- Kalpotājiem tas sagādātu neērtības, es aizrādīju. Viņiem vajadzēs slaucīt mums apkārt.
- Lai kalpotāji iet pie velna, viņš apmierināts noteica. Priekš kam tad ir durvis?
- Acīmredzot lai būtu, pie kā pieklauvēt, es sacīju, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.
Džeimijs uz mirkli pārtrauca bužināšanos, degunu iebāzis man matos, tad nopūtās, pacēla galvu un nolika mani atpakaļ uz dīvāna.
- Trīsdesmit sekundes, viņš pusbalsī man apsolīja un skaļāk uzsauca:
- Entrez!
Durvis atsprāga, un istabā ienāca Mērtegs. Vakardienas juceklī un jezgā biju aizmirsusi Mērtegu un tagad pie sevis nodomāju, ka tas viņa izskatu nav uzlabojis.
Viņš bija gulējis tikpat maz, cik Džeimijs; viena acs, tā, kas bija vaļā, bija apsarkusi un asinīm pielijuši. Otra bija kļuvusi zila, sapuvuša banāna krāsā, pietūkumā bija redzama maza spraudziņa, kurā
zvīļoja melna acs. Puns pierē bija sasniedzis pilnību: purpurkrāsā, zoss olas lielumā tieši virs vienas uzacs, un pa vidu tam stiepās nejauka brūce.
Kopš vakar viņu izlaida no maisa, mazais vīriņš gandrīz nebija bildis ne vārda. Pēc īsas apjautāšanās, kur atrodas naži pēc kuriem bija aizgājis Fērguss, kas, meklējis savā ierastajā terjera manierē, aiz mēslu kaudzes bija atradis gan duncīti, gan sgin dhu -, Mērtegs bija iegrimis drūmā klusēšanā visu mūsu bēgšanas laiku, sargājot arjergardu, kad mēs kājām steidzāmies pa tumšajām Parīzes ieliņām. Un, kad bijām ieradušies mājās, ar caururbjošu darba kartībā esošās acs skatienu bija pieticis, lai apslāpētu neapdomātus jautājumus no virtuves kalpotāju puses.
Domāju, ka viņš noteikti kaut ko ir teicis commissariat de police kaut vai tikai tāpēc, lai liecinātu par sava darba devēja labo raksturu lai gan man bija jādomā, cik daudz es ticētu Mērtegam, ja es būtu franču tiesnesis. Bet šobrīd viņš klusēja kā Dievmātes katedrāles himeras galvas, kurām viņš ļoti līdzinājās.
Taču, lai cik necienīgs būtu viņa izskats, šķiet, Mērtegam nekad netrūka pašcieņas, un arī tagad nekas nebija mainījies. Izslējies taisni kā miets, viņš tuvojās mums pāri paklājam, formāli nometās Džeimija priekšā ceļos, kurš likās apstulbis no tādas uzvedības.
Sīkstais vīrelis izvilka aiz jostas aizbāzto dunci bez izrādīšanās, bet krietni uzsvērti un sniedza Džeimijam ar spalu uz priekšu. Kaulainā, grumbu izvagotā seja bija neizteiksmīga, bet viena melnā acs nekustīgi kavējās pie Džeimija sejas.
- Esmu pievīlis tavu uzticību, viņš klusi sacīja. Un lūdzu tevim kā savam vadonim ņemt manu dzīvību, lai manim vairs nav jādzīvo šitādā kaunā.
Džeimijs lēnām izslējās, un es jutu, kā viņš atbīda malā nogurumu, kad pievērsa skatienu savam kalpam. Bridi viņš palika nekustīgi sēžam, rokas atspiedis uz ceļiem. Tad pastiepās uz priekšu un viegli uzlika plaukstu uz Mērtega violetā puna.
- Kaujā krist nav kauns, mo caraidh', viņš klusi teica. Pat visdrošākos karavīrus var notriekt gar zemi.
Bet mazais vīrelis spītīgi purināja galvu, melnā acs nesamirkšķinājās.
- Nē, viņš sacīja. Es nekritu kaujā. Tu manim uzticējies; uzticēji sargāt tavu sievu un nedzimušo bērnu, un mazo angļu merģeli arīdzan. Un es tavam uzdevumam pievērsu tik maz uzmanības, ka manim nebij laika dot pretī, kad uzglūnēja briesmas. Taisnību sakot, es i nepamanīju roku, kas nolika mani gar zemi. Un tad viņš vienu reizi samirkšķināja acis.
- Nodevība… Džeimijs iesāka.
- Un redz, kas no tā iznācis, Mērtegs viņu pārtrauca. Nekad visā pazīšanās laikā neesmu dzirdējusi viņu izrunājam tik daudz vārdu vienā laidā. Tavs labais vārds nopulgots, tavai sievai uzbruka, un merģelīte… Plānās lūpas uz brīdi cieši sakniebās, un cīpslainajā kaklā kaut kas sakustējās, kad viņš norija kamolu. Par to vien rūgtums žņaudz mani nost.
- Nūjā, Džeimijs klusi sacīja, pamājis ar galvu. Nūjā, es saprotu, draugs. Es arī tā jūtos. Viņš īsi pieskārās krūtīm virs sirds. Abi vīrieši, šķiet, vēlējās palikt divatā; galvas tikai dažu collu attālumā, kad Džeimijs liecās tuvāk vecajam vīram. Rokas salikusi klēpī, es nedz kustējos, nedz arī ko teicu; tā nebija mana darīšana.
- Bet es neesmu tavs vadonis, draugs, Džeimijs turpināja stingrākā tonī. Tu neesi devis man nekādu zvērestu, un tu neesi manā varā.
- Nekā, esu gan. Arī Mērtega balss skanēja stingri, un dunča spals nedrebēja.
- Bet…
- Es devu tevim zvērestu, Džeimij Freizer, kad tevim nebij vairāk kā nedēļa, smuks puiškāns mātei pie krūts.
Jutu, ka Džeimijs izbrīnā satrūkstas, tad viņam iepletās acis.
- Es nometos Elenai pie kājām uz ceļiem, kā tagad esmu nometies tev, mazais vīrelis turpināja, augstu izslējis smailo zodu. Un
es viņai zvērēju Trīsvienigā Dieva vārdā, ka aizvien tevim sekošu, klausīšu tavām pavēlēm, sargāšu tevi no muguras, kad izaugsi un kad tev to vajadzēs. Tajā bridi skarbums balsi mazliet atmaiga un plakstiņš noslīga pār vienu noguruma pilno aci.
- Jā, puis. Es nudien turu tevi dārgu kā paša dēlu. Bet esu tevi nodevis.
- To tu neesi izdarījis un nekad nevarēsi. Džeimija rokas gulēja uz Mērtega pleciem un cieši tos saspieda. Nē, es neņemšu tavu dzīvību, jo tu man vēl esi vajadzīgs. Bet es tev likšu priekšā zvērestu, un tu to pieņemsi.
Ilgi Mērtegs šaubījās, tad spurainā, melnā galva gandrīz nemanāmi palocījās.
Džeimija balss pieklusa vēl vairāk, bet čuksts tas nebija. Turēdams labās rokas trīs vidējos pirkstus stīvus, viņš tos kopā uzlika uz dunča spala vietā, kur tas pāriet asmenī.
- Es tātad turu tevi pie vārda man un zvēresta manai mātei atrast tos vīriešus. Sadzen viņiem pēdas, un, kad būsi atradis, es prasīšu atriebību par manas sievas godu un Mērijas Hokinsas nevainības asinīm.
Viņš uz mirkli apklusa, tad noņēma roku no naža. Mērtegs to pacēla aiz spala uz augšu. Pirmo reizi parādīdams, ka pamanījis manu klātbūtni, viņš pielieca galvu uz manu pusi un sacīja:
- Kā kungs sacīja, kundze, tā es darīšu. Es nolikšu atriebību tevim pie kājām.
Es aplaizīju sausās lūpas, nezinādama, ko teikt. Šķita, ka nekāda atbilde nav vajadzīga; Mērtegs pacēla dunci pie lūpām un noskūpstīja, tad apņēmīgi izslējās un iegrūda to makstī.
20 nodaļa Baltā dāma
Rītausma jau bija kļuvusi par gaišu dienu, kad mēs beidzot pārģērbāmies un ķērāmies pie brokastīm, ko atnesa no virtuves.
- Paklau, es ierunājos, lejot tasītēs šokolādi, kas, pie joda, ir tā Baltā dāma?
- Baltā dāma? Magnuss, kurš tobrīd, pārliecies man pār plecu, sniedza groziņu ar karstu maizi, tik stipri sarāvās, ka viena maizīte izkrita. Es to veikli notvēru un pagriezos pret virssulaini, kas izskatījās stipri sabijies.
- Jā, tieši tā, es apstiprināju. Vai esat par tādu dzirdējis, Magnus?
- Nu, protams, milēdij, vecais vīrs atbildēja. Baltā dāma ir une sorciere.
- Burve? Neticēju savām ausīm.
Magnuss paraustīja plecus, pārspīlēti rūpīgi tinot maizītes salvetē, lai nevajadzētu skatīties uz mani.
- Baltā dāma, viņš nomurmināja. Viņu sauc par viedo, par dziednieci. Un tomēr… viņa ieskatās pašā cilvēka būtībā un, ja ierauga dvēselē ļaunumu, tad var pārvērst to pelnos. Viņš vairākkārt palocīja galvu, pagriezās un steidzīgi aizčāpoja uz virtuvi. Redzēju nokustamies viņa elkoni un aptvēru, ka viņš ejot pārkrustījās.