit gadu vecumā izskatīties tādai pašai kā divdesmit gados. Bet, skatoties uz Briannu Rendelu, puisim gandrīz aizrāvās elpa.
Stāja viņai bija kā karalienei, viņa nebija uzkumpusi, kā bieži notiek ar gara auguma meitenēm. Redzot mātes taisno muguru un graciozo stāju, viņam bija skaidrs, kur Brianna guvusi šo īpašību. Taču ne ievērojami slaido augumu, ne arī līdz viduklim slīgstošo matu kaskādi, sarkanu ar zeltainām un vara dzirkstīm, dzintara un kanēļa krāsas šķipsnām, kas sprogojās ap seju un klājās pār pleciem kā apmetnis. Acis tik tumši zilas, ka citā apgaismojumā izskatītos melnas. Ne ari plato, stingro mutes līniju ar pilnīgu apakšlūpu, kas aicināt aicināja uz mazām bučiņām un kaislīgiem kodieniem. To visu viņa noteikti bija mantojusi no tēva.
Visumā Rodžers priecājās, ka Briannas tēva te nav, jo viņš noteikti justos tēvišķīgi aizskarts par domām, ko Rodžers perināja savā galvā; viņš izmisīgi baidījās, ka tās varētu atspoguļoties arī sejā.
- Tēju? viņš viesmīlīgi piedāvāja. Lieliski. Brīnišķīgi. Izskatās gardi, Fiona. Ē, paldies, Fiona. Es, hm, nedomāju, ka mums vēl kaut ko vajadzēs.
Ignorējot nepārprotamo mājienu, Fiona, pieklājīgi palokot galvu, pateicās viešņām par komplimentiem, izveicīgi, bez liekām kustībām izdalīja sedziņas un tasītes, padeva pirmo šķīvi ar kūkām un likās sagatavojusies palikt un izturēties kā namamāte.
- Krējumu uz maizītēm, Rodž… tas ir, Veikfīlda kungs? viņa piedāvāja un, negaidīdama atbildi, ķērās pie karotes. Jūs esat pārlieku tievs, jūs vajag uzbarot. Viņa sazvērnieciski uzmeta skatienu Briannai Rendelai, sakot: Jūs jau zināt, kādi tie vīrieši ir; ja nav sievietes, kas par to parūpējas, nekad kārtīgi nepaēd.
- Cik labi, ka jūs par viņu rūpējaties, Brianna pieklājīgi atbildēja.
Rodžers dziļi ievilka elpu un vairākas reizes pakustināja pirkstus, līdz vēlme nožņaugt Fionu pārgāja.
- Fiona, viņš ierunājās. Vai tu… ē… vai tu būtu tik laipna un izdarītu man mazu pakalpojumu?
Meitene iespīdējās kā jāņtārpiņš, lūpas savilkās dedzīgā smaidā, iedomājoties, ka varēs Rodžera labā kaut ko izdarīt.
- Protams, Rodž… Veikfīlda kungs! Jebko!
Rodžeram bija mazliet neērti, bet viņš sevi mierināja, ka tas nāks par labu ne tikai viņam, bet arī Fionai. Ja viņa tūlīt neies projām, tad drīz vien viņš vairs nespēs atbildēt par sevi un izdarīs kaut ko tādu, ko viņi abi nožēlos.
- Liels paldies, Fiona. Nekas svarīgs jau nav. Es tikai pasūtīju… nedaudz… viņš drudžaini domāja, cenšoties atcerēties kāda no ciema veikalu īpašnieku vārdiem, …nedaudz tabakas no Bjūkena kunga Lielajā ielā. Vai tu varētu aiziet un to atnest? Pēc tik brīnišķīgas tējas es labprāt izpīpētu vienu pīpi.
Viņa jau raisīja nost priekšautu Rodžers ar nepatiku pamanīja, ka tas ir cakains, ar mežģīnēm. Kad aiz Fionas noklakšķēja kabineta durvis, viņš uz mirkli atvieglojumā aizvēra acis, šobrīd atvairīdams domu, ka nesmēķē. Atvieglojumā nopūties, viņš atgriezās pie sarunas ar viešņām.
- Jūs jautājāt, vai es vēlos, lai meklējat pārējos sarakstā minētos vārdus, gandrīz tūlīt sacīja Klēra. Rodžeram radās dīvaina sajūta, ka viņa par Fionas aiziešanu jūtas tikpat atvieglota. Jā, vēlos… ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu?
- Nē, nē! Nepavisam! Rodžers iesaucās, tikai nedaudz piemelodams. Ar lielāko prieku.
Rodžera roka neizlēmīgi kavējās virs servējamo ratiņu dāsnās kravas, tad aši kā čūska pašāvās uz priekšu un satvēra kristāla karafi, kurā bija divpadsmit gadus vecs viskijs Muir Breame. Viņš juta, ka pēc cīniņa ar Fionu ir to godam nopelnījis.
- Vai nevēlaties? Rodžers pieklājīgi piedāvāja. Pamanījis riebuma izteiksmi Briannas sejā, viņš steigšus piebilda: Vai varbūt tēju?
- Tēju, Brianna atviegloti sacīja.
- Tu nezini, no kā atsakies, Klēra teica meitai, ar baudu ieelpojot viskija aromātu.
- Zinu gan, Brianna atbildēja. Tāpēc jau atsakos. Viņa paraustīja plecus un, savilkusi vienu uzaci, palūkojās uz Rodžeru.
- Masačūsetsā alkoholu drīkst lietot tikai no divdesmit viena gada vecuma, Klēra paskaidroja Rodžeram. Brī jāgaida vēl astoņi mēneši, tāpēc viņa nav pieradusi pie viskija.
- Tu runā tā, it kā tas, ka cilvēkam negaršo viskijs, būtu noziegums, Brianna iebilda, pāri tējas tases malai uzsmaidot Rodžeram.
Viņš par atbildi savilka uzacis.
- Mīļā jaunkundz, viņš bargi sacīja. Te ir Skotija. Protams, viskija noniecināšana ir noziegums.
- Ak tā? Brianna laipni atteica, nevainojami atdarinādama viņa skotu neskaidro izrunu. Nu tad cer-rēsim, ka tas nav sodāms ar-r nāvi kā slepkavība.
Pārsteigts viņš norija smieklus kopā ar viskiju un aizrijās. Klepodams un sizdams sev pa krūtīm, viņš paskatījās uz Klēru, lai aicinātu kopā pasmieties par joku. Viņas lūpās kavējās samākslots smaids, bet seja bija kļuvusi gluži bāla. Tad viņa samirkšķināja plakstus, smaids kļuva dabiskāks un neveiklais brīdis bija garām.
Rodžers brīnījās, cik viegli viņiem raisās sarunas gan par niekiem, gan Klēras projektu. Brianna nepārprotami bija interesējusies par tēva darbu un par jakobītiem zināja krietni vairāk nekā māte.
- Liels brīnums, ka viņi vispār tika līdz Kalodenai, viņa sacīja.
- Vai jūs zinājāt, ka kalnieši Prestonpenas kaujā uzvarēja, kaut
viņiem bija tikai knapi divi tūkstoši vīru? Pret angļu armiju, kurā bija astoņi tūkstoši! Neticami!
- Un Folkērkas kaujā gāja bojā gandrīz tikpat, Rodžers viņai piebalsoja. Mazākā skaitā, sliktāk bruņoti, pārvietojās kājām… viņiem nemaz nevajadzēja izdarīt to, ko viņi izdarīja… bet izdarīja!
- M-khm, Klēra nokremšļojās un iedzēra pamatīgu malku viskija. Izdarīja.
- Man kaut kas ienāca prātā, Rodžers ar tēlotu nevērību sacīja Briannai. Varbūt jūs vēlētos atbraukt man līdzi uz dažām vietām… kaujas laukiem un šur tur citur? Tur ir interesanti, un esmu pārliecināts, ka jūs ārkārtīgi palīdzētu meklēšanā.
Brianna sāka smieties un atglauda no sejas matus, kuri visu laiku krita tējā.
- Par palīdzību nezinu, bet braukt es gribētu ļoti.
- Kolosāli! Pārsteigts un sajūsmināts, ka saņēmis piekrišanu, Rodžers tvēra karafi un gandrīz nometa zemē. Klēra to noķēra un rūpīgi pielēja viņa glāzi.
- Mazākais, ko varu darīt pēc tam, kad pagājušajā reizē to izgāzu. Viņa pasmaidīja, atbildot uz jaunā cilvēka pateicības vārdiem.
Redzot viņu tādu, uzmanīgu un mierīgu, Rodžers gandrīz sāka šaubīties par agrākajām aizdomām. Varbūt galu galā tas tomēr bija nelaimes gadījums? Šī skaistā, dzestrā seja viņam neko neatklāja.
Pēc pusstundas no tējas galda klājuma nekas nebija atlicis, karafe bija tukša un viņi visi trīs sēdēja, apmierinājuma transā iegrimuši. Brianna mazliet patriņājās, pameta skatienu uz Rodžeru un pēdīgi pavaicāja, vai drīkst izmantot “vannasistabu”.
- O, tualeti? Protams. Viņš uzslējās kājās, smagnējs, jo bija saēdies Dandī kūku un mandeļu biskvītu. Ja viņš drīz netiks no Fionas vaļā, tad līdz aizbraukšanai uz Oksfordu svērs trīssimt mārciņas.