Выбрать главу

“Smuks gan,” viņš bija sacījis. “Likšu iestrādāt zeltā, lai vari valkāt to ap kaklu. Ēdot spēlējies ar kristālu, līdz kāds tev par to pajautās, Armaliet. Tad pastāsti, kam tev tas vajadzīgs, un noteikti vēro grāfa Senžermēna seju. Ja tas bija viņš, kurš Versaļā lika tevi noindēt, tad, domāju, redzēsim kādu nodevīgu zīmi.”

Es gan šobrīd vēlējos vienīgi mieru, klusumu un pilnīgu vien­tulību, lai varu trīcēt kā trusis. Bet man bija jāiet uz vakariņām ar hercogu, kurš varētu būt vai nu jakobīts, vai angļu spiegs, ar grāfu, kurš varētu būt indētājs, un augšstāvā bija noslēpta izvarota sie­viete. Man drebēja rokas tā, ka nespēju aiztaisīt ķēdīti ar kristālu; Džeimijs nostājās man aiz muguras un ar vienu īkšķa kustību aiz­taisīja slēdzīti.

-     Vai tev nervu nav? es noprasīju. Viņš saviebās, skatoties spogulī uz mani, un piespieda plaukstas pie vēdera.

-     Kā nu ne, ir gan. Bet man tie iedarbojas uz vēderu, nevis uz rokām. Vai tev ir tās zāles pret vēdergraizēm?

-     Tur. Pamāju uz zāļu lādi, kas ar atvāztu vāku stāvēja uz galda pēc Mērijas ārstēšanas. Mazā, zaļā pudelīte. Vienu karoti.

Nepievēršot uzmanību karotei, Džeimijs pagāza pudeli un no­rija vairākus krietnus malkus. Tad nolaida pudeli un, acis samie­dzis, novērtēja, cik šķidruma atlicis.

-     Ak Dievs, cik pretīgs! Vai tu būsi reiz saposusies, Armaliet? Viesi kuru katru mirkli būs klāt.

Mērija pagaidām bija nobēdzināta tukšā istabā otrajā stāvā. Biju rūpīgi viņu izmeklējusi, vai nav ievainojumu, bet likās, ka nodarījums aprobežojies ar zilumiem un šoku, tad es viņu aizmi­dzināju ar krietnu malku magoņu sīrupa, jo šķita, ka tā būs prātīgi.

Aleks Rendels bija noraidījis visus Džeimija mēģinājumus aiz­sūtīt viņu mājās, tāpēc viņš tika atstāts stāvam sardzē pie Mērijas un viņam tika stingri pieteikts nekavējoties saukt mani, ja viņa pamostas.

-     Kā, pie joda, tas idiots tur gadījās? es jautāju, grabinoties pa atvilktni, meklējot pūdera kārbiņu.

-     Es viņam to pajautāju, Džeimijs atbildēja. Izskatās, ka tas nabaga muļķis ir iemīlējies Mērijā Hokinsā. Viņš sekojis jaunajai dāmai pa visu pilsētu, galvu nokāris kā vītusi puķe, jo zina, ka vi­ņai jāprecas ar Mariņī.

Es nometa pūdera kārbiņu.

-     V-v-viņš ir iemīlējies viņā? es nosēcu, aizgaiņājot lidojošās pūdera pārslas.

-     Tā viņš saka, un man nav iemesla viņa vārdus apšaubīt, Džeimijs sacīja, aši notraucot man no kleitas priekšas pūderi. Viņš bija drusku izklaidīgs, to sakot.

-     Es nebrīnos. Konfliktējošo emociju juceklim, kas mani plo­sīja, es tagad pievienoju žēlumu pret Aleku Rendelu. Protams, viņš neuzdrīkstētos runāt ar Mēriju, domādams, ka nabadzīga sekretāra uzticība nav nekas, ja salīdzina ar bagātību un stāvokli, ko pie­dāvā saradošanās ar Gaskoņas namu. Un ko viņš tagad jūt, redzot,

ka mīļotā bijusi pakļauta brutālam uzbrukumam burtiski viņa acu priekšā?

-    Nolādēts, kāpēc viņš neko neteica? Viņa uz vietas būtu gatava bēgt viņam līdzi. Jo bālais angļu palīgmācītājs, protams, ir Mērijas neizsakāmās uzticības “garīgais” objekts.

-     Rendels ir džentlmenis, Džeimijs atbildēja, sniedzot man spalvu un podiņu ar vaigu sārtinātāju.

-     Tu gribi teikt, ka viņš ir stulbs ēzelis, es nežēlīgi noteicu.

Džeimijam noraustījās lūpas.

-     Nu, varbūt, viņš piekrita. Turklāt nabadzīgs; viņam nav ienākumu, lai varētu uzturēt sievu, ja ģimene Mēriju izraidītu, un tas noteikti notiktu, ja viņa aizlaistos ar Rendelu. Un viņam ir vārga veselība; viņam būtu grūti atrast citu vietu, jo hercogs vi­ņam, visticamāk, uzteiktu vietu un ieteikuma vēstuli nedotu.

-    Kāds no kalpotājiem Mēriju noteikti atradīs, es bažījos, at­griežoties pie iepriekšējās tēmas, lai nevajadzētu domāt par pēdējo šīs traģēdijas izpausmi.

-      Nē, neatradīs. Viņi būs aizņemti ar apkalpošanu. Un līdz rītam viņa būs tiktāl atguvusies, ka varēs atgriezties tēvoča mājā. Es aizsūtīju ziņu, viņš piebilda, ka Mērija nakšņos pie draudze­nes, jo bija jau vēls. Negribēju, ka viņi sāk meiteni meklēt.

-Jā, bet…

-    Armaliet! Džeimijs uzlika rokas man uz pleciem, mani pār­traucot, un garām spogulim ieskatījās man acīs. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņu kāds ierauga, līdz Mērija atkal spēj izturēties un runāt kā parasti. Ja paklīdīs ziņas par notikušo, viņas labā slava būs sabojāta uz visiem laikiem.

-    Viņas labā slava! Diez vai viņa ir vainīga, ka tika izvarota! Balss man viegli drebēja, un Džeimijs ciešāk saspieda man plecus.

-    Tas nav pareizi, Armaliet, bet tā tas ir. Ja sāks runāt, ka viņa vairs nav jaunava, neviens viņu neprecēs… Viņa būs apkaunota un līdz mūža galam paliks vecmeitās. Viņš saspieda manu plecu, palaida to vaļā un palīdzēja iespraust sprādzi nedroši ieveidotajā sasukā.

-                Neko citu viņas labā mēs nevaram darīt, Klēra, viņš sacīja.

-     Pasargāt no ļaunuma, dziedināt, cik labi spējam… un atrast netī­ros cūkas, kas to izdarīja. Džeimijs novērsās un sāka rakņāties manā šķirstiņā, meklējot kaklasaites adatas. Jēziņ, viņš klusi piebilda, it kā runātu ar zaļu samtu izoderētajā kārbiņā, tu domā, es nesaprotu, ko tas nozīmē Mērijai? Vai viņam?

Satvēru pirkstus, kas rakņājās pa lādīti, un saspiedu. Viņš atbil­dēja manam spiedienam, tad pacēla pie lūpām manu roku un viegli noskūpstīja.

-    Ak kungs, Armaliet! Tavi pirksti ir auksti kā ledus. Viņš ap­grieza mani apkārt, lai nopietni ieskatītos acīs. Vai tev viss kār­tībā, zeltenīt?

Nezinu, ko viņš saskatīja manā sejā, bet viņš vēlreiz izdvesa: “Jēziņ,” ieliecās ceļos un piespieda mani pie sava krekla krokotās priekšas. Es pārtraucu tēlot drosmīgo un piekļāvos viņam, iespie­žot seju stīvinātajā siltumā.

-     Ak Dievs, Džeimij. Es tā pārbijos. Es esmu pārbijusies. Ak Dievs, kaut mēs tagad varētu mīlēties.

Viņa augums man zem vaiga iedrebējās smieklos, bet apskā­viens kļuva ciešāks.

-    Vai tu domā, ka tas palīdzētu?

-Jā-

Patiesībā es domāju, ka bailes nepāries, līdz gulēšu mūsu gultas drošībā, kur mūs apņems mājas sargājošais klusums, sajutīšu vīra spēku un silto miesu sev blakus un sevī, kas ar mūsu savienošanos prieku balstīs manu drosmi, aizslaucīs bezpalīdzības šausmas un apziņu, ka gandrīz tiku izvarota, sniedzot apstiprinājumu, ka esam viens otram.

Viņš saņēma plaukstās manu seju, noskūpstīja, un uz mirkli bai­les par nākotni un nakts šausmas atkāpās. Tad viņš palaida mani vaļā un pasmaidīja. Saskatīju viņa sejā iegrauzušās raizes, bet acīs nebija nekā cita kā vien mazs manas sejas atspulgs.

-    Tad es palieku tev parādā, viņš klusi sacīja.

Bez starpgadījumiem tikām līdz otrajam ēdienam, un es jau sāku pamazām nomierināties, lai arī, ēdot buljonu, man roka vēl palaikam iedrebējās.

-    Cik neiedomājami burvīgi! es sacīju, kad Divernē jaunākais beidza savu stāstu, kuru es nemaz nebiju klausījusies, jo es ausījos, vai augšstāvā neatskanēs kādi aizdomīgi trokšņi. Lūdzu, pastās­tiet vēl kaut ko!

Uztvēru Magnusa skatienu, kad viņš apkalpoja grāfu Senžermēnu, kurš sēdēja man pretī galda otrā pusē, un pateicībā uzsmai­dīju sulainim, cik nu tas bija iespējams, ja mutē ir zivs kumoss. Pārāk labi audzināts, lai smaidītu sabiedrībā, Magnuss cienīgi par ceturtdaļcollu palocīja galvu un turpināja apkalpot. Mana roka aiz­slīdēja pie kaklā pakārtā kristāla, un es sāku uzkrītoši to glāstīt, kamēr grāfs bez jebkādām satraukuma izpausmēm drūmajā sejā uzdūra uz dakšiņas mandelēs panētu foreli.