Starp maniem vecākiem šajās dienās ņirbēja blīvs klusums, zem kura kustējās rūpīgi slēptas bailes un vārdā nesauktas, noklusētas lietas.Tas bija kā līdz galējai robežai aprimis, nedabiski nekustīgs ūdens: kaut viens vārds, kas tajā iekristu, kaut viens akmens, kas sakustētos dibenā, to pilnībā pārvērstu, radītu aizvien jaunus un jaunus riņķus, līdz atspulgs kustības spēka ietekmē būtu pārvērties līdz nepazīšanai. Vairījāmies runāt par ko citu, izņemot pašas ikdienišķākās lietas, jo militāristu klātbūtne uzslēja starp mums neredzamas sienas, ko mēs neuzdrīkstējāmies noplēst.
Vakaros gulēt devos, tikai kad biju zagšus pārbaudījusi, vai kareivji ar savām ierīcēm nav devušies uz fjellu, un no rītiem mana sirds biezi un smagi dauzījās rīklē, kad pamodos no domas, ka viņi varbūt paplašinājuši meklējumus ārpus nama un dārza. Kamēr nebiju pārliecinājusies, ka tā nav, nespēju ieēst brokastis. Sapņos redzēju klintī paslēptos ūdeņus, un nakts vidū varēju uztrūkties no krūškurvi žņaudzošas sajūtas, ka nez kā, par spīti neiespējamībai, avota balss no fjella atskan līdz namam un dārzam. Ilgi klausījos caururbjošajā klusumā, līdz mani atkal apņēma miegs.
Sākumā domāju, ka mātes interese par ūdensmeklētāju ierīcēm ir izlikšanās, lai slēptu nervozēšanu. Tomēr, dienām ritot, sāku aptvert, ka aiz viņas izturēšanās ir patiesa interese, kuru viņai grūti noslēpt. Viņa kūsāja no vēlmes uzzināt par ierīcēm ko vairāk, izmēģināt tās pašai, apgūt to darbības mehānismus un lietojumu. Bija pagājuši vairāk nekā piecpadsmit gadi kopš tā laika, kad viņa bija strādājusi par Jaunā Pītera universitātes ekspedīciju pētnieci, un armijas rīcībā esošā tehnika bija modernāka nekā civilajiem pieejamā. Viņa staigāja
kareivjiem līdzi un jautāja par ierīcēm, un nolasīju viņai no sejas, kā viņa visu iegaumē, lai, izdevībai pienākot, varētu to visu darbistabas mierā pierakstīt. To ievēroja arī tēvs un kļuva pret māti strups vārdos un izvairīgs. Viss, kas tajās dienās palika nepateikts, savilkās ap mums kā tīkls, kas mūs nosmacētu un saberztu, ja mēs laikus neatrastu ceļu ārā.
Gribēju runāt ar Sanju. Vēlējos, kaut nebūtu aizgājusi no viņas darbnīcas tik spēji. Biju nosūtījusi viņai trīs ziņas, lūdzot, lai viņa atnāk, taču atbildi nesaņēmu. Nebiju droša, ko par to vajadzētu domāt, jo viņai arī tāpat bija paradums atbildēt vien retumis. Kamēr māte staigāja apkārt, iepazīdamās ar militāristu ierīcēm, un tēvs stāvēja pie tējas nama, acīmredzot cerēdams, ka viņa klātbūtne iegrožos postījumus, kurus militāristi izraisīja, es sanesu savā istabā vairākus klēpjus grāmatu un paliku pie tām.
Man joprojām neizgāja no prāta sudrabkrāsas ripas klausīšanās. Man vienmēr bija bijis samērā skaidrs priekšstats par to, kāda bijusi agrākā pasaule, - vai drīzāk par to, cik maz par agrāko pasauli zināms. Par spīti visām manām ziemas fantāzijām vai ilgām pēc sniega, es nekad nebiju apšaubījusi to, kas man bija mācīts skolā un kas tika stāstīts grāmatās. Biju uzskatījusi par pašsaprotamu, ka tas, ko parasti uzskata par patiesību, ir patiesība, un nekam citam nav nozīmes. Bet ja nu tā nemaz nebija? Ja nu saglabājušies stāsti bija tikai apsūbējušas un deformējušās spoguļa lauskas - un vēl sliktāk: ja nu kāds bija sasitis spoguli tīši, lai atspulgu izkropļotu? Es zinu, ko jūs esat izdarījusi... Un, ja tas būs atkarīgs no manis, visa pasaule uzzinās, kas notika patiesībā, balss ripā bija teikusi.
Kad biju izklājusi grāmatas pa visu grīdu, pēdīgi atradu tajās divas lielas pasaules kartes, ko saliku blakus salīdzinājumam. Viena attēloja agrāko pasauli, auksto ziemu un debesis skrāpējošo pilsētu pasauli. Otra bija tagadējās pasaules karte.
Raudzījos uz kontinentu un okeānu aprisēm, kas bija pārvērtušās gandrīz līdz nepazīšanai.
Cik daudz gan bija apēdusi sāls un ūdens.
Skatījos uz man vistuvākajām vietām. Baltā jūra, kas atradās uz austrumiem no dzimtā ciema un Kuolojerviem, nebija ietiekusies tik tālu iekšzemē, tā neatradās tikpat tuvu kā tagad. Skandināvijas Savienības upes un ezeri bija izgaisuši lielākos ūdeņos, agrākās krasta līnijas bija pazudušas izsenis.
Un tas nebija viss.
Nogrimušas salas, krastu līdzenumi, sāls saēstas upju ieteces. Lielas pilsētas, kas tagad bija kādreizējo dzīvju klusi rēgi jūras līķautā, visur, visur.
Vecajā kartē ziemeļu un dienvidu pols bija baltā krāsā. Zināju, ka tas attēlo ledu, kas reiz tika saukts par mūžīgo ledu, līdz izrādījās, ka tas nepavisam nav mūžīgs. Agrākās pasaules laika beigās zemeslode bija sasilusi un jūru līmenis cēlies straujāk, nekā kāds bija pratis paredzēt. Vētras plosīja kontinentus, un ļaudis bēga no mājām turp, kur vēl bija vieta un sausa zeme. Pēdējos naftas karos notika nelaime, kas piesārņoja lielāko daļu no agrākās Norvēģijas un Zviedrijas ūdens resursiem un padarīja teritorijas par neapdzīvojamām.
Nākamais gadsimts tika saukts par Krēslas gadsimtu, un tā laikā bija beigušies naftas krājumi. Liela daļa no agrākās pasaules tehnoloģijām pamazām izzuda. Par pašu svarīgāko kļuva izdzīvošana. Viss, kas netika uzskatīts par neaizstājamu ikdienišķai dzīvības izvilkšanai, izputēja.
Domāju par ripā saglabātajiem vārdiem. Vīrieša balss bija runājusi par Tronhcimu, Trendelāgu un Jotunheimeni. Tās piederēja Zaudētajām zemēm, kā tika dēvētas Skandināvijas Savienības piesārņotās daļas. JaJansona ekspedīcija bija reāla, ko tā bija darījusi Zaudētajās zemēs Krēslas gadsimtā? Kā vispār bija iespējams turp doties, un cik droši tas varēja būt? Gandrīz gribēju ticēt Sanjas apgalvojumam, ka ripas ieraksts
ir tikai stāsts. Man tas šķita patiess, taču es zināju, ka labākie stāsti ir tieši šādi: tiem iespējams noticēt, pat zinot, ka tie ir iztēles radīti.Tomēr kaut kas ripā mani nepārliecināja. Tas vēstījumam trūka konstruēta, izdomāta stāsta formas. Tam bija ikdienības un patiesīguma forma.
Aizšķīru grāmatas un sakrāvu uz sava galda, taču tikai tad, kad biju ielocījusi stūrīšus karšu lappusēs.
Sešas dienas pēc tam, kad bija ieradušies militāristi, mūsu vārtos negaidot parādījās Sanja. Viņa bija nogājusi visu ceļu no ciema un nesa ar siksnām pie muguras piestiprinātus tukšus ūdensmaisus. Tie bija tie paši, kuros pirms dažām nedēļām biju viņai aizvedusi ūdeni samaksai par labošanas darbiem.
- Iesim iekšā, - es teicu.
-Tēvs stāstīja, ka piejums ejot vaļā vietējā invāzija, - Sanja ieteicās, kad bijām iegājušas mājā. - Kāpēc gan?
Viņa novilka savu kukaiņu cepuri. Palīdzēju viņai noņemt no muguras ūdensmaisus, ko uzkāru priekšnamā uz pakaramajiem.
- Laikam iztēlojas, ka mums tējas nama pagrabā ir kāda slepena aka, - es atbildēju. Mana balss izklausījās mierīgāka, nekā pati biju gaidījusi.
- Man taču būtu vajadzējis saprast, ka tev ir kāds baiss noslēpums, - Sanja teica, sejai savelkoties vienā no viņas šķībajiem smīniem. - Vai viņiem tiešām nav nekā labāka ko darīt, kā tērēt laiku tādām muļķībām? Kāds acīmredzot ir sadusmojies uz tavu tēvu un iesniedzis nepamatotu denunciāciju, tikai lai ieriebtu.
Pasmaidīju, tomēr seja šķita stīva. Izskatījās, ka viņa negrasās pieminēt mūsu strīdu, un arī man nebija nekādas vajadzības to darīt. Dažas plaisas aizaug pašas no sevis, es nodomāju. Nav nekāda iemesla tās atkal uzplēst.
- Vai tev jāsteidzas atpakaļ? - es vaicāju.
Sanja papurināja galvu.
Virtuvē uztaisīju mums ledustēju. Ledus gabaliņi māla krūzēs knakšķēja, kad lēju uz tiem bālzaļgano, remdeno šķidrumu. Apsēdāmies pie galda, un es izņēmu no skapja kaltētus augļus.
- Ak, ja arī mums būtu saldētava, - Sanja nopūtās un iestrčba tēju. - Pagājušajā gadā centos vienu salabot, taču tā darbojās tikai pāris nedēļas, pirms saplīsa pavisam. Rezerves daļas būtu vajadzējis vest no pilsētas, un tās būtu aprijušas divu mēnešu pārtikas budžetu.