- Sasodīts, mīļais Jēzu! es izdvesu, pievērsusies Džeimijam.
- Vai tu esi kādreiz dzirdējis par Balto dāmu?
- Um? 0? 0, kā tad, esmu… dzirdējis stāstus. Džeimija acis slēpa garas, kastaņbrūnas skropstas, kad viņš teju vai iebāza degunu šokolādes tasītē, bet vaigu pietvīkums bija pārāk košs, lai varētu aizbildināties ar garaiņiem, kas cēlās no dzēriena.
Es atgāzos krēslā, sakrustoju rokas uz krūtīm un, acis samiegusi, vēros viņā.
- Ak, esi dzirdējis? es pārjautāju. Vai tu būtu pārsteigts, uzzinot, ka vīrieši, kuri vakar uzbruka mums ar Mēriju, nosauca mani par Balto dāmu?
- Tiešām? Viņš sabijies palūkojās uz mani.
Es pamāju ar galvu.
- Kad uzspīdēja gaisma, viņi uzmeta man vienu skatienu, iekliedzās: “Baltā dāma,” un metās projām, it kā pēkšņi būtu sapratuši, ka man ir mēris.
Džeimijs dziļi ievilka elpu un lēnām izpūta. Sarkanums pamazām aizplūda no sejas, un tā kļuva bāla kā porcelāna šķīvis viņam priekšā.
- Dievs debesīs, viņš klusi nopūtās. Ak… Dievs… debesīs!
Es pārliecos pāri galdam un izņēmu viņam no rokas tasīti.
- Vai tu nevēlētos man pastāstīt, ko tu zini par Balto dāmu? es mīļi jautāju.
- Nu… Viņš saminstinājās, tad nokaunējies pacēla skatienu.
- Redzi… Es pateicu Glengerijam, ka tu esi Baltā dāma.
- Ko tu pateici Glengerijam? Es gandrīz aizrijos ar kumosu. Džeimijs izpalīdzīgi paklapēja man pa muguru.
- Nu, tie bija tikai Glengerijs un Kasteloti, un viss, viņš centās aizstāvēties. Redzi, spēlēt kārtis vai kauliņus ir viena lieta, bet viņi nelikās mierā. Viņiem šķita ārkārtīgi smieklīgi, ka es vēlos būt uzticīgs savai sievai. Viņi teica… nu, viņi sarunāja visādas lietas, un es… un man tas apnika. Ausu galiņi bija sākuši degt koši sarkani, un viņš novērsās.
- Mm, es noņurdēju, iedzerot malciņu tējas, lā kā biju dzirdējusi, cik asa mēdz būt Kasteloti mēle, tad varēju iedomāties, kādu nežēlīgu zobošanos Džeimijs piedzīvojis.
Savu tasi viņš iztukšoja vienā malkā, tad nodevās rūpīgai dzēriena atjaunošanas procedūrai, nenovēršot skatienu no kannas un vairoties pacelt to pret mani.
- Bet es taču nevarēju vienkārši iet projām un viņus pamest, vai ne? viņš noprasīja. Man vajadzēja palikt pie Viņa Augstības visu vakaru, un nebūtu labi, ja viņš mani uzskatītu par nevīrišķīgu.
- Tātad tu viņiem pateici, ka es esmu Baltā dāma. Ļoti pūlējos, lai manā balsī neieskanētos smiekli. Un, ja tu tajā vakarā mēģinātu meņģēties ar dāmām, es panāktu, ka tavas svarīgākās ķermeņa daļas nokalst.
- Ē, nu…
- Mans Dievs, un viņi tam noticēja? Jutu, ka arī mana seja no piepūles apvaldīt smieklus piesarkst tikpat stipri kā Džeimijam.
- Es runāju ļoti pārliecinoši, nu ari viņam sāka raustīties lūpu kaktiņš. Liku viņiem pie mātes dzīvības zvērēt, ka nevienam to neteiks.
- Un cik daudz jūs pirms tam bijāt izdzēruši?
- 0, krietni. Es pagaidīju līdz ceturtajai pudelei.
Es padevos un sāku smieties.
- Ak, Džeimij! Mīļais! iesaukusies es pieliecos un noskūpstīju viņa neganti notvīkušo vaigu.
- Nu, viņš neveikli noteica, ziežot uz maizes rikas sviestu.
- Neko labāku es nevarēju izdomāt. Un viņi beidza man uzbāzties ar savām padauzām.
- Labi, es teicu. Atņēmu viņam maizi, uzziedu vēl medu un atdevu atpakaļ.
- Laikam jau nedrīkstu žēloties, es izdarīju secinājumus. Jo šī pasaciņa ne tikai nosargāja tavu tikumību, bet ari neļāva mani izvarot.
- Nūjā, paldies Dievam. Džeimijs nolika maizīti un satvēra manu roku. Jēziņ, ja kaut kas ar tevi būtu noticis, Armaliet, es būtu…
- Jā, es viņu pārtraucu, bet, ja vīri, kas mums uzbruka, zināja, ka esmu Baltā dāma…
- Nūjā, Armaliet. Viņš piekrītoši māja ar galvu. Tie nevarēja būt ne Glengerijs, ne Kasteloti, jo tajā laikā, kad jums uzbruka, viņi kopā ar mani bij mājā, kur mani atrada Fērguss. Bet tam vajadzēja būt kādam, kuram viņi to ir pastāstījuši.
Nespēju nomākt vieglus drebuļus, atceroties balto masku un izsmejošo balsi, kas skanēja aiz tās.
Nopūties Džeimijs atlaida manu roku.
- Tas laikam nozīmē, ka vajadzēs apciemot Glengeriju un noskaidrot, cik liels ir to cilvēku skaits, kurus viņš izklaidējis ar stāstiem par manu laulības dzīvi. Izmisumā viņš izbrauca ar roku caur matiem. Un pēc tam man jāiet pie Viņa Augstības un jāuzzina, ko, pie velna, nozīmē darījums ar grāfu Senžermēnu.
- Laikam gan, es domīgi noteicu, kaut gan, pazīstot Glengeriju, var domāt, ka līdz šim viņš droši vien jau ir izstāstījis to pusei Parīzes. Man pašai arī šodien jāapciemo daži cilvēki.
- 0, ak tā? Un ko tu taisies apciemot, Armaliet? viņš jautāja, samiedzis acis šaurā spraudziņā. Es dziļi ievilku elpu, sagatavojusies nepatikšanām, kas mani gaidīja.
- Vispirms metru Raimonu, atbildēju. Un tad Mēriju Hokinsu.
- Varbūt lavandu? Raimons pastiepās uz pirkstgaliem, lai noķeksētu no plaukta burku. Ne jau apliekamajiem, bet aromāts iedarbojas nomierinoši palīdz savest kārtībā nervus.
- Nu, tas atkarīgs no tā, par kāda cilvēka nerviem mēs runājam, es teicu, atceroties Džeimija reakciju uz lavandas smaržu. Džeks Rendels bija iecienījis šo aromātu, tāpēc uz Džeimiju tas varēja iedarboties visādi, tikai ne nomierinoši. Tomēr šajā gadījumā lavanda varētu nākt par labu. Katrā ziņā nekaitēs.
- Nekaitēs, aptiekārs domīgi atkārtoja. Ļoti prātīgs princips.
- Ziniet, tā sākas Hipokrata zvērests, es teicu, vērojot, kā viņš noliecies rakņājas pa atvilktnēm un toveriem. Tas ir zvērests, ko dod dakteris. “Solos nenodarīt kaitējumu.”
- Ak tā? Un vai pati esat devusi šo solījumu, madonna? Spožās abinieka acis mirkšķinoties vērās manī pāri augstajai letei.
Jutu, ka pietvīkstu šī stingā skatiena priekšā.
- Ē, nu nē. Ne gluži. Es neesmu īsta ārste. Vēl ne. Nevarēju pateikt, kas bija licis man piebilst pēdējo teikumu.
- Nē? Taču jūs gribat salabot to, ko “īsts” ārsts nekad nemēģinātu, jo zināt, ka zaudēta jaunavība nav atgūstama. Ironija bija nepārprotama.
- 0, ko jūs sakāt? es vēsi atteicu. Pamudināts Fērguss man bieži bija stāstījis par “dāmām” Elīzas madāmas namā. Un kā tad ar sivēna pūsli, kas pildīts ar vistas asinīm? Vai arī jūs vēlaties apgalvot, ka tādas lietas ir aptiekāra, nevis ārsta ziņā?
Metram nebija pieminēšanas vērtu uzacu, bet lielā, izliektā piere mazliet pacēlās uz augšu, kad viņš nosmējās.
- Un kuram tas kaitē, madonna? Ne jau nu tirgotājam. Nedz arī pircējam viņš dabūs vairāk prieka par savu naudu nekā īstās preces pircējs. Pat pašai jaunavības plēvei tas nekaitē! Augsti morāls un hipokratisks pasākums, kuru īstenot labprāt varētu palīdzēt jebkurš ārsts.
Es sāku smieties.
- Un jūs jau droši vien pazīstat ne vienu vien, kurš to dara? Es izvirzīšu šo jautājumu nākamajā Medicīnas kontroles valdes sēdē. Bet pa to laiku, ja nerunājam par mākslīgiem brīnumdarbiem, ko varētu darīt konkrētajā gadījumā?
- Mm. Raimons izklāja uz letes marles gabalu un vidū iebēra sauju ļoti smalki sakapātu sausu lapu. No pelēkzaļās augu kaudzītes pacēlās asa, patīkami sīva smarža.