ļaužu baru, kas stāvēja uz kāpnēm, un viņa niknā seja tos nobiedēja pietiekami, lai tie pakāptos soli atpakaļ.
- Jūs, Divernē vecākais norādīja uz Senžermēnu. Ja jums piemīt kāda jēga par sabiedrības garu, kā jūs izteicāties, tad izdariet vienu labu darbu un novediet dažus no šiem cilvēkiem lejā.
Senžermēns sacirtās skatieniem ar baņķieri, bet pēc brīža augstmanis paraustīja plecus un duncis pazuda. Ne vārda neteicis, Senžermēns kāpa lejā pa kāpnēm, tos, kas stāvēja pirms viņa, stumjot uz priekšu un skaļā balsī mudinot doties projām.
Par spīti grāfa un Žerāra, jaunā Divernē, pūlēm, kas nāca viņam aiz muguras, lielākā tiesa viesu devās projām vai, kūsājot satraukumā par skandālu, gaidīja, kad ieradīsies karaļa gvarde.
Hokinsa kungs, kurš tagad jau bija atguvies, uzreiz iesniedza sūdzību pret Džeimiju par cilvēku nolaupīšanu un savešanu. Vienu brīdi es domāju, ka Džeimijs viņam iesitīs vēlreiz; zem koši zilā samta muskuļi savilkās, bet tad viņš pārdomāja un muskuļi atslāba.
Pēc ilgas nesakarīgas ķildošanās un izskaidrošanās Džeimijs piekrita doties uz gvardes štābu Bastīlijā, tur varbūt viņš varēs visu paskaidrot.
Aleks Rendels bālu seju, nosvīdis un, skaidri redzams, bez kādas apjēgas, kas notiek, arī tika aizturēts. Hercogs vairs negaidīja, kāds liktenis piemeklēs viņa sekretāru, bet bija diskrēti licis piebraukt karieti un devies projām pirms gvardes ierašanās. Lai kāda būtu viņa diplomātiskā misija, iesaistīšanās skandālā tai par labu nenāca. Mērija Hokinsa, joprojām bez samaņas un segā ievīstīta, tika aizgādāta uz tēvoča māju.
Es tikai par mata tiesu izvairījos no apcietinājuma, jo Džeimijs stingri atteicās to pieļaut, uzstājot, ka esmu delikātā stāvoklī un nekādā gadījumā nedrīkstu tikt ieslodzīta cietumā. Pēdīgi, redzot, ka Džeimijs ir vairāk nekā gatavs sākt sist cilvēkus, lai pierādītu savu patiesību, gvardes kapteinis padevās, bet ar nosacījumu, ka es apsolu nepamest pilsētu. Domai par bēgšanu no Parīzes piemita zināma pievilcība, tomēr diez vai es varēju doties projām bez Džeimija, tālab ar tīru sirdi devu savu parole d’honneur, godavārdu.
Kamēr pa vestibilu stumdījās apjukušu ļaužu bars, iededzot laternas un savācot cepures un apmetņus, es ieraudzīju Mērtegu, kurš, sasisto seju apņēmīgi savilcis, slaistījās gar pūļa malu. Viņš nepārprotami bija nolēmis pavadīt Džeimiju, lai kur viņš arī dotos, un mani spēji pārņēma atvieglojums. Vismaz mans vīrs nebūs viens.
- Nekreņķējies, Armaliet, Džeimijs, mani apskāvis, iečukstēja ausī. Drīz būšu mājās. Ja kaut kas noiet greizi… viņš saminstinājās, tad izlēmīgi pabeidza teikumu: Tas nebūs vajadzīgs, bet, ja tev savajagas draugu, ej pie Luīzes de Latūras.
- Labi. Man nebija vairāk laika kā vien uzspiest vieglu skūpstu, kad gvardi bija viņu jau ielenkuši.
Mājas durvis atvērās, un es redzēju, ka Džeimijs atskatās, pamana Mērtegu un atver muti, lai kaut ko teiktu. Mērtegs, uzlicis rokas uz zobena jostas, nikni palūrēja un spraucās pie Džeimija, gandrīz izgrūžot Divernē jaunāko uz ielas. Tai sekoja īsa, klusa gribu sadursme, kura norisinājās tikai negantu skatienu formā, tad Džeimijs paraustīja plecus un padevies pacēla uz augšu rokas.
Viņš izgāja uz ielas, nepievēršot uzmanību gvardiem, kas spiedās klāt no visām pusēm, bet apstājās, ieraugot maza auguma cilvēku netālu no vārtiem. Viņš pieliecās un kaut ko teica, tad iztaisnojās, pagriezās pret māju un veltīja man smaidu, ko laternu gaismā varēja skaidri redzēt. Tad, pamājis ar galvu vecajam Divernē, Džeimijs iekāpa karietē, kas jau gaidīja, un tika aizvests projām kopā ar Mērtegu, kurš bija pieķēries karietes aizmugurē.
Fērguss stāvēja uz ielas un skatījās pakaļ karietei, līdz tā vairs nebija redzama. Tad stingru soli uzkāpa pa kāpnēm, saņēma mani aiz rokas un ieveda iekšā.
- Nāciet, milēdij, viņš sacīja. Milords teica, ka man par jums jāparūpējas, līdz viņš atgriežas.
Fērguss ieslīdēja salonā un klusi aizvēra aiz sevis durvis.
Esmu apstaigājis māju, milēdij, viņš čukstēja. Viss klusu. Par spīti raizēm, es pasmaidīju, jo viņš tik nepārprotami atdarināja
Džeimija balss toni. Elks bija uzticējis viņam atbildību, un Fērguss savus pienākumus noteikti uztvēra nopietni.
Aizvedis mani uz dzīvojamo istabu, mans sargs bija apstaigājis māju tāpat kā Džeimijs katru vakaru, pārbaudot, vai slēģi ir aizvērti, ārdurvis aizbultētas (es zināju, ka viņš tik tikko spēj tās pakustināt) un uguns kamīnā apdzēsta. No pieres līdz vaigam stiepās kvēpu švīka, bet kaut kad viņš ar dūri bija berzējis aci, tāpēc ap to bija izveidojies balts plankums un viņš izskatījās kā mazs jenots.
- Jums jāatpūšas, milēdij, Fērguss sacīja. Nebaidieties, es būšu šeit.
Es nesmējos, bet viņam uzsmaidīju.
- Es nevarēšu aizmigt, Fērgus. Kādu brīdi tāpat vien pasēdēšu. Bet tev gan jāliekas gultā tev bijusi traki gara nakts. Negribēju likt viņam iet gulēt, lai neiedragātu jauniegūto nama saimnieka pašcieņu, bet viņš acīm redzami bija pārguris. Mazie, kaulainie pleciņi bija nošļukuši, un zem acīm iegūlušas tumšas ēnas, pat vēl tumšākas par kvēpu traipu.
Viņš, nemaz nekautrēdamies, nožāvājās, tad papurināja galvu.
- Nē, milēdij. Es palikšu šeit… ja jums nav iebildumu? viņš steigšus piebilda.
- Man nav iebildumu. Patiesību sakot, viņš bija pārāk noguris, lai runātu vai triņātos, kā parasti, un snaudošs zēns uz spilvena radīja tikpat mierinošas sajūtas kā kaķa vai suņa klātbūtne.
Es sēdēju un stingu skatienu vēros gandrīz izdegušajās liesmās, cenšoties uzburt vismaz kaut kādas sajūtas, kas līdzinātos mieram. Es mēģināju atsaukt atmiņā rāmus dīķus, mežu izcirtumus, pat abatijas kapelas kluso tumsu, bet likās, nekas nelīdz; pāri visām miera asociācijām klājās vakara tēli: stipras rokas un ziboši zobi, kas iznira no baiļu pilnas tumsas; Mērijas baltā un satriektā seja, un tas dvīnis Aleka Rendela seja; naida uzliesmojums Hokinsa cūkas ačelēs; pēkšņā neuzticības izteiksme ģenerāļa un abu Divernē vaibstos; Senžermēna slikti slēptā sajūsma par skandālu, tā vizuļoja ļaunumā kā lielās lustras kristāla karuļi. Un beigu beigās Džeimija
smaids, mierinājums un nedrošība, kas jaucās ar laternu svārstīgo gaismu.
Ja nu viņš neatgriežas? Tā bija doma, kuru biju pūlējusies nomākt, kopš viņu aizveda. Ja nu viņš nespēj sevi attaisnot? Ja nu miertiesnesis ir cilvēks, kurš izturas aizdomīgi pret ārzemniekiem nu, aizdomīgāk nekā parasti, es sevi izlaboju viņu pavisam viegli var ieslodzīt uz nenoteiktu laiku. Un pāri visām bailēm, ka šī uz galvas uzkritusī ķeza var iznīcināt pēdējo nedēļu rūpīgo darbu, rēgojās aina, kā Džeimijs iemests kamerā, kas līdzīga tai, kurā viņu atradu Ventvērtas cietumā. Pašreizējo nepatikšanu gaismā ziņa, ka Čārlzs Stjuarts iegulda naudu vīnā, šķita smieklīga.
Tagad, kad biju palikusi viena, man bija vairāk laika, nekā vajadzīgs, lai visu aptvertu, bet, šķiet, domas nekur neveda. Kas bija Baltā dāma? Kāda Baltā dāma, un kāpēc šī vārda pieminēšana lika uzbrucējiem laisties projām?
Domās atgriežoties pie viesību notikumiem pareizā secībā, es atcerējos ģenerāļa izteiktās piezīmes par noziedznieku bandām, kas klejo pa Parīzes ielām, un ka dažās no tām ir iesaistījušies aristokrāti. Šis pieņēmums saskanēja ar to, kā runāja un kā bija ģērbies vīrietis, kurš vadīja bandu, kas bija uzbrukusi mums ar Mēriju, lai gan viņa cīņubiedri likās krietni vien rupjāki. Es centos izdomāt, vai vīrietis man atgādina kādu pazīstamu cilvēku, bet atmiņas bija visai neskaidras, tumsas un šoka gaistošās miglas aizēnotas.