- Rezerves ūdensvads ir paslēpts tikpat labi kā avots, - tēvs ieteicās. - Nezinot atrašanās vietu, to uziet ir gandrīz neiespējami.
- Viņi ir pieraduši meklēt, un viņu ierīces ir precīzas.
- Viņiem nav ne mazākā iemesla atgriezties.
- Viņiem nav ne mazākā iemesla neatgriezties!
Starp viņiem nolaidās klusums. Pēc mirkļa tēvs ierunājās, sūtīdams savus vārdus tikai man.
-Tava māte uzskata, ka tējas meistara nams vairs nav droša vieta, kur dzīvot. - Viņš uzmeta mātei skatienu un gaidīja. Redzēju, ka māte rūpīgi izraugās vārdus.
- Noria, man ir piedāvāta pētnieces vieta Sjiņdziņas universitātē. Esmu apsolījusies piedāvājumu pieņemt.
- Vai mēs pārcelsimies uz Sjiņdziņu? - es jautāju. Es precīzi nezināju, cik garš ceļš līdz turienei, taču zināju, ka tā ir tālu, Jaunās Cjaņas dienvidu piekrastē. Ceļojums cauri kontinentam pat ar ātrākajiem vilcieniem noteikti ilgst nedēļām. Tēvs un māte saskatījās.
- Tu esi pilngadīga, un tāpēc mēs nevaram izlemt tavā vietā, -māte teica. - Vai tu vēlies doties ar mani uz Sjiņdziņu vai palikt šeit ar savu tēvu? Tev tas nav jāizlemj tūlīt, taču man ir jābrauc jau pirms mēnessgriežiem, tāpēc atlicis vien mēnesis.
Skatījos uz māti. Skatījos uz tēvu. Šķita, ka rīkle pietūkst. Ciemā, tieši tādā attālumā kā iezīmētais nams, pie kura cilvēki pielika soli, kareivji trina ieročus un neieklausījās lūgumos. Jebkuru bridi viņi atkal varēja pievērst uzmanību mums, ja vispār bija to novērsuši. Es nekādi nevarēju zināt, kuram no maniem vecākiem ir taisnība, un nevarēju gan aizbraukt, gan palikt.
Man nebija skaidrības par lēmumu, un es baidījos, ka vārdi, kurus izvēlēšos, padarīs to par iecirstu akmeni. Tomēr klusums savā ziņā šķita vēl ļaunāks.
Es atveru muti un izstāstīju, ko darīšu.
7. nodaļa
Astotā mēneša astotajā rītā agri iecēlām mātes ceļojumu lādi un jūraszāļu somas heliratos, par kuru aizdošanu tēvs Jukaram atlīdzībā bija apsolījis dzeramo ūdeni. Mani vecāki apsēdās priekšējā sēdeklī, es novietojos aizmugurē zem jumtiņa, un mēs devāmies ceļā uz Kuo-lojcrviem.
Jukaras heliratu smarža manī atmodināja savādu agrāk piedzīvotā apjaudu. Jutos daudz jaunāka, un diena bija kā viena no tām retajām, brīnišķīgajām dienām, kad tiku vecākiem līdzi uz pilsētu. Lūkojos zili violetā plankumā uz sola nodeldētā, raupjā auduma. Vienpadsmit gadu vecumā, atgriežoties mājās no kāda brauciena, biju to nopilinājusi ar izkusušu melleņu saldējumu. Mani vecāki bija aizkaitināti, un es biju berzusi solu, līdz kļuva skaidrs, ka tas vairs nekad nebūs pilnīgi tīrs.
Mazu brīdi jutos kā Cjaņas daudzdibenu kārbiņa vai agrākās pasaules dobā koka lelle, kurā cita citā bija saliktas vairākas mazākas lelles. Man zem ādas atradās viena vai vairākas manis pašas jaunākas versijas, tās šūpoja kājas, kas nesniedza no sola līdz grīdai, un neiz-tēlojās tādu dienu, kad viņas vecāki nebūtu drošā tuvumā, - vai, ja iztēlojās, ātri izstūma no prāta.
Brauciens līdz Kuolojerviem ilga gandrīz trīs stundas. Tuvojāmies jūrai, un ainava lēnām mainījās. Kad ciems un Alvinvāra bija
palikuši aiz muguras, pabraucām garām apūdeņoto teritoriju mežiem, kuru zobainais, tumšzaļais asmens graizīja debesis tālu pa kreisi no mums. Tā vienmēr bija bijusi mana mīļākā vieta ceļā uz pilsētu. Bērnībā biju sapņojusi, ka ievedu ratus mežā un braucu starp augstajiem kokiem, kur vēsas ēnas visapkārt sniedz patīkamu patvērumu no saules svelmes. Tomēr jau agri iemācījos, ka tā nekad nevarēšu darīt: meži bija rūpīgi apsargāti un civilajiem slēgti, tāpat kā pārtikas plantācijas un vēl atlikušie ezeri.
Vēlāk, kad priekšā sāka vīdēt Kuolojervu vizošais, viļņveidīgais siluets ar arkveida celtnēm un saules paneļiem, pie horizonta jūras malā ieraudzīju atsāļošanas iekārtas. Tās bija skarbas un masīvas kā mūžsenu, aklu akmens milžu ierinda. To drošības sistēmai bija ļoti slikta slava. Apsargāti tika pat uz tam vedošie ceļi, un es biju dzirdējusi stāstus par ceļiniekiem, kas aizturēti tikai tāpēc, ka nejauši piegājuši pārāk tuvu iekārtām.
Kad nonācām pie pilsētas robežas, priekšpusdiena bija pusē. Jau no tāluma redzēju, ka tur ir vairāk militāristu nekā parasti. Lielākoties pilsētas vārtus sargāja tikai skata pēc, un ne visi ceļotāji tika apturēti. Šoreiz gara heliratu rinda lēnām vilkās uz pilsētu, un tai līdzās mazliet ātrāk gāja divas kājāmgājēju rindas. Iestājāmies heliratu rindas galā. Kad tikām līdz vārtiem, mūs apturēja zilā uniformā tērpies sargs.
- Kādās darīšanās dodaties uz pilsētu? - viņš vaicāja.
- Es esmu ceļā uz Sjiņdziņu, - māte teica. - Mana ģimene mani pavadīs līdz dzelzceļa stacijai.
- Uz pašu Sjiņdziņu? Vai tās ir valstiskas darīšanas?
-Jā, esmu pieņēmusi piedāvājumu strādāt Sjiņdziņas universitātē.
- Vai es varētu redzēt jūsu biļetes, pasi un vēstuli, kas apliecina jūsu saistību ar universitāti?
Māte somā sameklēja lietotu komunikatoru, ko universitāte bija reģistrējusi uz viņas vārda. Viņa uzlika pirkstu uz ekrāna, lai aktivizētu pases funkciju. Ekrāns iededzās, un parādījās mātes identifikācijas informācija. Tur bija ari ziņa par biļetes rezervāciju. Viņa pasniedza komunikatoru sargam, kurš to aplūkoja. Māte ari izņēma uz papīra rakstītu vēstuli, kas viņai bija atsūtīta no Sjiņdziņas. Izskatījās, ka īsta papīra parādīšana sargu iespaido, tomēr viņš neko neteica. Viņš pamāja tēvam un man.
- Un jūs, vai jums ir personu apliecinātāji?
- Baidos, ka nav, - tēvs teica. - Nekad agrāk uz pilsētu nav vajadzējis braukt ar komunikatorpasi. Vai tam ir kādi sevišķi iemesli?
- Mums ir mūsu rīkojumi, - sargs noteica un sīkāk nepaskaidroja. - Vai varētu jūsu pirkstu nospiedumus, esiet tik laipni?
Viņš pasniedza mums savu multikomunikatoru, un mēs uzspiedām pirkstus uz tā ekrāna. Parādījās mūsu vārdi un vairāki koda numuri, un tēvs atdeva komunikatoru atpakaļ. Redzēju, kā sargs ar ko-munikatora zīmuli uzkrecelē uz ekrāna pāris teikumu.
-Jūs un jūsu ģimene drīkstat iebraukt, meistar Kaitio, - sargs paziņoja, rūpīgi izpētījis mātes komunikatorpases datus un vēstuli. Tas izklausījās drīzāk pēc pavēles, nevis atļaujas. - Jums un meitai, kad brauksiet prom no pilsētas, vārtos jāpiesakās, - viņš norādīja tēvam.
Tēvs, sakniebis lūpas šaurā līnijā, pamāja un iestūrēja heliratus pilsētā.
Dzelzceļa stacijā agrāk biju bijusi tikai dažas reizes. Kuolojervi nebija liela pilsēta, un lielākā daļa transporta, kura mērķis bija Skandināvijas Savienība, ieradās ar kuģiem Lādogas līča ostās vairāk uz dienvidiem, pirms tam izbraucot cauri Karēlijas salām Baltijas jūrā. Sliežu ceļu bija tikai četri. Pie perona stāvēja garš vilciens ar atvērtām durvīm. Uz tā lokomotīves ar dekoratīviem burtiem bija uzgleznots nosaukums “Žilbinošais zutis”. Uz stacijas perona bija pa kādam pasažierim, pāri un ģimenes, kas ienesa vilcienā ceļojumu lādes un atvadījās. Palīdzējām mātei sanest ceļasomas kupejā. Līdz vilciena atiešanai vēl bija laiks, taču māte teica:
- Nepalieciet gaidīt. Kad sasniegsim Jauno Pīteru, aizsūtīšu jums ziņu.
Vilciena ceļojums turpināsies no Jaunā Pītera līdz Urāliem un no turienes šķērsu Jaunajai Cjaņai līdz piekrastes pilsētai Sjiņdziņai. Domāju par visu, kas man paliks neredzēts, tāpēc ka neaizbraucu viņai līdzi, lietas, par kurām biju tikai dzirdējusi runājam: aļģu plantācijās piekrastes jūrās un fabrikas, kur no aļģēm ražo degvielu, gumij-koku stādījumi un kvēlmušu audzētavas, okeāna kuģi un pilsētu lielās, grezni iekārtotās tējas istabas. Un kaut kur zem viļņiem, kas velvējas kā mūžam mākoņaina debess, - agrākās pasaules rēgu pilsētas, asām kontūrām un mēmas kā atmiņas.