Выбрать главу

Mana māte zināja. Mana māte nezināja.

Atcerējos Sauju, kura bija nākusi dažus soļus iepakaļ un palikusi aiz durvīm. Atstāju vecākus priekšnamā noskatāmies kareivjos, kuri grieza riņķī telpas, un izgāju ārā, lai pavadītu viņu līdz vārtiem.

Apstājos lievenī. Vispirms Sanju neredzēju, taču tad pamanīju. Viņa stāvēja uz tējas nama celiņa. Ar Sanju sarunājās gaišmatains karavīrs, kuru bieži biju redzējusi Taro sabiedrībā un tāpēc uzskatīju par viņa tuvāko apakšvirsnieku. Nedzirdēju viņu vārdus un aiz kukaiņu cepures kārtīgi neredzēju ari Sanjas seju, taču viņas locekļos bija jaušams saspringums. Karavīrs kaut ko teica, un Sanja nemierīgi sakustējās. Devos pie viņiem. Mani pamanījusi, Sanja satrūkās.

- Man vajadzētu iet, - viņa teica man vai varbūt karavīram.

- Nodod sveicienus tēvam, - karavīrs sacīja un devās uz tējas namu.

- Esot sens tēva skolasbiedrs, - Sanja man teica, kad gājām uz vārtiem. - Jautāja visādas dīvainas lietas.

Kad tagad, pēc visa notikušā, iedomājos Sanju, šī ir otra no divām ainam, kas neaicināta parādās acu priekšā, spilgtāk nekā citas, ko esmu aicinājusi velti. Viņa stāv aiz vārtiem, melnie mati slīgst uz pieres un vaigiem, augums kalsns un stūrains raupjajā lina audumā. Kukaiņu cepures ēna viņai uz sejas ir asa, un zaru tīkls ap mums, lēnām aiznesdams viņu prom, ir mīksts kā čuksti.

Nepaceļu roku.

Nesaku ne vārda, lai viņu aizkavētu.

Es stāvu un noskatos koku slīdošajā ēnu dejā viņai uz muguras, viņai uz rokām, stāvu klusu un nekustīgi, un viņa dodas prom un neatskatās.

Pēc divām dienām kareivji beidzot savāca savas ierīces un aizgāja no mūsu teritorijas. īsais, briļļainais karavīrs ieradās un sniedza mums skopu paskaidrojumu: ticis atzīts, ka ūdens ir lietus ūdens, kas sakrājies gadu desmitiem neizmantotā vecā pazemes akas konstrukcijā. Turpmākajos meklējumos noskaidrojies, ka ne mājā, ne dārzā nav tekoša ūdens, izņemot likumīgo ūdensvadu.

Viņu beidzamais darbs bija salauzt dzīvojamās istabas grāmatskapja slēdzeni un izgāzt no plauktiem visus apmēram trīs dučus tējas meistaru grāmatu, kas bija iesietas ādā. Kad viņi sāka tās nest ārā no mājas, tēvs protestēja.

- Jūs tajās neatradīsiet neko svarīgu, — viņš teica. — Tas ir tikai personīgas dzimtas dienasgrāmatas. Turklāt, ja jūs būtu palūguši, es jums iedotu atslēgu, - viņš rūgti piebilda.

Kareivji, kas nesa grāmatas, pat neapstājās, lai noklausītos.

Viņi atstāja dārzu vienās bedrēs, un viņu mēģinājums salabot tējas nama postījumus bija tikai formāls. Tēvs piesoļoja pieTaro.

— Vai jūs patiešām grasāties atstāt tējas namu tādā stāvoklī? — viņš vaicāja. - Vai jūs saprotat, cik grūti būs atrast kādu, kas to saremontētu?

Taro acis bija melnas, cietas un nekustīgas.

- Meistar Kaitio, - viņš teica. - Man kā Jaunās Cjaņas pārstāvim ir pienākums izpētīt visas iespējamās liecības par dzeršanai piemērotu ūdeni. Nav mana vaina, ja tās izrādās maldinošas.

Un tā viņi aizgāja, ne par ko neatvainojušies, neko neatlīdzinājuši.

Biju iztēlojusies, ka pēc karavīru aiziešanas viss atkal būs kā agrāk, taču savādais klusums, pie kura bijām pieraduši, nekur neatkāpās, šis nedabiski nekustīgais ūdens ap mums.

Gaidīju akmens sakustēšanos.

Kad tā laiks beidzot pienāca, tas notika tādā veidā, kādu nebijusi mācējusi iztēloties.

Pāris nedēļas pēc pārmeklēšanas atkal dzirdēju, kā mani vecāki virtuvē sarunājas.

- Viņi atgriezīsies, - māte teica. - Viņi jau nu nepiekāpsies.

- Viņiem vairs nav nekāda iemesla, - tēvs atbildēja.

Māte ilgi klusēja un pēdīgi teica: - Es esmu izlēmusi.

- Mums jārunā ar Noriu, - tēvs sacīja.

Nepaspēju atgriezties savā istabā, tāpēc izlikos, ka grasos iet ārā. Tēvs iznāca no virtuves. Man nevajadzēja atskatīties. Pazinu viņa soļus un zināju, ka viņš apstājies man aiz muguras.

- Noria, - viņš klusām pasauca. Apstājos un skatījos uz viņu. Priekšnama trūcīgajā apgaismojumā viņam uz sejas gūlās ēnu tīkls, zilpelēka krēsla, kas sijājās cauri logiem. - Māte grib ar tevi runāt.

Sekoju viņam uz virtuvi, kur māte sēdēja pie galda, un viņai priekšā bija tukša tējas krūze. Man šķita, ka ēnas mums seko, aptinas ap lielo kvēllukturi, kas karājās virs galda, un vājina tā gaismu. Redzēju tās ari mātes sejā.

- Sēdies, Noria, - viņa teica.

Paklausīju uzaicinājumam. Tēvs apsēdās līdzās mātei. Viņi atkal bija vienā frontē, kā pie rakuma malas, divas akmens kolonnas, divi savijušies koki.

- Mēs ar tavu tēvu esam apspriedušies, - māte teica. - Mēs abi vēlamies tev dot drošu dzīvi, taču neesam vienisprātis par to, kādai tai vajadzētu būt. - Viņa apklusa un paskatījās uz tēvu, un tad ierunājās viņš.

- Noria, ja tu nevēlies kļūt par tējas meistari, tagad ir īstais brīdis to pateikt. Esmu pārliecināts, ka Taro, zemi vienreiz pārbaudījis, turpmāk liks mūs mierā. Diez vai viņam ienāks prātā meklēt avotu fļellā, un, pat ja ienāktu, tas ir paslēpts tik labi, ka tā atrašana nav ticama. Mēs šeit esam drošībā. Diemžēl tava māte domā citādi.

- Taro neatstās pusratā, ko uzsācis, - māte teica. - Dzīve šeit neatgriezīsies vecajās sliedēs. Viņi piekļuva jau daudz tuvāk, nekā tu varētu iedomāties, Noria.

- Bet viņi taču nebija aizgājuši pat uz fjclla pusi, - es teicu.

- Ir kaut kas, ko tu nezini, — māte atbildēja. — Izstāsti viņai, Mikoa.

- Tu zini, ka mēs izmantojam vairāk ūdens nekā lielākā daļa ģimeņu, - tēvs iesāka. - Un zini, ka daļa no tā ir normas ūdens, bet daļa nāk no avota. Noteikti esi ievērojusi atšķirību.

Tējas ceremonijās izmantotais ūdens vienmēr garšoja svaigi, gluži kā nupat no avota smelts. Та bija daļa no tējas mācības. Tēvs man bija iemācījis pagaršot tējai izmantojamo ūdeni un izvēlēties svaigāko, tīrāko, ja bija izvēles iespēja. Ikdienā izmantojām no ūdensvada nākošo ūdeni, kura garša mēneša sākumā bija sasmakusi un kurš mazliet oda pēc zivīm, kā jau attīrīts jūras ūdens. Mēneša beigās ūdens garša jūtami uzlabojās. Atšķirībā no citām mājām, pie mums ūdens mēneša beigās taupīts netika, un tas nekad arī neaptrūkās, tā nu mums nevajadzēja pirkt nesamērīgi dārgo tirgus ūdeni.

- Vai mēs mēneša sākumā lietojam normas ūdeni un, kad tas beidzies, fjella avota ūdeni? - es vaicāju. - Bet kā var būt, ka tie plūst pa vienu ūdensvadu?

- Savest visu vajadzīgo ūdeni no fjclla būtu pārāk smags darbs, — māte teica. - Tas būtu arī aizdomīgi. Tam vajadzētu heliratus, lielas

ūdens tvertnes un biežus braucienus. Drīz vien kāds ievērotu, ka tējas meistars vairākas reizes nedēļā atgriežas no fjclla ar pilnām mucām. Mēs nebijām pirmie, kas apjauta, cik tas nepraktiski. Mēs nezinām, kad tika izbūvēts ūdensvads, taču tas eksistēja jau Mikoas tēva laikā. Tas nav ierakstīts itin nevienā no tējas meistaru grāmatām. Tā būvētājs saprata, ka būtu pārāk bīstami atstāt par to rakstiskas ziņas. Vads ir prasmīgs darbs: tas nāk no fjella dzīlēm, ir pamatīgi paslēpts zemē un pievienojas normas ūdens caurulēm tik tālu no mājas, ka, pārmeklējot tējas meistara teritoriju, to nevar atrast. Vienīgais risks ir tāds, ka tas jāatver un jāaizver ar roku fjclla iekšienē. Mums paveicās, ka, ierodoties militāristiem, tas nejauši bija ciet.