- Mēģināju izdomāt, kam gan šī ierīce varētu būt izmantota, -viņa teica. - Zināju, ka cilvēki ar to kaut ko klausījušies, jo tai ir skaļruņi, tāpat kā komunikatoram - zināms, pavisam citāda lieluma un daudz vecāki, taču princips ir tas pats. Kad meistaroju jaunu vāku tam priekšpuses padziļinājumam, pamanīju, ka tajā ir divas vārpstas, no kurām viena griežas. Sitie plastmasas kluči, - viņa norādīja uz lielāko taisnstūri, - mētājās tur līdzās, un, kad uz tiem paskatījos, man ienāca prātā, ka padziļinājums ir kā radīts tādai detaļai, tādiem pašiem caurumiem piemērotas vārpstas un tā tālāk, pat forma pareiza... tikai lielums nav īstais. - Viņa ar pirkstu uzsita pa plastmasas gabalu, uz kura biju redzējusi burtus VMS. - Itin kā šīs būtu taisītas tādai pašai, tikai daudz lielākai ierīcei. Vai nav sasodīta neveiksme: īstā ierīce un īstā maināmā detaļa, taču aplams lielums. Bet tad es atcerējos, ka tev ir paradums saglabāt visu ko dīvainu, un atģidos, ka tev bija tie TDK.
Sāku saprast, kas viņai padomā. Viņa izlīdzināja viena TDK saburzīto lenti iespējami gludu, sasēja plīsuma vietā galus un ritināja lenti atpakaļ plastmasas čaulā, līdz tā vairs vaļīgi nenokarājās.
Tad viņa mēģināja ielikt TDK skaļruņu ierīces padziļinājumā.
- Tas neder, - vīlusies sacīju, bet Sanja apgrieza TDK otrādi, un tas ieklikšķēja vietā.
- На! - viņa teica, un ari es jutu, kā sejā parādās smaids.
Sanja aizvēra lūku un pagrieza saules ģeneratora slēdzi. Ierīces augšpusē līdzās ciparu kombinācijām iedegās sīka dzeltenzaļa gaisma, kas atgādināja jāņtārpiņu.
-Tagad mums tikai jāizgudro, kas darāms ar visām šīm pogām, -viņa teica un izmēģinājumam piespieda pogu, uz kuras bija kvadrāta attēls. Lūka atvērās. Nekas cits nenotika. Sanja atkal aizvēra lūku un tagad piespieda pogu, uz kuras bija attēlotas divas bultiņas. No ierīces atskanēja šņākoņa. Sanja pielika seju pie pašas lūkas, un viņas acis sašaurinājās, vērīgi lūkojoties cauri vāciņam.
- Griežas! - viņa teica. - Paskaties!
Redzēju, ka viņai taisnība: ierīce grieza plastmasas TDK lenti tik strauji, ka bija grūti pateikt, kurā virzienā tā griežas. Pēc mirkļa ierīce noknakšķēja un palika kuļamies uz vietas, pirms noknakšķēja vēlreiz un aprima.
- Vai tā saplīsa? - piesardzīgi prašņāju. Sanja sakrunkoja pieri.
- Neticu, - viņa teica. - Varbūt vienkārši lente beidzās. - Viņa piespieda pogu, uz kuras bija tikai viens bultas attēls. Ierīce klusu iedūcās, pēc tam no skaļruņiem atskanēja sprakšķis. Sanja satrūkās un pagriezās pret mani.
- Klausies! - viņa teica.
Skaļruņi iečirkstējās un pēc tam iešņācās, un šņākoņa turpinājās.
Un turpinājās.
Kā saulē lūpoša krāsa smaids nolobījās Sanjai no sejas līdzi tam, kā laiks starp mums izstiepās, un šņākoņa iesniecās tālāk, citā laikā un pasaulē, kuras noslēpumus tā nebija gatava atklāt. Beidzot Sanja vēlreiz piespieda kvadrāta taustiņu, un lente apstājās. Viņa atvēra lūku, izņēma TDK ārā un vietā ielika citu, pirms tam sasējusi arī tā lenti.
No skaļruņiem joprojām bija dzirdama tikai sadīrāta čirkstoņa.
Viņa vairākas reizes izmēģināja ierīcē visus trīs TDK, tina tos uz priekšu un atpakaļ un grieza no vienas puses uz otru, taču dzirdējām tikai laikā un attālumā nogrimušus skaņu rēgus,gandrīz klusumu, kas
bija nomācošāks par pilnīgu klusumu. Varbūt lentēs reiz bija bijis kaut kas saprotams, tomēr zeme, gaiss, lietus un saule jau sen bija izdeldējuši šīs agrākās pasaules atbalsis.
Sanja blenza uz ierīci un grozīja rokās TDK.
- Esmu pārliecināta, ka man ir taisnība, - viņa teica. - Šīs daļas ir piemērotas ierīcei, un tā translē skaņas no tām uz skaļruņiem. Ierīce un TDK noteikti ir izmantoti tieši tā. Ja vien mēs atrastu kādu TDK, kurā vēl saglabājusies skaņa...
Sanjas pirksti bungoja pa TDK plastmasas virsmu. Dzirdēju no mājas skanam Minjas iespiedzienus un Kiras slāpēto balsi, kas Minju kušināja. Ar skatienu sekoju mazam melnam zirneklim, kurš auda tīklu kaktā virs saules ģeneratora.
- Varbūt... varbūt kaut kur plastmasas kapā tādi ir vēl? - es iedomājos. - Vai varbūt jau sākotnēji nav bijis paredzēts, ka tiem jābūt izturīgiem. Agrākās pasaules ierīces bija trauslas.
Sanjas izteiksme mainījās, itin kā viņas sejas kontūras būtu kļuvušas asākas. Viņa pacēla kvadrātveida vāciņu kastes augšējā malā un ar pirkstu iztaustīja apaļo padziļinājumu zem tā. Tad viņa paskatījās uz manu koka kārbu, kas atvērta stāvēja uz galda. Viņas acis bija pievērstas sudrabkrāsas ripai, kam vidū bija caurums. Ripas lielums izskatījās tieši piemērots klausāmās ierīces apaļajam padziļinājumam. Sanja paskatījās uz mani, un es ieraudzīju viņas sejā savu domu.
- Vai drīkstu? - viņa vaicāja.
Pamāju ar galvu.
Sanja izņēma ripu no koka kārbas un pielaikoja padziļinājumam. Ripa bija kā radīta ierīcei. Apaļais izvirzījums padziļinājuma vidū atbilda caurumam ripas vidū. Sanja uzspieda ripu uz izvirzījuma, un tā ar vieglu klikšķi nofiksējās. Viņa aizvēra vāku un piespieda podziņu ar bultu. Cauri plastmasas vākam redzēju, kā ripa padziļinājumā sāk griezties.
Gaidījām.
No skaļruņiem nekas neatskanēja.
Redzēju Sanjas izteiksmi un arī pati biju vīlusies. Tad viņa pastiepa roku, lai pagrozītu regulēšanas pogas uz ierīces. Pirmā, kam viņa pieskārās, lika izdzist jāņtārpiņa gaismai un palēnināja diska griešanos, tāpēc viņa to pagrieza atpakaļ sākotnējā stāvoklī. Pakustinot otru, nenotika nekas. Kad viņa pagrieza trešo pogu, no skaļruņiem atskanēja skaļš sprakšķis, kas mums abām lika salēkties. Tam sekoja īss klusums, un pēc tam vīrieša balss mūsu valodā skaidri teica:
— Jansona ekspedīcijas žurnāls, ceturtā diena. Dienvidu Trcnde-lāga, netālu no agrākās Tronheimas teritorijas.
Kamēr balss ziņoja dienu, mēnesi un gadu, Sanja sauca urrā un es smējos. Balss turpināja:
- Dienu sākām, veicot Dovrefjellu ūdeņu mikrobu sastāva mērījumus. Vēl nav iegūti pilnīgi rezultāti, taču šķiet, ka tie atbilst Jo-tunheimenes rezultātiem. Ja tas pierādīsies, mūsu prognozes par teritorijā notiekošo spontāno bioloģiskās reģenerācijas procesu ir bijušas daudz pieticīgākas, nekā parāda realitāte. Rīt iestādīsim ūdeņos attīrošās baktērijas un turpināsim ceļu uz ziemeļu Trendelāgu...
Diena ārpusē sacietēja par biezu, svilinošu čaulu, kas ietvera darbnīcu, dunduri rāpaļāja pa kukaiņu tīklu sienām, un mēs klausījāmies agrākās pasaules balsī. Reizēm tā gandrīz pagaisa, brīdi palēkāja vai iestrēga uz vietas, pirms atkal atrada savu ceļu. Sanja to nedz apturēja, nedz centās pārlēkt pāri garlaicīgajām vietām. Balss ripā bija gaidījusi gadsimtiem ilgi. Та bija daļa no plastmasas kapā gandrīz pazuduša stāsta. Mēs nesarunājāmies, un es nezinu, ko domāja Sanja, taču es domāju par klusumu un gadiem, un ūdeni, kurš nepaguris visu deldēja. Domāju par neizskaidrojamo sakritību ķēdi, kas šo balsi no svešas ainavas, zudušas pasaules bija atnesusi līdz šai sausajai priekšpusdienai, līdz mūsu ausīm, kuras saprata dzirdētos vārdus, tomēr izprata maz ko.
Balss stāstīja par ūdeņu pētīšanu, mikrobu mērījumiem, baktēriju kultūrām, apvidus reljefiem. Reizēm runā bija gara pauze, un mēs
sākām nošķirt atsevišķus posmus; katra sākumā balss pavēstīja jauno datumu: ieraksts pārgāja no ceturtās dienas uz piekto dienu un tā tālāk. Pēc devītās dienas balss aprāvās pavisam. Gaidījām turpinājumu, taču tā nebija. Minūtes gāja. Paraudzījāmies viena uz otru.
- Žēl, ka nebija vairāk, - Sanja teica. - Un žēl, ka tas nebija nekas aizraujošāks.