- Tā ir upes krustaine, viņš paskaidroja, prasmīgi no mazās drāniņas izveidojot četrstūri ar ieliektiem galiem. Labi veldzē iekaisušu ādu, nelielas plēstas brūces un intīmu orgānu jēlumus. Noderīgs, kā jūs domājat?
- Jā, nudien, es padrūmi atteicu. Jāgatavo kā uzlējums vai kā novārījums?
- Uzlējums. Šajos apstākļos droši vien silts. Viņš pagriezās pret citu plauktu un paņēma vienu no lielajām krāsota porcelāna krūkām. Uz tās bija rakstīts STRUTENE.
- Miegam, metrs paskaidroja. Viņa bezlūpu mute pastiepās smaidā. Domāju, ka labāk būs, ja izvairīsieties lietot opija magoņu zāles. Šai pacientei ir neparedzama reakcija.
- Ak, jūs jau visu zināt, vai ne? es, samierinājusies ar likteni, konstatēju. Diez vai varēju cerēt, ka līdz viņa ausīm nekas nebūs nonācis. Ļoti labi apzinājos, ka informācija bija viena no svarīgākajām precēm, ko Raimons pārdeva; tāpēc mazajā veikaliņā satecēja baumas no desmitiem dažādu avotu, sākot ar ielu tirgoņiem un beidzot ar karalisko kambarkungu.
- No trim dažādiem avotiem, Raimons atbildēja. Viņš pameta skatienu laukā pa logu, izstiepis kaklu, lai redzētu milzīgo horloge pulksteni, kas karājās pie ēkas sienas gandrīz uz ielas stūra. Un vēl nav ne divi. Visticamāk, līdz tumsai dzirdēšu vēl vairākus atstāstījumus par to, kas notika jūsu viesībās. Platā, bezzobainā mute atvērās, un pa to izplūda klusi smiekli. Man īpaši patika variants, kurā jūsu vīrs uz ielas izaicināja ģenerāli d’Arbanvilu uz divkauju, bet jūs tikmēr krietni vēsāku prātu piedāvājāt grāfa kungam izbaudīt bezsamaņā gulošas meitenes augumu, ja viņš atturēsies aicināt karaļa gvardi.
- Mmphm, noņurdēju kā nokaunējies skots. Vai jūs gribētu uzzināt, kas notika patiesībā?
Dzeltenās glaucijas toniks gaišā dzintara krāsā zaigoja pēcpusdienas saules staros, kad aptiekārs lēja to mazā pudelītē.
- Patiesība vienmēr noder, madonna, viņš atbildēja, acis pievērsis tievajai strūkliņai. Zināšana ir retums, tāpēc tai ir liela vērtība. Ar klusu būkšķi viņš nolika porcelāna trauku uz plaukta. Un tādējādi to var apmainīt par labu cenu, viņš piebilda. Nauda, ko biju atnesusi par zālēm, gulēja uz letes, monētas saulē spīdēja. Es samiedzu acis un skatījos uz večuku, bet viņš tikai mīlīgi pasmaidīja, it kā nekad nebūtu dzirdējis par varžu kājiņām ķiploku sviestā.
Arā horloge nosita divas reizes. Aprēķināju attālumu līdz Hokinsu mājai Melorī ielā. Nepilna pusstunda, ja dabūšu karieti. Laika vairāk, nekā nepieciešams.
- Tādā gadījumā, es sacīju, varbūt ieiesim uz brīdi jūsu privātajās telpās?
- Tā, lūk, es pabeidzu savu stāstu un iedzēru krietnu malku ķiršu brendija. Garaiņi telpā bija gandrīz tikpat stipri kā tie, kas cēlās no manas glāzes, un es jutu, ka to ietekmē mana galva izplešas gandrīz kā liels, priecīgi sarkans balons. Džeimiju atlaida mājās, bet mēs tomēr tiekam turēti aizdomās. Taču diez vai tas vilksies ilgi, vai ne?
Raimons papurināja galvu. Caurvējš sašūpoja pie griestiem piekārto krokodilu, un aptiekārs piecēlās aizvērt logu.
- Nē. Klapatas, tas arī viss. Hokinsa kungam ir nauda un draugi, un viņš, protams, ir satraukts, un tomēr. Skaidrs, ka jūs ar vīru esat vainojami vienīgi pārāk lielā laipnībā un arī tajā, ka mēģinājāt paturēt meitenes nelaimi noslēpumā. Viņš iedzēra lielu malku no sava kausa.
- Un tās, protams, ir jūsu pašreizējās rūpes. Meitene?
Es pamāju ar galvu.
- Viena no tām. Šobrīd es neko nespēju darīt viņas reputācijas labā. Vienīgais, ko varu, ir palīdzēt izdziedināties.
Virs metāla kausa malas parādījās izsmējīga, melna acs.
- Lielākā daļa man zināmo ārstu teiktu: “Es varu mēģināt viņu dziedināt.” Jūs mēģināsiet palīdzēt viņai dziedināties pašai? Tas ir interesanti, ka jūs uztverat atšķirību, madonna. Es jau domāju, ka tā būs.
Es noliku kausu, juzdama, ka man ir gana. Vaigi svila, un man bija nelaba nojauta, ka degungals ir kļuvis sārts.
- Es jau jums teicu, ka neesmu īsta ārste. Uz mirkli aizvēru acis, apņēmusies noskaidrot, vai joprojām spēju noteikt, uz kuru pusi ir “augša”, un atkal atvēru. Turklāt es esmu… ē… jau reiz
saskārusies ar izvarošanu. Arēji neko daudz nevar darīt. Varbūt nevar neko daudz darīt vispār, es sevi izlaboju. Tad pārdomāju un atkal paņēmu kausu.
- Varbūt nevar, Raimons piekrita. Bet, ja kādam izdodas piekļūt pacienta kodolam, tad tā noteikti būs Baltā dāma?
Skatoties uz veco aptiekāru, es atkal noliku kausu. Mana mute bija neglīti pavērusies, un es to aizvēru. Domas, aizdomas un sapratne griezās man galvā, saduroties cita ar citu un sāpinoties pieņēmumu mudžekli. īslaicīgi atkāpjoties no “satiksmes sastrēguma”, es pieķēros Raimona piezīmes otrajai daļai, lai man būtu laiks padomāt.
- Pacienta kodolam?
Viņš iebāza roku vaļējā burkā, kas stāvēja uz galda, paņēma šķipsniņu balta pulvera un iemeta to glāzē. Tumši dzintarainais brendijs nekavējoties kļuva asinssarkans un sāka burbuļot.
- Pūķa asinis, viņš izmeta, nevērīgi pamājis uz mutuļojošo dziru. Darbojas tikai traukā ar sudraba pārklājumu. Protams, kausu tas sabojā, bet ārkārtīgi iedarbīgs līdzeklis, ja pagatavots pareizos apstākļos.
Es izdvesu klusu, guldzošu skaņu.
- 0, pacienta kodols, viņš sacīja, it kā būtu atcerējies kaut ko tādu, par ko mēs būtu runājuši pirms vairākām dienām. Jā, protams. Pamatā jebkura dziedināšana notiek, sasniedzot… kā lai to nosauc? Teiksim, centru. Sasniedzot pacienta būtības kodolu, un no tā viņi var izdziedināt sevi. Jūs, madonna, noteikti esat to pieredzējusi. Gadījumus, kad cilvēki ir tik slimi vai tik nopietni ievainoti, ka nāve ir neizbēgama… bet viņi nenomirst. Vai ari tādus, kad kaite ir tik nenozīmīga, ka slimniekam ar pareizu kopšanu noteikti jāatveseļojas. Bet viņš aizslīd, lai ko ari jūs viņa labā darītu.
- Ikviens, kurš kopis slimniekus, to ir piedzīvojis, es piesardzīgi atbildēju.
- Jā, viņš piekrita. Un, tā kā ārstam vienmēr ir savs lepnums, visbiežāk viņš vaino sevi, ja kāds nomirst, un uzslavē sevi, kad uzvar viņa zināšanas, gadījumos, kad pacients paliek dzīvs. Bet
Baltā dāma redz cilvēka būtibu un pagriež viņu uz izveseļošanās ceļa vai nāvi. Tāpēc ļaundaris, iespējams, loti baidītos ielūkoties viņai sejā. Raimons paņēma kausu, pacēla pret mani tostā un izdzēra visu mutuļojošo šķidrumu. Uz lūpām viņam palika gaiši sārts traips.
- Paldies, es vēsi noteicu. Tātad tā nebija tikai Glengerija lētticība?
Raimons, izskatīdamies apmierināts ar sevi, paraustīja plecus.
- Tā bija jūsu vira ideja, viņš vienkārši pateica. Nudien lieliska doma. Bet, zināms, tā kā jūsu vīram piemīt vīriešiem raksturīgā cieņa pret savām dabiskajām spējām, viņš netiks uzskatīts par autoritāti pārdabisku parādību sfērā.
- Jūs, protams, tiksiet par tādu uzskatīts.
Masīvie pleci zem pelēkā samta talāra viegli sakustējās. Vienā piedurknē bija vairāki mazi caurumiņi apsvilušām malām, kā sīku oglīšu izdedzināti. Nodomāju, ka tie radušies no nevērīgas buršanās.
- Jūs esat redzēta manā veikalā, viņš atgādināja. Jūsu līdzšinējā dzīve ir noslēpumā tīta. Un, kā norādīja jūsu vīrs, ari mana reputācija ir mazliet aizdomīga. Es nudien apgrozos… aprindās, teiksim tā, bezlūpu mute savilkās platā smaidā, kur prātojumus par jūsu īsto dabu var uzņemt pārāk nopietni. Un jūs zināt, kā ļaudis mēļo, viņš piebilda ar tādu paštaisnu nosodījumu, ka man bija jāsmejas.