Pēc auguma viņš varēja būt līdzīgs grāfam Senžermēnam, balss gan bija pavisam citāda. Bet, ja tur bija iesaistīts grāfs, viņš taču papūlētos nomaskēt gan balsi, gan seju? Tajā pašā laikā man likās gandrīz neiespējami noticēt, ka grāfs spētu piedalīties tādā uzbrukumā, bet divas stundas vēlāk rāmi sēdēt man pretī pie galda un ēst zupu.
Vīlusies es iegrūdu matos pirkstus. Līdz ritam neko nebija iespējams darīt. Ja pienāks rīts un Džeimija vēl nebūs, tad es varēšu sākt apciemot paziņas un iespējamos draugus, no kuriem kāds varbūt spēs piedāvāt jaunas ziņas vai palīdzību. Bet nakts stundās es biju bezpalīdzīga nespējīga kustēties kā dzintarā sagūstīta spāre.
Mani pirksti atdūrās pret vienu izrotāto matu sprādzi, un es nepacietīgi to paraustīju. Iepinusies matos, tā nekustējās.
- Au!
- Šeit, milēdij. Es palīdzēšu.
Nebiju dzirdējusi, ka viņš nostājies man aiz muguras, bet sajutu Fērgusa mazos, veiklos pirkstiņus matos, izpiņķējot sprādzi. Viņš nolika to malā, tad šaubīdamies jautāja:
- Un pārējās, milēdij?
- 0, paldies, Fērgus, es pateicīgi sacīju. Ja tev nav grūti.
Mazā kabatzagļa pieskāriens bija viegls un drošs, un biezās cirtas, atbrīvotas no žņaugiem, izira man ap seju. Pakāpeniski elpa kļuva lēnāka, matiem noslīgstot pār pleciem.
- Jūs raizējaties, milēdij? sacīja smalka, klusa balss man aiz muguras.
- Jā, es atzinos, pārāk nogurusi, lai slēptos aiz uzspēlētas bravūras.
- Es ari, zēns vienkārši pateica.
Pēdējā matu sprādze nodžinkstēja uz galda, un es sagumu krēslā, acis aizvērusi. Tad atkal sajutu pieskārienu un sapratu, ka viņš ķemmē man matus, maigi izgludinot sapinkājušās cirtas.
- Atļausiet, milēdij? zēns jautāja, sajutis, ka es pārsteigumā saspringstu. Dāmas saka: tas palīdzot, ja jūtas nobažījušās vai bēdīgas.
Es atkal atslābu no mierinošā pieskāriena.
- Atļauju. Paldies. Un pēc brīža piebildu: Kādas dāmas, Fērgus?
Mirkli viņš saminstinājās, kā tīklā iztraucēts zirneklis, tad atsākās vieglā matu kārtošana.
- Vieta, kur es agrāk nakšņoju, milēdij. Viesu dēļ es nedrīkstēju staigāt apkārt, bet Elīzas madāma ļāva man gulēt skapī zem kāpnēm, ja uzvedos klusi. Un uz rīta pusi, kad visi vīrieši bija prom, es iznācu laukā, un reizēm dāmas cienāja mani ar brokastīm. Es palīdzēju viņām aiztaisīt veļu; viņas teica, ka man esot vislabākais
pieskāriens, viņš ar zināmu lepnumu piebilda, un, ja viņas gribēja, ķemmēju viņām matus.
- Mm. Sukas klusā šalkšana matos bija hipnotiska. Iā kā kamīna pulkstenis vairs nedarbojās, tad nevarēja zināt, kura nakts stunda pienākusi, bet klusums, kas valdīja uz ielas, nozīmēja, ka ir ļoti vēls.
- Kā tu sāki nakšņot pie Elīzas madāmas, Fērgus? es jautāju, ar grūtībām apspiežot žāvas.
- Esmu tur dzimis, milēdij, viņš atbildēja. Suka kustējās arvien lēnāk, un balss kļuva miegaina. Agrāk centos uzminēt, kura no dāmām ir mana māte, bet tā arī neesmu to noskaidrojis.
Es pamodos no tā, ka atvērās dzīvojamās istabas durvis. Uz sliekšņa stāvēja Džeimijs no noguruma apsarkušām acīm un bālu seju, bet rīta pirmajā pelēkajā nokrēslī varēja redzēt, ka viņš smaida.
- Es jau baidījos, ka tu neatgriezīsies, pēc brīža es viņam pie pakauša sacīju. Džeimija mati izgaroja viegli sīvu, aukstu dūmu un sveču tauku aromātu, kļuvuši džentlmeņa garderobes necienīgi, bet viņš bija silts un stiprs, un es nebiju noskaņota kritizēt to, kā smaržo galva, kuru biju piekļāvusi sev pie krūtīm.
- Es arī, viņš atzinās diezgan neskaidri, un es jutu, ka viņš smaida. Rokas, kas aptvēra manu vidukli, sakļāvās ciešāk un tad atlaidās, viņš atliecās, atglaužot man matus no acīm.
- Ak Dievs, cik tu esi skaista! viņš klusi sacīja. Saburzījusies un negulējusi, mati izspūruši uz visām pusēm. Mīļā. Vai tad tu te nosēdēji visu nakti?
- Ne es vienīgā. Norādīju uz grīdu, kur saritinājies uz paklāja gulēja Fērguss, galvu uzlicis man uz kājām kā uz spilvena. Zēns mazliet sakustējās miegā, lūpas viegli pavērās, gaiši sārtas un pilnīgas kā mazulim, un tāds jau viņš gandrīz bija.
Džeimijs viegli uzlika zēnam uz pleca savu lielo plaukstu.
- Nāc nu, puisēn. Tu esi godam sargājis savu kundzi. Džeimijs paņēma Fērgusu klēpī, kurš kaut ko murmināja un raudzījās
miega pilnām acīm, un piespieda sev pie pleca. Tu esi krietns virs, Fērgus, un esi pelnījis atpūtu. Nāc uz savu gultu. Redzēju, kā Fērgusa acis izbrīnā uzliesmo, tad atslābinoties atkal aizveras un galva klanās, Džeimijam nesot viņu projām.
Biju atvērusi slēģus un iekūrusi uguni, kad Džeimijs atgriezās dzīvojamā istabā. Viņš bija novilcis saplēstos svārkus, bet pārējās vakardien uzvilktās krāšņās drēbes vēl bija viņam mugurā.
- Lūdzu. Es sniedzu glāzi vīna, un viņš to tāpat, kājās stāvot, iztukšoja trijos malkos, tad nodrebinājās, atkrita uz mazā dīvāniņa un pastiepa glāzi, lai ieleju vēl.
- Nedabūsi ne pilītes, es sacīju, līdz tu man nepateiksi, kas notiek. Tu neesi cietumā, tāpēc pieņemu, ka viss ir kārtībā, bet…
- Nekas nav kārtībā, Armaliet, viņš mani pārtrauca, bet varēja būt ļaunāk.
Pēc krietnas cīkstēšanās šurpu turpu un lielākoties Hokinsa kungs atkārtoja savus pirmos iespaidus miertiesnesis, kurš bija izrauts no siltām cisām, lai vadītu improvizētu izmeklēšanu, bija īgni pieņēmis spriedumu: tā kā Aleks Rendels ir viens no apsūdzētajiem, diez vai viņš varētu tikt uzskatīts par objektīvu liecinieku. Un es, kā sieva un otra apsūdzētā iespējamā līdzdalībniece, arī ne. Mērtegs, pēc paša liecības, minētā uzbrukuma laikā bijis bezsamaņā, un bērns Klodels juridiski nav spējīgs liecināt.
Acīmredzot, bija sacījis tiesneša kungs, veltot ļaunu skatienu gvardes kapteinim, vienīgais cilvēks, kurš spējīgs ienest patiesību šajā lietā, ir Mērija Hokinsa, kura, kā visi apgalvo, šobrīd to darīt nevar. Tāpēc visi apsūdzētie ievietojami Bastllijā līdz brīdim, kad varēs iztaujāt Hokinsas jaunkundzi, un kapteiņa kungs to noteikti būtu varējis izdomāt pats.
- Tad kāpēc tu nesēdi Bastllijā? es jautāju.
- Divernē kungs vecākais piedāvāja samaksāt par mani drošības naudu, Džeimijs atbildēja, novelkot mani sev blakus uz dīvāna. Viņš sēdēja kaktā, sarāvies kā ezis, visas tas pļurkstēšanas laikā. Bet, kad tiesnesis pieņēma lēmumu, viņš piecēlās un sacīja, ka viņam esot bijusi iespēja vairākkārt spēlēt ar mani šahu
un tāpēc viņš neticot, ka es būtu tik pagrimis, lai viņš pieļautu iespēju, ka esmu piedalījies tik izvirtušas darbības organizēšanā… Džeimijs apklusa un paraustīja plecus. Nu, tu taču zini, kā viņš runā, kad reiz sācis. Vispārējā doma bija tāda, ka cilvēks, kurš spēj sešās no septiņām reizēm uzvarēt viņu šahā, nevilinātu nevainīgas jaunas meitenes uz mājām, lai viņas aptraipītu.
- Ļoti loģiski, es vēsi noteicu. Domāju, ka viņš patiesībā baidījās par to, ja tevi ieslodzītu, viņam vairs nebūtu, ar ko spēlēt šahu.
- Laikam gan, Džeimijs piekrita. Tad izstaipījās, nožāvājās un smaidot man pamirkšķināja. Bet es esmu mājās, un šajā brīdī man nudien ir vienalga, kādēļ. Nāc pie manis, Armaliet. Abām rokām satvēris ap vidukli, viņš iesēdināja mani sev klēpī, apskāva un apmierinājumā nopūtās. Es tikai gribu, viņš murmināja man pie auss, novilkt šīs netīrās lupatas un mīlēties ar tevi uz grīdsegas, uzlikt galvu tev uz pleca, aizmigt un nogulēt tā līdz rītam.