Plankumainais krekls turpināja kāpties atpakaļ, tikai tagad viņš gaisā vilka zīmes, kuras ne tuvu nebija tik kristīgas kā krusta zīme, bet kurām droši vien bija tāda pati jēga. Pavērsis pret mani roku ar izstiepta rādītājpirksta un mazā pirkstiņa ragiem, kas veidoja seno zīmi aizsardzībai pret ļaunumu, viņš noteikti piesauca veselu sarakstu garīgo aizstāvju, sākot ar Trīsvienību un beidzot ar zemāka līmeņa spēkiem, berot latīņu vārdus tik ātri, ka zilbes saplūda kopā.
Es stāvēju uz ielas, satriekta un apreibusi, līdz drausmīgs kliedziens man pie kājām atsauca īstenībā. Pārāk aizrāvies, lai pievērstu uzmanību tam, kas notiek virs galvas, vīrietis, kurš bija uzmeties virsū Mērijai, apmierinājumā izdvesa guldzošu rīkles skaņu un sāka ritmiski kustināt gurnus, meitenei kliedzot tā, ka likās pārtrūks balss saites.
Tikai instinkta vadīta, es paspēru soli uz viņu pusi, atvēzēju kāju un no visa spēka iespēru izvarotājam pa ribām. Ar izbrīna
pilnu “Uff!” vīrietim no plaušām izplūda gaiss, un viņš sasvērās uz sāniem.
Viens no viņa draugiem metās uz priekšu, satvēra viņu aiz rokas un izmisīgi iekliedzās:
- Celies! Celies! Baltā dāma! Bēdz!
Vēl izvarošanas neprāta pārņemts, vīrietis stulbi pablenza uz augšu un gribēja atgriezties pie Mērijas, kura izmisīgi locījās un raustījās, cenšoties atbrīvot drēbes no smaguma, kas turēja viņu kā slazdā. Tagad gan Zaļais, gan Plankumainais krekls rāva savu cīņubiedru aiz rokām, un viņiem izdevās dabūt vīrieti stāvus. Saplēstās bikses nošļuka ap gurniem, asinīm notrieptais stīvais loceklis drebēja aklā miesaskārē zem krekla stērbelēm.
Likās, ka tuvojošos skrejošu soļu dipoņa beidzot viņu atskurbināja. Abi palīgi, to izdzirdējuši, atlaida rokas un metās bēgt, atstājot biedru likteņa ziņā. Klusi nolamājies, viņš klupdams krizdams, mēģinot uzraut bikses, ieskrēja tuvākajā šķērsielā.
- Au secours! Au secours! Gendarmes!' Kaut kur tālāk tumšajā ieliņā kāda aizelsusies balss sauca pēc palīdzības, tās īpašnieks virzījās uz mūsu pusi, kājām ķeroties aiz dažādām drazām. Diez vai laupītājs vai kāds cits ļaundaris streipuļos pa ieliņu, saucot žandarmus, kaut ari pašreizējā šoka stāvoklī mani laikam nekas nespētu pārsteigt.
Es biju pārsteigta, kad tumšā ēna, kas izplivinājās no šķērsielas, izrādījās Aleksandrs Rendels, melnā apmetnī un nošļukušu cepuri galvā. Viņa izmisuma pilnais skatiens klīda pa nelielo aklo ieliņu, vispirms tas krita uz Mērtegu, kas bija pārtapis par atkritumu maisu, tad uz mani, kur es stīva un elsojoša balstījos pret sienu, un beidzot uz sakņupušo Mēriju, kura namu paēnā gandrīz nemaz nebija redzama. Vienu brīdi viņš stāvēja, bezpalīdzīgi nolaidis rokas, tad apcirtās un uzrāpās dzelzs vārtos, pa kuriem bija iznākuši uzbrucēji. No vārtu augšējās malas viņš ar mokām aizsniedza pie sijas piekārto laternu.
Gaisma mazliet nomierināja; lai ari tā atklāja nožēlojamu ainu, vismaz padzina drūmās ēnas, kas draudēja jebkuru mirkli pārvērsties par jaunām briesmām.
Mērija tupēja uz ceļiem, sarāvusies mazā kamoliņā. Galvu aptvērusi rokām, viņa drebēja. Pilnīgā klusumā. Viena kurpe uz sāniem gulēja uz bruģa, sudraba sprādze zibsnīja laternas līganajā gaismā.
Kā ļaunu vēstošs putns Aleks nolaidās meitenei blakus.
- Hokinsa jaunkundzi Mērij! Hokinsa jaunkundzi Vai ar jums viss kārtībā?
- Stulbāku jautājumu nav iespējams uzdot, es saskaitusies iesaucos, kad Mērija ievaidējās un atrāvās no Aleka. Dabiski, ka nav kārtībā. Viņu tikko izvaroja. Ar zināmu piepūli atrāvos no sienas, kas deva drošības sajūtu, un devos pie viņiem, kā dziedniece ar klīnisku objektivitāti ievērojot, ka man ļogās kājas.
Nākamajā mirklī tās vispār atteicās darboties, kad pēdu no manis garām pašāvās milzīga, sikspārnim līdzīga ēna un ar pamatīgu būkšķi piezemējās uz bruģa.
- Skat, skat, kas te nolaidies! sacīju un sāku nervozi smieties. Lielas plaukstas satvēra manus plecus un pamatīgi sapurināja.
- Klusē, Armaliet! Džeimijs mani apsauca, zilās acis laternas gaismā kvēloja melnas un draudīgas. Viņš iztaisnojās, zilā samta apmetņa krokas slīga pār muguru, kad viņš izstiepa rokas uz jumtu, no kura tikko bija nolēcis. Pacēlies uz pirkstgaliem, viņš knapi spēja aizsniegt tā malu.
- Nu nāc taču lejā! viņš nepacietīgi uzsauca, skatoties augšup. Liec kājas pāri malai man uz pleciem un tad slīdi man pa muguru. Nošņirkstēja vaļīgie jumta dakstiņi, kad pār malu ar kājām pa priekšu piesardzīgi pārrausās mazs, tumšs stāvs, tad nošļūca pa garā vīrieša augumu kā pērtiķis pa stabu.
- Vareni, Fērgus! Džeimijs nevērīgi uzsita puikam uz pleca, un pat puskrēslā es redzēju Fērgusam vaigos iesitamies apmierinājuma sārtumu. Džeimijs kā pieredzējis karavīrs noskatīja notikuma
vietu un, kaut ko nomurminājis, aizsūtīja zēnu uz ielas galu uzmanīt, vai netuvojas žandarmi. Kad bija nokārtotas svarīgākas lietas, viņš atkal notupās manā priekšā.
- Vai tev nekas nekaiš, Ārmaliet? viņš apjautājās.
-Jauki, ka pajautāji, es pieklājīgi atbildēju. Paldies, nē. Taču viņai tik labi neklājas. Es pamāju uz Mērijas pusi. Meitene joprojām bija sarāvusies kamolā, trīcēja un drebēja kā želeja, vairoties no Aleka neveiklajiem mēģinājumiem viņu noglāstīt.
Džeimijs tikai uzmeta viņai īsu skatienu.
- Tā es skatos. Kur, pie joda, ir Mērtegs?
- Tur, es atbildēju. Palīdzi man piecelties.
Es aizstreipuļoju līdz notekai, kurā šurpu turpu kā satraukts kāpurs vāļājās maiss ar iesprostoto Mērtegu, raidot uz visām pusēm slāpētu lamuvārdu pārsteidzošu sajaukumu trijās valodās.
Džeimijs izvilka dunci un ar šķietami nežēlīgu nevērību pret maisa saturu visā garumā pārgrieza buraudeklu. Mērtegs izsprāga kā korķis no pudeles. Puse no sarainajiem, melnajiem matiem, saķepuši kādā pretīgā šķidrumā, kurā maiss bija mircis, bija pielipuši pie galvas. Pārējie bija saslējušies gaisā, piešķirot vēl briesmīgāku izteiksmi sejai, kuru jau pietiekami kareivīgu darīja liels, purpura krāsas puns uz pieres un strauji augošs zilums zem acs.
- Kurš man iesita? viņš norēja.
- Nu, es tas nebij, Džeimijs atbildēja, savilcis uz augšu vienu uzaci. Nāc, vecais, mums nav laika tūļāties.
- Tas nekad nenotiks, es purpināju, uz labu laimi spraužot matos sprādzes ar briljantiem. Viņai nepieciešama ārstēšana, tas ir viens. Viņai vajag ārstu!
- Viņai jau tāds ir, Džeimijs .aizrādīja, pacēlis zodu un gar degunu šķielējot spogulī, jo sēja kaklasaiti. Tu. Kaklasaiti sasējis, viņš paķēra ķemmi un steigšus vilka to caur biezajiem, rudajiem matu viļņiem.
- Pīt nav laika, viņš nomurmināja, turot biezo zirgasti, bet ar otru roku rakņājās pa atvilktni. Vai tev ir kāds lentes gals, Armaliet?
- Ļauj man. Es nostājos viņam aiz muguras un, saņēmusi šķipsnās sadalītos matus ar zaļu lenti, glīti iepinu tos bizē. Cik stulbi, ka tieši šovakar mums jārīko viesības!
Turklāt tās nebija parastas viesības. Kā goda viesis ieradīsies Sendringemas hercogs un līdz ar viņu neliela, bet izmeklēta sabiedrība. Bija ielūgts ievērojamais baņķieris Divemē kungs ar vecāko dēlu. Gaidījām Luīzi un Žilu de Latūrus un arī d’Arbanvilus. Lai būtu interesantāk, bijām ielūguši grāfu Senžermēnu.
“Senžermēns!” izbrīnā iesaucos, kad Džeimijs man to pirms nedēļas bija pateicis. “Kāda joda pēc?”
“Mums ir kopīgi darījumi,” Džeimijs atgādināja. “Viņš jau te vakariņojis kopā ar Džeredu. Bet es gribu, lai man būtu izdevība viņu pavērot, kā viņš maltītes laikā sarunājas ar tevi. Spriežot pēc tā, ko esmu redzējis, kopā strādājot, viņš nav tas cilvēks, kurš slēptu savas domas.” Džeimijs paņēma balto kristālu, ko man bija iedevis metrs Raimons, un domīgi pasvārstīja saujā.