- Labi, puis. Tad aiziet!
Šķērsielā bija auksti, un, par spīti tam, ka mēness nespīdēja, es redzēju savas elpas baltos mākonīšus. Lai kāda tumsa sabiezēja Parīzē, kaut kur vienmēr vīdēja gaisma; pa aizvirtņu un koka ēku sienu spraugām spiedās lampu un sveču gaisma, spoži apļi ietvēra ielu tirgotāju ratiņus, un mazās raga un metāla laternas, kas karājās ratu aizmugurē, pie kariešu ilksīm sijāja gaišumu.
Blakusiela piederēja tirgotājiem, īpašnieki šur tur virs savu veikalu durvīm vai pagalmu ieejām bija piekāruši laternas ar metāla režģi. Nebūdami mierā ar to, kā policija apsargā viņu īpašumu, bieži vien vairāki uzņēmēji apvienojās un maksāja sargam, lai tas
naktī uzmana viņu veikalus. Vienu tādu sargu ieraudzīju ēnā pie buru šuvēja darbnīcas durvīm, uzkumpušu čurnam uz salocītu buraudeklu kaudzes, un, atbildot uz viņa ķērkstošo “Bonsoir, kungs, kundzes,” es pamāju ar galvu.
Taču, kad gājām garām darbnīcai, dzirdēju, ka sargs negaidīti brīdinoši iesaucās:
- Kungs! Kundze!
Mērtegs momentāni apcirtās, lai pieņemtu izaicinājumu, zobens šņākdams jau izslīdēja no maksts. Es tik ātri kustēties nepratu, tādēļ paguvu pagriezties tikai daļēji, kad sargs panāca uz priekšu, un durvju ailā viņam aiz muguras es pamanīju zibenīgu kustību. Man nepietika laika brīdināt Mērtegu, kad kāds no mugurpuses iebelza viņam pa galvu un viņš nostiepās uz bruģa garšļaukus, rokas un kājas zaudēja satvaru, kļuva nejutīgas, duncis izslīdēja no pirkstiem un noklaudzēja uz bruģakmens.
Es aši noliecos, gribēdama paķert dunci, kas bija nokritis pie mana kurpes purngala, bet kāds aiz muguras satvēra manas rokas.
- Savāc vīrieti! balss aizmugurē pavēlēja. Ātri!
Pūlējos izrauties no gūstītāja tvēriena; viņa plaukstas sagrāba manu delnu locītavas, asi pagrieza, un es iekliedzos. Tumšajā ielā novirpuļoja kaut kas spokaini balts, un “sargs” ar balta auduma strēmeli rokās pārliecās pāri Mērtega šļauganajam augumam.
- Palīgā! es spalgi iebļāvos. Liec viņu mierā! Palīgā! Laupītāji! Slepkavas! PALĪGĀ!
- Klusu! Negaidīti dabūju tik spēcīgu sitienu pa ausi, ka uz brīdi sagriezās galva. Kad acis pārstāja asarot, es saskatīju notekā garu, baltu vīstokli, kas atgādināja desu; Mērtegs, satīts un cieši sasiets buraudekla maisā. Vīstoklim blakus tupēja viltus sargs; smaidīdams viņš piecēlās, un es redzēju, ka viņa seju no pieres līdz pat augšlūpai kā maska sedz tumša auduma gabals.
Kad “sargs” cēlās kājās, no sveču tirgotāja veikala viņam pāri krita šaura gaismas strēle. Lai gan vakars bija auksts, vīrietim mugurā bija tikai krekls, kas īsajā gaismas mirklī uzmirdzēja
smaragda zaļumā. Viņš bija ģērbies biksēs, kas pie ceļiem bija sastiprinātas ar sprādzēm, pārsteidzošā kārtā zīda zeķēs un ādas kurpēs, nevis, kā varētu gaidīt, basām kājām vai koka tupelēs. Tātad uzbrucēji nebija parasti bandīti.
Sāņus pamanīju pazibam Mēriju. Viens no maskotajiem stāviem bija cieši satvēris viņu no mugurpuses, viena roka stingri turēja meitenes vidukli, otra kā alu racējs dzīvnieks dzinās uz priekšu zem viņas svārkiem.
Tas, kurš stāvēja man priekšā, pieglaimīgi aizlika roku man aiz galvas un pievilka sev klāt. Maska sedza seju no pieres līdz mutei, nepārprotamu iemeslu dēļ atstājot lūpas brīvas. Man mutē iespiedās mēle, kas stipri garšoja pēc alkohola un sīpoliem. Es norīstījos, sakodu zobus un, kad mēle pazuda, nospļāvos. Saņēmu spēcīgu dunku, kas iegāza mani uz ceļiem notekā.
Bīstami tuvu pie mana deguna spārdījās Mērijas kurpes ar sudraba sprādzēm, kad nelietis, kurš viņu turēja, uzrāva meitenes svārkus līdz viduklim. Tirkšķēdams plīsa atlass, un augšā atskanēja skaļš kliedziens, kad uzbrucējs iegrūda pirkstus Mērijai starp kājām.
- Jaunava! Man ir jaunava! viņš noķērca. Viens no vīriešiem izsmējīgi paklanījās Mērijai.
- Apsveicu, jaunkundzi Jūsu vīram būs iemesls kāzu naktī mums pateikties, jo viņš nesaskarsies ar neērtiem šķēršļiem, kas varētu stāties ceļā viņa baudai. Bet mēs esam nesavtīgi mēs neprasām pateicību par to, ka izpildām savu pienākumu. Izdarīt pakalpojumu ir ļoti patīkami.
Ja bez zīda zeķēm man vajadzētu vēl kādu nodrošinājumu, ka uzbrucēji nav parasti huligāni, šī runa kuru pārējie uzņēma ar skaļiem zviedzieniem to tikai apstiprināja. Bet ar masku segtās sejas bija tikai papildinājums.
Rokas, kas bija saķērušas manus augšdelmus, lai uzrautu mani kājās, bija koptas, tieši virs īkšķa locītavas ievēroju mazu dzimumzīmīti. Tas man jāatceras, es apņēmīgi nodomāju. Ja viņi atstās mūs dzīvas, tas var noderēt.
Vēl kāds no aizmugures satvēra manas rokas, tik stipri paraujot atpakaļ, ka es iekliedzos. Šādā pozā manas krūtis izspiedās no dziļi dekoltētā ņiebura kā uz paplātes.
Vīrietis, kurš, šķiet, vadīja uzbrukumu, bija ģērbies vaļīgā gaišas krāsas kreklā ar tumšākiem plankumiem varbūt tie bija izšuvumi. Krekla dēļ viņa siluets tumsā bija nedaudz izplūdis, neļaujot paskatīties uz viņu ciešāk. Kad viņš paliecās uz priekšu un ar pirkstu vērtējoši novilka man pa krūšu augšējo daļu, es saskatīju tumšus matus, kas ar eļļas palīdzību bija gludi pieglausti galvai un stipri oda pēc pomādes. Vīrietim bija lielas ausis, pie kurām labi varēja nostiprināt maskas aukliņas.
- Nebaidieties, kundzes, plankumainais krekls sacīja. Mēs negribam darīt jums pāri; mūsu nolūks ir vienkārši dot jums iespēju pavingrināties jūsu vīriem vai līgavaiņiem tas nav jāzina un tad mēs laidīsim jūs vaļā.
- Vispirms jūs varat mūs aplaimot ar savām saldajām lūpiņām, kundzes, viņš paziņoja, atkāpjoties un sākot raisīt vaļā savu bikšu auklas.
- To neaiztiec! Zaļais krekls norādīja uz mani. Viņa kož.
- Ja gribēs paturēt savus zobus, tad nekodīs, atbildēja viņa biedrs. Esiet tik laipna, kundze, metieties ceļos. Viņš spēcīgi uzspieda man uz pleciem, un es, kāpjoties atpakaļ, paklupu. Vīrietis gribēja mani satvert, lai es neizraujos, un tai brīdī man no galvas noslīdēja platā kapuce, atbrīvojot matus. Saspraudes cīniņā bija atnākušas vaļā, tāpēc mati izrisa pār pleciem un, plīvojot nakts vējā kā lentes, aizsedza man acis, tā ka es neko vairs neredzēju.
Izrāvusies no uzbrucēja rokām, spēru pāris grīļīgu soļu atpakaļ un purināju galvu, lai atbrīvotu acis. Iela bija tumša, bet laternu blāvajā gaismā, kas plūda pa veikalu slēģu spraugām, vai zvaigžņu gaismā, kas gaisināja ēnas, šo to es tomēr saskatīt varēju.
Uzzibsnīja Mērijas kurpju sudraba sprādzes, kas spārdoties strauji kustējās. Viņa, guļot uz muguras, cīnījās, bet viens no vīriem bija uzmeties viņai virsū un lamājās, vienlaikus cenšoties
novilkt bikses un savaldīt upuri. Varēja dzirdēt plīstam audumu, un gaismas strēlē, kas spīdēja pa vārtiem, pazibēja viņa baltie dibena apaļumi.
Kādas rokas satvēra mani ap vidukli un vilka atpakaļ, atraujot manas kājas no zemes. Es ar papēdi noskrāpēju viņa apakšstilbu, un viņš dusmās iekaucās.
- Turi viņu! pavēlēja plankumainais, iznirstot no ēnas.
- Turi pats! Tas, kurš centās mani sagūstīt, neceremoniāli iegrūda mani drauga rokās, acīs man iespīdēja gaisma no pagalma un uz mirkli apžilbināja.
- Dieva māte! Tvēriens atslāba, es izrāvos brīvībā un ieraudzīju, ka plankumainajam šausmās iepletusies mute. Viņš, metot krustus, atmuguriski kāpās tālāk no manis.
- In nomine Patris, et Filii, et Spiritus Sarieti/ viņš purpināja, atkal un atkal metot krustus. Baltā dāma!
- Baltā dāma! Man aiz muguras stāvošais vīrietis šausmu pilnā balsī atkārtoja kā atbalss.