- Jā, protams, Džeimijs nomurmināja. Viņš automātiski pastiepa roku pēc pirmās glāzes.
Luīze, kas gandrīz visu vakariņu laiku bija klusēdama ēdusi, ievēroja, ka Džeimijs jūtas neērti. Tālab, būdama laba draudzene, pievērsās man un centās pāriet uz neitrālu sarunu tematu.
- Tev ap kaklu ir skaists akmens, ma chиre, viņa sacīja, pamājot uz kristālu. Kur tu to dabūji?
- Ak šo? es sacīju. Nu, patiesībā…
Mani pārtrauca spalgs kliedziens. Tas pāršķēla visas sarunas, bet tā trauslā atbalss zvanīja kandelabru kristālos virs galvas.
- Mon Dieu, klusumā atskanēja grāfa Senžermēna balss.
- Kas…
Kliedziens atkārtojās un tad noskanēja vēlreiz. Troksnis lija lejup pa platajām kāpnēm vestibilā.
Viesi pameta galdu kā bars satrauktu paipalu, izplūda vestibilā, īstajā brīdī, lai ieraudzītu Mēriju Hokinsu, kura visu acu priekšā skrandās saplēstā kreklā nostājās kāpņu augšgalā. Tur viņa stāvēja, it kā lai radītu pēc iespējas lielāku iespaidu, muti plati iepletusi, rokas piekļāvusi krūtīm, saplēstais audums ļoti skaidri atklāja zilumus, kurus uz viņas miesas bija atstājušas kārīgas rokas.
Jaunās sievietes acu zīlītes bija sarāvušās līdz kniepadatas galviņas lielumam, kandelabra gaismā acis izskatījās kā melni akači, kuros atspoguļojās šausmas. Viņa lūkojās lejup, bet skaidrs, ka neredzēja ne kāpnes, ne pūli, kas blenza pavērtām mutēm.
- Nē! viņa kliedza. Nē! Laidiet mani vaļā! Lūdzu, es jūs lūdzu! NEAIZSKARIET MANI! Viņas prātu bija apmiglojušas zāles, acīmredzot viņa juta sev aiz muguras kaut ko sakustamies, jo pagriezusies mežonīgi vicināja rokas, nagi plosīja Aleku Rendelu, kurš velti mēģināja viņu satvert un nomierināt.
Diemžēl no lejas Rendela rīcība vairāk izskatījās kā atraidīta pielūdzēja mēģinājums uzbrukt.
- Nom de Dieu, izlauzās ģenerālim d’Arbanvilam. Racaille!' Tūlīt laid viņu vaļā! Vingrums, ar kādu vecais karavīrs lēca pa kāpnēm, noliedza viņa gadu skaitu, roka instinktīvi sniedzās pēc zobena, kuru, par laimi, viņš bija atstājis pie durvīm.
Es steigšus spraucos uz priekšu, un mani kuplie svārki aizsprostoja ceļu grāfam un jaunajam Divernē, kuri izrādīja pazīmes, ka vēlas sekot ģenerālim glābšanas operācijā, bet es neko nevarēju padarīt Mērijas tēvocim, Sailasam Hokinsam. Acis viņam spiedās ārā no pieres, vīna tirgotājs mirkli stāvēja kā pārakmeņojies, tad pielieca galvu un metās uz priekšu kā bullis, laužot sev ceļu cauri vērotāju baram.
Es izmisīgi ar skatienu meklēju Džeimiju un pamanīju viņu pūļa malā. Uztvērusi viņa skatienu, es savilku uzacis mēmā jautājumā. Pilnīgi noteikti nekas, ko es teiktu, nebūtu dzirdams dunoņā, kas valdīja vestibilā, kuru palaikam papildināja Mērijas kliedzieni, spalgi kā sirēna.
Džeimijs paraustīja plecus, tad paskatījās apkārt. Redzēju, ka viņa acis uz mirkli kļūst gaišākas, ieraugot trijkāju galdu pie sienas, uz kura stāvēja augsta vāze ar krizantēmām. Viņš palūkojās augšup, novērtējot attālumu, uz mirkli aizvēra acis, it kā atdotu dvēseli Dieva ziņā, tad apņēmīgi sakustējās.
No grīdas viņš uzlēca uz galda, satvēra kāpņu margas un pārlidoja tām pāri uz kāpnēm dažas pēdas priekšā ģenerālim. Tas bija tāds akrobātisks triks, ka pāris dāmām aizrāvās elpa, klusi apbrīna izsaucieni sajaucās ar šausmu kliedzieniem.
Balsis kļuva skaļākas, kad Džeimijs uzskrēja pa atlikušajiem pakāpieniem, ar elkoņiem atbrīvoja sev ceļu pie Mērijas un Aleka, satvēra jaunekli aiz pleca, rūpīgi nomērķēja un pamatīgi iesita viņam pa žokli.
Aleks, kas ar izbrīnā pavērtu muti bija blenzis uz savu darba devēju, kurš stāvēja lejā, akurāti saļima ceļos un sabruka, acis plati iepletis. Pēkšņi viņa skatiens bija kļuvis tukšs un truls tāpat kā Mērijai.
19 nodaļa Zvērests ir dots
Pulkstenis uz kamīna tikšķēja kaitinoši skaļi. Tā mājā bija vienīgā skaņa, izņemot grīdas dēļu čīkstoņu un tālīnus būkšķus, kalpotājiem veicot pēdējos vakara darbus virtuvē, kas atradās pirmajā stāvā. Bet es biju atklausījusies trokšņus ilgam laikam un vēlējos tikai klusumu, lai atspirdzinātu savus novārdzinātos nervus. Atvēru pulksteņa korpusu, izņēmu atsvarus, un tikšķi uzreiz aprāvās.
Tās nenoliedzami bija visas sezonas ievērojamākās viesības. Cilvēki, kuriem nebija palaimējies tajās piedalīties, mēnešiem ilgi apgalvos, ka tomēr piedalījušies, un papildinās savus melus ar sīkām detaļām, atkārtojot baumas un izkropļotus aprakstus.
Man beidzot bija izdevies satvert Mēriju uz tik ilgu laiku, lai ar varu piespiestu viņu norit vēl vienu krietnu devu magoņu sīrupa. Viņa sabruka nožēlojamā kaudzē ar asinīm notrieptās drānās, atstājot man brīvas rokas, lai varu pievērst uzmanību strīdam, kurā bija iesaistīti trīs cilvēki Džeimijs, ģenerālis un Hokinsa kungs. Alekam pietika prāta palikt nesamaņā, un es rūpīgi izkārtoju viņa šļaugano augumu blakus Mērijai uz kāpņu laukumiņa, kur viņi gulēja kā pārītis beigtu skumbriju. Viņi izskatījās pēc Romeo un Džuljetas, kas izlikti pilsētas laukumā kā pārmetums radiniekiem, bet, skatienam sasniedzot Hokinsa kungu, līdzība izgaisa.
- Izpostīti! viņš nemitējās klaigāt. Jūs izpostījāt manas brāļameitas dzīvi! Vikonts nemūžam viņu neprecēs! Netīrais skotu maita! Tu un tava piegulētāja, viņš apcirtās pret mani, padauza!
Vazaņķe! Ievilina nevainīgas jaunas meitenes savos netiklības tīklos, lai nelietīgi maitas varētu izpriecāties! Jūs… Džeimijs ar atbilstoši mokpilnu nopietnību uzlika rokas Hokinsa kungam uz pleciem, pagrieza uz riņķi un iesita tieši zem treknā žokļa. Tad stāvēja, izklaidīgi berzēdams sasistos pirkstu kauliņus un skatoties, kā pārgriežas resnā vīna tirgotāja acis. Hokinsa kungs atkrita pret paneļiem un, lēnām noslīdējis gar sienu, palika sēžam.
Džeimijs pievērsa saltu, zilu skatienu ģenerālim d’Arbanvilam, kurš, ievērojis kritušā likteni, ar gudru ziņu nolika vīna pudeli, ko bija vicinājis pa gaisu, un soli atkāpās.
- 0, turpini! mudināja balss man aiz pleca. Kāpēc tagad apstāties, Tūrek? Sit viņiem visiem trijiem! Novāc viņus visus! Ģenerālis un Džeimijs pievērsa apvienotas nepatikas pilnu skatienu elegantam stāvam man aiz muguras.
- Ej projām, Senžermēn, Džeimijs sacīja. Tā nav tava darīšana. Izklausījās, ka Džeimijs ir noguris, tomēr viņš pacēla balsi, lai viņu varētu dzirdēt pāri troksnim, kas valdīja lejā. Svārki uz pleca bija pārplēsti, un plīsumā vīdēja baltais linu krekls.
Senžermēna plānās lūpas izliecās apburošā smaidā. Skaidri varēja redzēt, ka grāfs ir ārkārtīgi apmierināts.
- Nav mana darīšana? Kā šādi notikumi var nebūt katra sabiedrības garu cienoša vīra darīšana? Uzjautrinātais skatiens pārslīdēja kāpņu laukumiņam, kurš bija piemētāts ar gulošiem cilvēkiem. Galu galā ja Viņa Majestātes viesis ir tiktāl pārpratis viesmīlības nozīmi, ka savā mājā iekārto bordeli, vai tad tas nav… nē, jūs to nedarīsiet! viņš sacīja, kad Džeimijs paspēra soli viņam tuvāk. Pēkšņi grāfa rokā pazibēja asmens, parādoties kā pēc burvja mājiena no mežģīņu volāna piedurknes galā. Redzēju, ka Džeimija lūpas viegli savelkas un, sagatavojoties cīņai, viņš pakustina plecus sapostītajos svārkos.
- Tūlīt pārtrauciet! pavēlēja valdonīga balss, un abi Divernē, gan vecais, gan jaunais, izlauzās cilvēku pārpilnajā kāpņu laukumiņā. Jaunais Divernē pagriezās un pavēloši noplivināja rokas pret