- Manai mātei tas noteikti liktos aizraujoši, - es noteicu. - Viņa ir ķerta uz visiem zinātniskajiem...
Skaļruņi ierēcās. Sastingušas klausījāmies. Tagad runāja sievietes balss.
- Citiem šķiet, ka man to nevajadzētu darīt, - tā teica. - Taču viņiem tas nav jāzina. - Sieviete apklusa un nokrekšķējās. Pēc tam turpināja: - Dārgo klausītāj, ja tu esi no armijniekiem, vari būt drošs, ka darīju visu, lai šos ierakstus iznīcinātu un tavās rokās tie nenonāktu. Tas, ka tu šo dzirdi, visticamāk nozīmē, ka esmu cietusi totālu neveiksmi. - Balss ieturēja pārdomu pauzi.-Taču tas notiks tikai vēlāk, ne pašlaik. Pašlaik man ir jāizstāsta kāds stāsts, un jums tas ne drusku nepatiks. Es zinu, ko jūs esat izdarījuši. Ko grasāties darīt. Un, ja tas būs atkarīgs no manis, visa pasaule uzzinās, kas notika patiesībā, jo...
Negaidot runa pārtrūka. Ripa turpināja griezties, taču tagad agrākās pasaules balss bija neatsaucami prom. Ieraksts bija beidzies.
Mēs ar Sanju mirkli lūkojāmies viena uz otru.
- Kas tas bija? - es ievaicājos.
Sanja mēģināja griezt disku uz priekšu un atpakaļ, pat pārbaudīja tā otru pusi, taču bija skaidrs, ka esam noklausījušās visu, kas klausāms.
- Kādu gadskaitli tas vīrietis teica ripas sākumā? - es jautāju.
Mēs ne viena, ne otra nebijām pievērsušas uzmanību gadam.
Sanja palaida ripu griezties vēlreiz. Klausoties nolasīju viņai no sejas, ka viņa aptvērusi to pašu, ko es. Daudz nedomādamas bijām iztēlojušās, ka ripa nākusi no agrākās pasaules.
Bijām maldījušās.
- Та ir no Krēslas gadsimta, - es teicu.
- Та nevar būt īsta, - Sanja apgalvoja, tomēr neizklausījās pārliecināta. - Tas ir tikai stāsts, tāpat kā dažas no tavām grāmatām vai tic spriedzes romāni, ko var nopirkt pa nodaļai, lai klausītos komunikatorā.
-Tad kāpēc vispirms būtu vajadzīga gandrīz pusstunda kokainas zinātniskas pļerināšanas, bet interesantā daļa tikai pēc tam?
Sanja paraustīja plecus.
- Varbūt vienkārši slikti uzrakstīts. Tie komunikatorstāsti jau arī reizēm nav nekādi sevišķie. Tētim daži ir.
- Nezinu. - Centos drudžaini atcerēties, kurā plastmasas kapa galā ripu biju atradusi.
Sanja izlēmīgi izņēma ripu no ierīces, ielika koka kārbā un aizcirta vāku.
- Galu galā tam nav nekādas nozīmes, - viņa teica. - Mēs nemūžam neuzzināsim, kas tai sievietei bija stāstāms. Galvenais, ka mums izdevās ierīci iedarbināt.
Taču es domāju par nepazīstamajām ziemām un pazudušajiem stāstiem, domāju par pazīstamo valodu un savādajiem vārdiem, kas joprojām gruzdēja man prātā. Domāju par lietu un sauli, kas nāca pār plastmasas kapu un lēnām visu saēda. Un par to, kas vēl varēja būt palicis pāri.
Biju gandrīz droša, ka atceros, kurā vietā ripa bija gulējusi.
- Mēs varētu pameklēt vēl kādu ripu turpat, kur atradām šo, - es ierosināju. Pamazām mani šī doma aizrāva. - Mēs varētu mēģināt iegūt veselu stāstu. Nu un tad,ja tas būtu tikai stāsts? Vai tad tu tomēr negribētu zināt, kā tas beidzas?
- Noria...
- Mēs varētu aiziet uz visu dienu, paņemt līdzi ēdamo un...
- Noria. - Sanja mani pārtrauca, un es apklusu. - Tev varbūt nav cita darāmā kā tikai pasniegt tēju un rakņāties pa plastmasas kapu, -viņa teica. - Bet man ir.
Kaut kur mājā ieraudājās Minja.
Negaidīti starp mums bija uzradies atstatums. Bijām pazinušas viena otru kopš tā laika, kad savām mātēm pie rokas spērām pirmos grīļīgos soļus ciema laukumā. Ja man kāds jautātu, es atbildētu, ka Sanja man ir tuvāka, nekā jebkad bijis kāds cits, neskaitot vecākus. Tomēr reizēm viņa noslēdzās sevi, uzgrieza man muguru, aizslīdēja nesasniedzami tālu, kā atspīdums vai atblāzma: tikai pēdas no tā, kas vēl nupat bija bijis, bet tagad jau prom, vārdiem un pieskārieniem nesasniedzamā vietā. Es nesapratu šos brīžus, bet nevarēju tos aizliegt.
Pašlaik viņa bija tālu no manis, tālu kā slepenie ūdeņi, tālu kā svešās ziemas.
- Tagad man jāiet, - es teicu.
Iebāzu koka kārbu somā. Sajūta, ka esam atradušas slepenu eju cauri laikam un telpai uz nezināmu pasauli, bija izblāvojusi. Saule to bija sadedzinājusi.
Uzliku galvā kukaiņu cepuri un izgāju svelmainajā sutoņā.
Mājupceļā somas siksna grauzās plecā, un es jutos nogurusi. Sviedri plūda uz skausta un muguras, mati zem cepures lipa pie ādas. Mieru nelika ripā saglabātie vārdi./лягоял ekspedīcija. Tas izklausījās pēc kā tāda, kas varētu būt pieminēts mātes vecajās grāmatās. Un sieviete viņpus visa šī laika - negaidīta, žurnālā paslēpusies - bija uzskatījusi savu stāstu par tik svarīgu, ka bija to slepus ierunājusi un bijusi gatava visu ierakstu drīzāk iznīcināt, nekā atdot armijai.
Gribēju uzzināt, kas tas bija, kas viņai tik daudz nozīmējis.
Jau iztālēm no ceļa redzēju, ka pie mūsu mājas ir sveši transportlīdzekļi. Nobrīnījos, vai pie mums ieradušies tējas viesi, kas pieteikušies pēdējā brīdī, un cerēju, ka tā nav. Tēvs necieta vizītes, kurām nebija paspējis kārtīgi sagatavoties, un pēc tādām vairākas dienas bija īdzīgs.
Nogriezu helipēdu no ceļa mežiņā un centos starp koku stumbriem saskatīt, kas notiek dārzā.
Elpa sarāvās mezglā starp rīkli un krūtīm, kad ieraudzīju zilās militāristu uniformas. Tur nebija tikai viena vai divas, to bija daudz vairāk.
Pie vārtiem, viesu nojumē, atradās pazīstamie helirati. Kad ienācu pagalmā, ieraudzīju tur apmēram desmit kareivju, kas nēsāja uz priekšu un atpakaļ sarežģīta paskata ierīces. Ap tējas namu bija uzsliets tāds kā žogs, un tā priekšā sardzē stāvēja kareivis ar zobenu pie jostas. Mani vecāki atradās lievenī, un garš, virsnieka uniformā tērpts karavīrs runāja uz viņiem ar muguru pret mani. Izdzirdis manus soļus, viņš pagriezās, un es pazinu viņa seju aiz kukaiņu cepures.
- Labdien, Kaitio jaunkundz. Prieks atkal satikties, - komandieris Taro sacīja un gaidīja, kad paklanīšos.
6. nodaļa
Tā tika saukta par rutīnas pārbaudi, taču mēs zinājām, ka rutīnai tur nelīdzinās nekas. Rutīnas pārbaudes veica divi kareivji, un tās ilga, augstākais, dažas stundas. Turpretī pie mums gandrīz divas nedēļas uzturējās viens augsts virsnieks un seši kareivji, no kuriem divi pārmaiņus stāvēja sardzē pie tējas nama un četri pētīja māju un tās apkārtni. Viņi izstaigāja rūpīgi iepriekš izplānotus, lēnus maršrutus no viena pagalma gala līdz otram, turp un atpakaļ, izpētot katru centimetru. Rokās viņi nesa plakanus monitorus. Uz tiem izzīmējās daudzkrāsaini attēli, kuru neregulārās malas un mainīgie, reizēm sakrītošie veidoli mazliet atgādināja kartes.
Pateicoties mātes grāmatām, man bija miglains priekšstats par ierīču darbības principiem.Tas raidīja zemē radioviļņus, un ekrāns tos paskaidroja: zīmējumi rādīja augsnes blīvumu un mitruma sastāvu. Militāristiem līdzi bija arī dažādas urbšanas un mērīšanas ierīces. Viena no viņiem, sieviete ar nemainīgu sejas izteiksmi, staigāja, satvērusi divas sakrustotas dzelzs stieples. Reizēm viņa, acis aizvērusi, apstājās un tad ilgi lūkojās uz tām, itin kā kaut ko gaidītu. No vecākiem uzzināju, ka tējas nams ir izolēts un tur tiek veikta pastiprināta meklēšana, jo stiepļu sievietes metāla rīkste pirmajā dienā nošūpoju-sies un norādījusi uz leju nama lievenī.
Tēvs raizīgi skatījās uz dēļu kaudzi, kas auga augumā tējas nama priekšā, militāristiem uzlaužot grīdu.
-Tas vairs nekad nebūs tāds kā agrāk, - viņš murmināja saspringtiem lūpu kaktiņiem. - Tādu koku mūsdienās grūti dabūt, un tējas nama būvniecībai vajadzīgo amata prasmju nav nevienā pašā ciemā.