- Vai tev reizēm nešķiet savādi, ka plastmasas kapā var atrast tik daudz agrākās tehnikas, ko viegli atkal iedarbināt? - es jautāju.
- Kas tur savāds?
- Skolā un visās grāmatās tiek apgalvots, ka agrākās pasaules tehnika bija trausla un tādu vairs nav iespējams ražot.
-Та jau ari ir. Lielākā daļa no tā, kas atrodams plastmasas kapos, ir tīrie krāmi.
- Un grāmatas?
- Kas ir ar grāmatām?
- Kāpēc ir saglabājies tik maz agrākās pasaules grāmatu? - Zināju, ka tējas meistara namā ir vairāk grāmatu nekā jebkurā citā ciema mājoklī, un vecāki bija man stāstījuši, ka tās ir retums arī pilsētās. Papīra cenas dēļ tika iespiests ļoti maz grāmatu, bet atrast agrākās pasaules sējumus praktiski nebija iespējams, ja vien nebija pieejas valsts bibliotēkām vai armijas arhīviem. Skolā tika izmantotas tikai komu-nikatorgrāmatas.
- Lielākā daļa grāmatu bija lielajās pilsētās, kas palika zem ūdens, kad jūras mainīja savas robežas, - Sanja teica.
- Jā, bet vai tu jelkad esi redzējusi vēstures grāmatu, kas būtu uzrakstīta pirms Krēslas gadsimta?
- Kāda jēga no tādas vēstures grāmatas, kurā nebūtu Krēslas gadsimta un tagadējās pasaules notikumu?
- Un tomēr, tās visas taču nevarēja palikt zem ūdens? Kad pilsētas sāka grimt, kāpēc netika izglābts vairāk agrākās pasaules grāmatu?
- Nezinu. - Sanja noplātīja rokas. - Varbūt nebija laika. Varbūt vispirms vajadzēja izglābt cilvēkus. Varbūt...
Viņu pārtrauca sauciens pagalmā. Cēlos un piegāju pie loga. Redzēju, kā viens no kareivjiem - īsa auguma, ar brillēm - māj diviem citiem, kas viņam pusskriešus tuvojās. Nedzirdēju, ko viņš teica, taču, pāris teikumu pārmijuši, visi trīs devās uz tējas namu. No virtuves loga tējas namu nebija iespējams saskatīt, un pēc mirkļa viņi manam skatienam nozuda.
- Kas tad nu? - Sanja vaicāja.
- Nezinu. - Nespēju nedomāt par to, vai kareivji būtu kaut ko atraduši, liet ne mājā, ne tējas namā, ne dārzā taču nebija nekā, ko atrast?
Šķita, ka mana sirds ir aplieta ar aukstu ūdeni. Sapratu, varbūt pirmo reizi, cik maz man stāstījis tēvs un māte. Vai tējas namā ir paslēpta karte ar norādēm uz avota atrašanās vietu, un militāristi to atklājuši? Vai kaut kas par avotu ierakstīts tējas meistara grāmatā, kuras biezās, bāli brūnganās lappuses bija piepildītas ar tēva precīzo rokrakstu un no kuras viņš man bija ļāvis lasīt tikai fragmentus, pats vērīgi mani uzraudzīdams? Vai varbūt kādā citā no tām dzīvojamās istabas stikla vitrīnā rūpīgi ieslēgtajām grāmatām, kurās aizgājušie tējas meistari sīki aprakstīja ceremonijas? Es nezināju, un mana fantāzija mirklī uzbūra tūkstošiem stāstu, no kuriem itin neviens nebeidzās labi.
- Tev nav jānāk, ja nevēlies, - es sacīju Sanjai. - Droši vien tas nekas nav.
Viņa tomēr sekoja, kad novietoju māla krūzi uz galda, uzliku galvā kukaiņu cepuri un izgāju ārā. Zālājs bija vienās bedrēs un zemes čupās, kurām metām līkumus, taču ievēroju, ka akmensdārzs un tējas krūmi tam līdzās saglabājušies neskarti, neskaitot zābaku pēdas, kas šķērsoja smiltis. Saārdītās zemes vidū soļi šķita nedroši un ceļš svešs.
Kad pagriezos ap tējas nama stūri, ieraudzīju savus vecākus pie liela rakuma zālājā. Viņi stāvēja blakus un, kaut gan nedz uzlūkoja viens otru, nedz pieskārās viens otram, tobrīd bija cieši piederīgi, gluži kā kādas celtnes akmens kolonnas vai divu koku savijusies stumbri, ko pirms vairākiem gadiem biju redzējusi Mirušajā mežā. Komandieris Tara stāvēja rakuma pretējā pusē, un pie bedres bija sapulcējušies arī citi kareivji. Apstājos dažu soļu atstatumā no saviem vecākiem. Sanja pienāca man blakus, un, kaut gan es nedz uzlūkoju viņu, nedz pieskāros viņai, zināju, ka viņa ir pavisam tuvu.
Rakums bija dziļš un ar stāvām malām, un vēlās pēcpusdienas slīpā saule nesniedza līdz tā lejai. Tomēr skaidri redzēju dibenā kaut ko līdzīgu cietai, cilvēka būvētai sienai, un vēl dziļāk uzplaiksnīja tumšs ūdens kā asara zemes acī. Centos lasīt savu vecāku sejas izteiksmes, un jau otru reizi neilgā laikā man šķita, ka viņi ir man sveši. Es nezināju visu, ko zināja viņi. Es nezināju, cik daudz viņi man izstāstījuši.
Viens no kareivjiem izvilka no akas ūdeni ar stikla trauku, kas atradās teleskopiska metāla kāta galā. Ūdens bija duļķains, taču Taro paņēma trauku, pacēla uz augšu kukaiņu cepuri, iemērca pirkstus ūdenī un nolaizīja pirkstu galus.
— Izskatās, ka jūsu zemēs ir dzeršanai piemērots ūdens, — viņš teica un cieši raudzījās uz tēvu. - Pieļauju, ka jūs nezinājāt par tā esamību?
-Ja es to zinātu, vai gan slēptu nojums? - tēvs atbildēja un nenovērsa skatienu.
- Meistar Kaitio.jūs un jūsu ģimene tagad varat iet, - Taro sacīja. - Varat būt droši, ka mēs jūs informēsim par turpmāko.
Tēvs lēnām pagriezās, lai ietu. Viņš paskatījās uz māti un paskatījās uz mani, un viņa izteiksme pārvērtās. Tēvs atkal pagriezās pret Taro un mierīgiem soļiem pa rakuma malu gāja pie viņa. Pāris kareivju grasījās viņu aizkavēt, taču Taro tiem pamāja, lai liek tēvam
mieru. Tēvs apstājās Taro priekšā. Tur nu viņi stāvēja iepretī debesīm un zemei, un saārdītā tējas nama atliekām, - garš virsnieks zilā uniformā un vīrs, kura matos jau metās sirmums, tērpies tējas meistara vienkāršajās lina drānas.
-Jūs domājat, ka visu iespējams iegūt, - tēvs teica. - Ka jūsu vara sniedzas visur. Un tomēr ir lietas, kas nekad neļausies cilvēka važām. Es vēl dejošu uz jūsu kapa, Taro. Ja manas miesas vairs nebūs šeit, to darīs mana dvēsele, brīva no kaulu būra.
Taro mazliet pagrieza galvu, tomēr nenolaida acis no tēva.
-Ja es tā kārtīgi apdomājos, - viņš teica, - tagad, kad esam izpētījuši apkārtni, ir īstais laiks pievērsties pašas mājas izpētei. Liuhala, Kanto, - viņš raidīja savus vārdus diviem kareivjiem, - pavadiet meistaru Kaitio un viņa ģimeni atpakaļ un uzsāciet meklējumus. Strādājiet ļoti pamatīgi.
Karavīri nāca pie tēva. Viņš nepakustējās. Man šķita, ka viņš grasās Taro iesist, taču pēdīgi, ilgi lūkojies virsniekā, viņš pagriezās un sāka iet uz māju. Karavīri sekoja tieši viņam pa pēdām. Māte, kura visu šo ainu bija noskatījusies klusējot, saņēma mani aiz rokas un devās viņiem pakaļ, vezdama mani līdzi.
Viņa gāja lēnām un, kad mūs neviens vairs nevarēja sadzirdēt, pačukstēja:
— Esmu izpētījusi mūsu zemes vairākkārt un zinu, ka šeit nav avota. Tas ir tikai lietus ūdens, kas sakrājies vecā, aizbērtā akā.
— Kāpēc jūs viņiem to neizstāstījāt? - es vaicāju.
- Būs labāk, ja viņi to sapratīs paši. Tas viņus apkaunos un liks aiziet prom. Kāds no viņiem varbūt pat atvainosies.
-Taro jau nu ne, - es teicu un domāju par izteiksmi komandiera sejā, par nepiekāpību, kas aiz tās slēpās.
- Viņš ne, - māte piekrita.
Kad ienācām mājā, kareivji jau bija sākuši vērt vaļā skapjus un atvilktnes, celt ārā mantas un mest tās uz grīdas. Redzēju tēvu uzkum-
pušu stāvam virtuves durvis. Viņš bija pacēlis vienu roku pie krūtīm un smagi elpoja.
- Vai ar tevi viss kārtībā? - māte vaicāja. Tēvs neatbildēja tūlīt. Pēc mirkļa viņš iztaisnoja muguru, padzina sāpes no sejas un teica: - Nekas, nekas. Mazliet aptrūkās elpas.
Reizēm cenšos atcerēties, ko māte darīja, sameklēt viņas tonī vai kustībās apstiprinājumu tam, ka viņa neapjauta vairāk, kā toreiz pateica. Un citos brīžos esmu centusies to apgāzt, atrast atmiņās kaut ko, kas apstiprinātu, ka viņa apjauta vairāk un zināja, ka tēvs sācis skatīties prom no dzīves. Neatrodu ne vienu, ne otru, neatrodu ne zīmes, kas man ļautu būt drošai par vienu vai otru virzienu. Starp mums ir atstatums, kuru nekad nevarēšu pārvarēt, laika un pārmaiņu, un neatsaucamu beigu atstatums, pagātne, kas nekad nemainīsies. Un, tā kā es nevaru aizvilkt šo aizu ciet, man ir jāiet pa tās malu un jāļau j, lai tā ir daļa no manas dzīves, viena no tām tumšajām plaisām, kuras pastāvēšanu nevaru aizliegt un kurā nekad nevarēšu ienest gaismu.