Džeimijs un Divernē vecākais galda otrā galā bija iegrimuši sarunā, ēdienam neviens nepievērsa uzmanību, kamēr mans vīrs, turēdams kreisajā rokā krīta galiņu, skribelēja uz papīra driskās ciparus. Šahs vai varbūt darījumi, es prātoju.
Kā goda viesim pienākas, hercogs sēdēja vidū. Pirmos trīs ēdienus viņš bija baudījis ar tādu labpatiku, kāda piemīt tikai dzimušam gardēdim, un šobrīd dzīvi sarunājās ar d’Arbanvila kundzi, kas sēdēja viņam labajā pusē. Tā kā hercogs nepārprotami bija ievērojamākais anglis, kas tolaik dzīvoja Parīzē, Džeimijs bija uzskatījis, ka ir vērts uzturēt ar viņu pazīšanos, cerot, ka atklāsies kādas baumas, kas varētu aizvest mūs pie cilvēka, kurš Čārlzam Stjuartam bija sūtījis muzikālo vēstuli. Turpretī mana uzmanība, lai kā es centos paturēt acīs hercogu, atkal un atkal pievērsās kungam, kas sēdēja hercogam pretī, Sailasam Hokinsam.
Kad hercogs bija ienācis pa durvīm un, nevērīgi pamājot pāri plecam, sacījis: “Šķiet, Freizera kundze, jūs jau esat pazīstami ar Hokinsa kungu, vai ne?” domāju, ka uz vietas dabūšu galu un tādējādi visiem aiztaupīšu nepatikšanas.
Hercoga jautrās, zilās ačeles ielūkojās manējās ar vaļsirdīgu pārliecību, ka viņa kaprīzes tiks izpildītas, un man nebija citas iespējas kā vien smaidīt, māt ar galvu un teikt Magnusam, lai uzklāj galdu vēl vienai personai. Džeimijs, ieraudzījis pa viesistabas durvīm ienākam Hokinsa kungu, izskatījās tā, it kā viņam vajadzētu ieņemt vēl vienu devu zāļu pret vēdergraizēm, tomēr viņš bija tiktāl saņēmies, lai paspiestu roku Hokinsa kungam un sāktu runāt par to, cik labas ir iebraucamās vietas ceļā uz Kalē.
Es pametu skatienu uz pārnēsājamo pulksteni, kas stāvēja uz kamīna dzegas. Cik ilgi līdz brīdim, kad visi dosies projām? Domās pārskaitīju ēdienus, kas jau pasniegti un kas vēl jāpasniedz. Tūlīt nesīs desertu. Tad salāti un siers. Brendijs ar kafiju, vīriešiem portvīns, dāmām liķieri. Vēl pāris stundu rosinošai sarunai. Ne pārāk rosinošai, lūdzu, Dievs, citādi viņi te nīks līdz rīta gaismai.
Tagad saruna risinājās par ļaunumu, ko ielās nodara bandas. Es atstāju zivi uz šķīvja un paņēmu maizīti.
- Un esmu dzirdējis, ka dažās no šīm bandām nav tikai salašņas, kā varētu domāt, bet arī aristokrātijas jaunākie pārstāvji! Ģenerālis d’Arbanvils savilka lūpas par šīs domas neaptveramo absurdu.
- Viņi to piekopj kā sportu… kā sportu! It kā pieklājīgu vīru aplaupīšana un dāmu biedēšana būtu kaut kādas gaiļu cīņas!
- Vienreizīgi! noteica hercogs ar tāda cilvēka vienaldzību, kurš nekur nekad neiet bez nopietnas apsardzes. Viņam pie zoda parādījās paplāte ar uzkodām un kādu pusduci viņš salika sev uz šķīvja.
Džeimijs uzmeta man skatienu un piecēlās.
- Lūdzu mani atvainot, dāmas un kungi, viņš paklanījies sacīja, man ir kāds īpašs portvīns, un es vēlos, lai Viņa Gaišība to nogaršo. Tūlīt atnesīšu no pagraba.
- Tas noteikti ir Belle Rouge, ierunājās Žils de Latūrs, nepacietībā aplaizīdams lūpas. Jūsu Gaišība, jūs sagaida rets gardums. Nekur citur neesmu garšojis tādu vīnu.
- Ak tā? Nu drīz jūs to nogaršosiet, princi, sarunā iesaistījās grāfs Senžermēns. Kaut ko vēl labāku.
- Par Belle Rouge nekas labāks nevar būt! iebilda ģenerālis d’Arbanvils.
- Ir gan, grāfs ļoti augstprātīgi palika pie sava. Esmu atradis jaunu portvīna šķirni, kas gatavota un pildīta Gosto salā, Portugāles piekrastē. Krāsa tumša kā rubīnam, un Bella Rouge salīdzinājumā ar to garšo kā krāsains ūdens. Man ir kontrakts par visas partijas piegādi augustā.
- Tiešām, grāfa kungs? Sailass Hokinss savilka biezās, sirmās uzacis un norādīja uz mūsu galda galu. Vai esat atradis jaunu kompanjonu, kas palīdzētu ar ieguldījumiem? Es sapratu, ka jūsu paša resursi ir… izsīkuši, teiksim tā? Pēc nožēlojamā gala, kādu piedzīvoja “Patagonija”. Viņš paņēma no šķīvja siera gabaliņu un veikli iemeta sev mutē.
Grāfam izspiedās žokļu muskuļi, un mūsu pulciņu pēkšņi apņēma dzestrums. Pēc šķībā skatiena, ko Hokinsa kungs raidīja manā virzienā, un vieglā smīniņa, kas slēpās enerģiski košļājošas mutes kaktiņos, bija skaidrs, ka viņš zināja, kādu lomu nelaimīgās “Patagonijas” iznīcināšanā biju spēlējusi es.
Mana roka atkal aptvēra kristālu pie kakla, bet grāfs neskatījās uz mani. No mežģīņu žabo augšup bija pacēlies košs sārtums, un viņš ar atklātu nepatiku paglūnēja uz Hokinsa kungu. Džeimijam bija taisnība šis cilvēks savas jūtas neslēpa.
- Par laimi, kungs, viņš sacīja, ar acīm redzamām grūtībām apvaldījis savu karsto dabu, esmu atradis kompanjonu, kurš vēlas ieguldīt šajā darījumā. Patiesību sakot, viņš ir mūsu dāsnā namatēva tautietis. Grāfs Senžermēns ironiski pamāja ar galvu uz durvju pusi, kur tikko bija parādījies Džeimijs un Magnuss ar milzīgu karafi, kurā bija Bella Rouge portvīns.
Hokinss uz mirkli pārtrauca gremošanu, mute ziņkārē palika nepatīkami pavērta.
- Skots? Kurš? Nebiju domājis, ka Parīzē ir kāds skots, kas nodarbojas ar vīna tirgošanu, izņemot Freizeru namu.
Grāfa acis, skatoties te uz Hokinsa kungu, te uz Džeimiju, iemirdzējās nepārprotamā uzjautrinājumā.
- Domāju, ka tas ir strīdīgs jautājums, vai minēto investoru šobrīd var uzskatīt par skotu, tomēr viņš ir Broktūrekas kunga tautietis. Viņa vārds ir Čārlzs Stjuarts.
Šī ziņa atstāja tieši tik lielu iespaidu, kādu grāfs bija cerējis sagādāt. Sailass Hokinss izslējās un iesaucās tā, ka aizrijās ar atlikušo kumosu. Džeimijs, kurš bija gribējis kaut ko teikt, aizvēra muti, apsēdās un domīgi pētīja grāfu. Žils de Latūrs izvirda izsaucienu un siekalu lāsīšu strūklas, un abi d’Arbanvili pārsteigumā pūta un elsa. Pat hercogs atrāva skatienu no šķīvja un blisināja grāfam pievērstās acis.
- Tiešām? viņš sacīja. Es sapratu, ka Stjuarti ir pliki kā baznīcas žurkas. Jūs droši zināt, ka viņš jūs nemuļķo?
- Es nevēlos kādu apmelot vai raisīt aizdomas, iečiepstējās Žils de Latūrs, bet galmā labi zināms, ka Stjuartiem naudas nav. Tas tiesa, ka vairāki jakobītu atbalstītāji pēdējā laikā meklē līdzekļus, bet, cik esmu dzirdējis, viņiem neveicas.
- Tā ir, iestarpināja jaunais Divernē, ieinteresēti paliecies uz priekšu. Pats Čārlzs Stjuarts privāti runājis ar diviem man pazīstamiem baņķieriem, bet pašreizējos apstākļos neviens nevēlas dot lielāku naudas summu.
Es uzmetu ašu skatienu Džeimijam, kurš atbildēja ar gandrīz nemanāmu galvas mājienu. Tās bija labas ziņas. Bet kā tad ar grāfa stāstu par ieguldījumu?
- Es runāju patiesību, grāfs Senžermēns kareivīgi sacīja.
- Viņa Augstība dabūjis piecpadsmit tūkstošus livru lielu aizdevumu no kādas itāļu bankas un visu nodevis manā rīcībā, lai nopērku kuģi un Gosto salas vīna dārzu. Man šeit ir vēstule ar parakstu. Grāfs apmierināts uzsita sev pa svārku kabatu, tad izslējās un, uzvaroši noskatījis visus ap galdu sēdošos, apstājās pie Džeimija.
- Nu, milord, viņš sacīja, pamājot uz karafi, kas stāvēja uz balta auduma drānas viņam priekšā, vai ļausiet mums pagaršot to slaveno vīnu?