Sajūsma manī uzbangoja atkal, taču tad atcerējos augstos mūrus un kontrolpunktus, kas šķīra ielas, mūžīgos militāristus un komandantstundas. Atcerējos pagurumu, kas mani bija pārņēmis jau pēc dažām dienām, nomācošo vajadzību tikt prom no pūļa, ilgas pēc vietas un klusuma, un tukšuma. Spēju iztēloties, ka apmeklēt pilsētas man patiktu, bet tajās dzīvot šķistu briesmīgi.
- Nezinu, - es teicu. Māte cieši uz mani skatījās.
- Un kā būtu, ja tu nemaz nekļūtu par tējas meistari? - viņa vaicāja. - Tu varētu mācīties valodas vai matemātiku, vai palīdzēt man pētniecības darbā.
Apsvēru šo jautājumu, taču ne pārāk ilgi, un atbildēju patiesīgi.
- Es pazīstu tējas ceremoniju, esmu to apguvusi visu mūžu. Nezinu, kas cits es vēl varētu būt.
Māte ilgi klusēja, un es redzēju, ka viņas domas nemierīgi auļo: viņa savas jūtas spēja noslēpt daudz sliktāk nekā tēvs. Pēdīgi pārtraucu klusumu.
- Vai tu zini to māju ciemā, kam uz durvīm ir ūdensnozieguma zīme?
- Zilais aplis? - Viņā kaut kas sakustējās. Pagāja brīdis, pirms sapratu, ka tās ir bailes. — Un tad?
- Kas noticis ar tās iemītniekiem?
Māte skatījās uz mani. Redzēju, ka viņa meklē vārdus.
-To neviens nezina. - Viņa pienāca pie manis un paspieda manu roku. - Noria, dārgumiņ, - viņa pateica un tad apklusa, itin kā būtu pārdomājusi un izlēmusi nestāstīt, ko gribējusi. - Kā es vēlētos, ka mēs būtu varējuši tev dot citādu pasauli. - Viņa noglāstīja man matus. - Mēģini tagad gulēt. Lēmumu laiks pienāks vēlāk.
- Arlabunakti, - es teicu.Tad viņa pasmaidīja.Tas bija īss smaids, un nebūt ne laimīgs.
- Arlabunakti, Noria, - viņa teica un aizgāja.
Kad māte bija aizgājusi, izkāpu no gultas, nometos uz ceļiem grāmatplaukta priekšā un no zemākā plaukta paņēmu koka kārbu. Cauri plānajam lakas slānim mani pirksti juta nerotātā koka šķiedras. Pagriezu atslēgu slēdzenē un pacēlu vāku.
Kārbā bija raiba kolekcija, ko veidoja no plastmasas kapa izrakti agrākās pasaules priekšmeti. Pašā augšpusē gulēja sauja gludi nopulētu dažādas krāsas akmentiņu un maza, sagriezusies metāla atslēdziņa,
kuras zobiņi bija gandrīz pavisam nodiluši. Zem tiem bija trīs daļēji caurspīdīgi plastmasas taisnstūri ar noapaļotām šķautnēm, katram vidū divi caurumiņi ar zobainām malām. Uz taisnstūriem bija trīs burti: TDK. No tiem ārā bija izlīdusi plāna, tumša, saplīsusi lente. Man vienmēr bija paticis turēt TDK lenti pirkstos: tā bija viegla urr gluda kā mati, kā gaiss, kā ūdens. Nezināju, ko Sanja gribēja no šiem TDK. Mums ne vienai, ne otrai nebija ne jausmas, kas ar tiem darīts agrākajā pasaulē, un es tos biju saglabājusi tikai tāpēc, ka šad un tad labprāt aptaustīju lenti.
Kārbas dibenā zaigoja sudrabaina, plāna ripa, kuru reiz biju saglabājusi, jo tā man šķita skaista. Paņēmu to arī tagad, lai kārtējo reizi apbrīnotu. Tas spīdīgā puse bija mazliet saskrambāta, un tomēr tik dzidra, ka tur varēja ieraudzīt savu spoguļattēlu. Kad tās virsmai trāpīja kvēlluktura gaisma, varēja saskatīt varavīksnes krāsas. Nespīdīgajā pusē bija atliekas no teksta, kas tur reiz bijis lasāms, un saglabājušās dažas burtu kopas: COM CTDISC.
Ieliku ripu un visus TDK atpakaļ kārbā, kuru aizslēdzu un ieslidināju gaidīt rītu savā no jūraszālēm pītajā somā, kas karājās pie sienas līdzās grāmatplauktam.
Kad aizvēru acis, redzēju attālumu, kas mūsu māju šķīra no ciema un cita nama, daudz noplukušāka par mūsējo. Zils aplis uz tā durvīm cieši lūkojās gaišajā naktī, un tā kontūras bija tik asas, ka varētu ievainot. Attālums nebija liels, un, ja skatītos pietiekami ilgi, tas sāktu sarukt, līdz es spētu pieskarties tā cita nama durvīm, ieklausīties kustībās aiz tām.
Vai klusumā.
Aizritināju ainu prom un izstūmu no prāta, tomēr zināju, ka tā nav pazudusi.
5. nodaļa
Iebraucu pa Sanjas nama atvērtajiem vārtiem un apturēju he-lipēdu priekšpagalma malā. Vidū starp augstām saulpuķēm stāvēja Sanjas māte Kira un nogrieza no resna kāta smagu ziedu. Viņai pie kājām bija prāvs grozs, kurā viņa jau bija salikusi vairākus ziedus, piebildušus no gatavām sēklām. Sanjas mazā māsiņa Minja sēdēja uz smilšainās zemes un centās piedabūt plakanu oli noturēties uz trim koka klucīšiem, kas bija salikti cits uz cita. No Sanjas mantotā, viņai pārāk lielā kukaiņu cepure galvā šūpojās, un akmens izslīdēja viņai no pirkstiem atkal un atkal.
- Noria! - Minja teica, ieraudzījusi mani. - Skaties! - Plakanais olis rokā viņai uz mirkli aizmirsās, kad viņa ar otru roku norādīja uz savu būvlaukumu. - Aka.
- Lieliska, - es teicu, kaut gan aku konstrukcija neatgādināja pat iztālēm.
Kira pagriezās. Viņas putekļu krāsas kleita priekšpusē bija apbirusi ar saulpuķu sauso ziedlapu dzeltenumu. Viņas seja melno, nemazgāto matu ietvarā zem kukaiņu cepures bija nogurusi un bāla, un drānas uz kalsnā auguma brīvi nokarājās, taču viņa smaidīja. Tobrīd viņa izskatījās ļoti līdzīga Saujai.
- Sveika, Noria, - viņa teica. - Sauja tevi gaida jau visu rītu.
- Māte vakar sataisīja kaudzi amaranta cepumu, - es teicu un izņēmu no somas jūraszāļu kārbiņu. Rokas juta tās svaru. - Tas ir viņas sūtījums. Ar kārbiņas atdošanu nav steigas.
Paspēju ieraudzīt, kā Kiras seja uz mirkli sastingst, pirms smaids atgriezās.
- Paldies, - viņa teica un paņēma kārbiņu. - Pasveicini savu māti no manis. Mums nebūs nekā, ko aizsūtīt pretī. - Viņa iemeta nogriezto ziedu ar visām sēklām grozā. Gaisā plīvoja ziedu kātu sulīgā, tumšzaļā smarža.
-Tas nekas.
Saņemdama Minju aiz rokas, Kira neskatījās uz mani. Jutos neērti.
- Mazgāšanās laiks, Minjucīt, - viņa teica. - Ja uzvedīsies rātni, varēsi spēlēties ar pirātu kuģi.
Minja iespiedzās, pieslējās kājās un uzmeta plakano oli uz akas konstrukcijas. Klucīši nokrita, saceldami visapkārt putekļus. Kira devās uz māju ar cepumu kārbu vienā un Minjas roku otrā rokā.
- Redzēsimies vēlāk, Noria, - viņa man teica. Atvadām pamāju Minjai, taču viņu tobrīd interesēja tikai apsolītais pirātu kuģis.
Aizgāju aiz mājas. Cauri darbnīcas kukaiņu tīkla sienām redzēju, ka Sarija sēž pie galda uz soliņa un ap kaut ko knibinās. Kad pieklauvēju pie sienas balsta staba, viņa pacēla skatienu un pamāja ar roku. Iegāju iekšā, aizvēru durvis un noņēmu kukaiņu cepuri.
Saujai priekšā uz galda stāvēja ierīce, ko viņa pirms dažām nedēļām bija atradusi plastmasas kapā. Pazinu tās stūraino veidolu, priekšējā paneli iestrādāto nodalījumu, savādās skaitļu kombinācijas un otru nodalījumu augšpusē. No ierīces nāca divi strāvas vadi, kas bija savienoti ar saules ģeneratoru uz galda stūra.
- Vai atnesi? - viņa vaicāja. Viņas mati bija atvirzīti no sejas ar nonēsātu šalli, vaigos kvēloja sarkani plankumi. Nospriedu, ka viņa aiz satraukuma modusies agri un visu rītu nemierīgi šaudījusies pa
darbnīcu. Uzliku somu uz galda un izvilku no tās koka kārbiņu, no kuras izņēmu savus TDK.
- Nesaprotu gan, kam tev tie vajadzīgi.
Sanja nozuda zem galda un rakājās pa savu kasti. Pēc mirkļa viņa parādījās, turēdama rokā melnu plastmasas taisnstūri. Atcerējos, ka biju to redzējusi pirms dažām nedēļām, kad atvedu labošanai ūdensmaisus. Kad viņa paņēma no galda vienu TDK, aptvēru, cik ļoti šie priekšmeti līdzinās viens otram. Lielākā atšķirība bija to izmērā.