Māte man atvadām uzspieda skūpstus uz abiem vaigiem.
- Es tev rakstīšu, - viņa teica. - Un jaunais gads sāksies jau pēc dažiem mēnešiem. Tad es atbraukšu ciemos.
Nezināju, ko teikt, tāpēc turēju viņu ilgā apskāvienā.
Kad viņa pēdīgi palaida mani vaļā, izkāpu, lai ārā pagaidītu, un cauri logam redzēju, kā viņa runā ar tēvu. Viņu lūpas kustējās un sejas izteiksmes mainījās, taču loga biezais stikls vārdus noslāpēja, un tie nebija sadzirdami. Viņi apskāvās, un es nespēju saprast, kāpēc viņi vēlas atraut savas dzīves viens no otra.
Aizgriezos.
Uz stacijas ēku ar lielu jūraszāļu somu uz pleca gāja pelēksejains vīrietis.
Netālu no ieejas staigāja bars militāristu, zābakiem smagi krītot pret akmeņiem, rokām atpūšoties uz garo zobenu rokturiem.
Zilā vasaras kleitiņā tērpta maza meitenīte lēkāja ar lecamauklu un savā nodabā dungoja kaut ko nenoteiktu. Viņas māte ēda grauzdētas saulpuķu sēkliņas un reizēm ieskatījās pulkstenī.
Pēdīgi tēvs izkāpa no vilciena.
- Vai iesim? - viņš vaicāja.
Paskatījos uz māti, kura sēdēja aiz loga bezkrāsaina, košās dienas vidū blāva kā izbalējis attēls vecā grāmatā. Viņa skatījās uz mani, kad gājām prom, skatījās vēl tad, kad es vairs neskatījos uz viņu, esmu par to pārliecināta. Pat ja viņa vēlējās pārdomāt, kāpt ārā no vilciena un kopā ar mums atgriezties tējas meistara namā, viņa to neizdarīja.
Pirms mājupceļa devāmies iepirkties Cjaņas tirgū. Līdzko tur ieradāmies, es tūlīt zināju, ka mūsu mērķis ir būdiņa, kurā tirgojās gara, mazliet sakumpusi sieviete ar tumšu ādu. Viņas vārds bija Iselda, un es viņu atcerējos jau no savas bērnības. Tēvs lūdza, lai viņa parāda savas labākās tējas šķirnes. Iselda uzlika uz letes trīs mazus auduma sainīšus un atsēja tos. Gaidīju, ka tēvs sāks tos pa kārtai pētīt, taču viņš pamāja man. Nekad agrāk nebiju varējusi izvēlēties tējas šķirnes bez viņa norādēm.
Auduma sainīšus ņēmu rokās citu pēc cita. Pirmās tējas lapas bija melni zaļas un garenas, un to smarža mazliet saldena. Otra tēja bija spilgtāk zaļa, tās lapas bija sasietas lielos pumpuros, kas karstā ūdenī izplauks ziedos.Tās smarža bija svaiga un viegla - spēju iztēloties, cik lielisku aromātu tā raisītu savienojumā ar fjella avota ūdeni. Trešās tējas zaļumā bija sudrabaina nianse, un lapas bija savītas lāses veidolā. Tomēr izvēlē noteicošā bija smarža. Trešās tējas smarža plūda. Nekā citādi es to aprakstīt nemāku. Smarža bija kā svaigi plūktai tējai, taču tā bija arī mitras zemes un krūmus skaroša vēja smarža, un tā svārstījās kā ūdenī svārstās gaisma - vai ēna: vienu brīdi tā manām nāsīm
šķita stipra, nākamajā tā bēga, līdz bija gandrīz nesajūtama, un tad atgriezās atkal.
- Šī, - es teicu un pasniedzu tēju tēvam.
- Cik? - tēvs tirgotājai vaicāja.
Iselda pateica viena liana cenu, kā tas ir pieņemts, pērkot tēju.To izdzirdusi, biju pārliecināta, ka tēvs nepiekritīs. Tomēr viņa seja pat neietrīsējās. Viņš pateica Iscldai zemāku cenu. Jau gatavojos uz ilgu jo ilgu kaulēšanos, taču Iselda tikai mirkli uz viņu skatījās un tad pamāja.
- Ņemsim pusi liana, - tēvs teica. - Ar to gatavības ceremonijai vajadzētu pietikt.
Viņš sameklēja somā tukšu auduma maisiņu, un Iselda iemērīja tajā tēju. Nopirkām arī pāris liānu citas, lētākas, tējas ikdienas izmantošanai, un dažas garšvielas un pārtikas preces, ko nevarēja dabūt ciemā.
Mājupceļā centos neskatīties uz heliratu tukšo priekšējo sēdekli. Skatījos atpakaļ uz pilsētu, putekļaino līdzenumu un šauro jūras lenti pie horizonta, kura vēlīnās pievakares saulē laistījās kā milzu pūķa zvīņas, pamazām nozūdot skatienam.
Tēvs pilnībā nodevās mēnessgriežu sagatavošanai. Viņš bija sarunājis ciemā vairākus vīrus palīdzēt tējas nama un dārza atjaunošanas darbos. Starp tiem bija arī Sanjas tēvs Jans. Biju ievērojusi, kā viņš ilgi aplūko dārgos kokmateriālus un nedaudzās smalkās mēbeles, ko tēvs bija pasūtījis no pilsētām: Jans bija prasmīgs namdaris, taču labi materiāli viņa rīcībā bija reti. Tēvs savu laiku ieguldīja atjaunošanas darbu uzraudzīšanā, tāpēc mājas uzkopšana un ražas vākšana palika uz manu atbildību. Ūdens meklējumu izraisītajās jukās ogu krūmi un ķiršu koki bija zināmā mērā cietuši, un daļu no dārzeņu vagām kareivji bija apvčrsuši ačgārni.Tomēr viss nebija zaudēts, un man bija darba pilnas rokas, ievārot ziemai ērkšķogas un kaltējot ķiršus un plūmes, iekratot maisos saulpuķu un amaranta sēkliņas, lasot mandeles
un velkot no zemes pastinakus un burkānus. Turklāt man vajadzēja pasūtīt maizniekam mēnessgriežu cepumus, pārbaudīt ūdensmaisus, atnest no ciema skrodera savu tējas meistara tērpu, un kopā ar tēvu reizi dienā atkārtot gatavības ceremonijas norisi.
Šķita, ka viņš nolēmis par mātes aizbraukšanu nerunāt. Ceturtajā dienā pēc aizbraukšanas es vaiga sviedros uzkopu māju. Tēvs ieraudzīja mani nesam ūdens spaini, slotu un mitras lupatas uz mātes darbistabu. Kad noliku tās uz grīdas un atstūmu vaļā istabas durvis, viņš teica:
— Beidz.
Paskatījos uz viņu un tad novērsos, jo nevēlējos redzēt viņa izteiksmi.
- Lai paliek, kā ir, - viņš teica.
-Ja tu tā vēlies, - es atbildēju, taču nodomāju: nav iespējams, ka tā saglabātos nemainīga. Nav, kaut arī tu tā gribētu un kaut arī es tā gribētu. Uz plauktu kājām sakrāsies putekļi, kaktos tīklus saaudīs zirnekļi, un grāmatu lapas starp vākiem klusēdamas sadzeltēs. Logu stikls notecēs kā lēns lietus, kaut gan mēs to neredzēsim, un ainava aiz loga katru dienu būs cita: gaisma kritīs no cita leņķa, vējš koka zaru purinās ātrāk vai lēnāk, lapu zaļums aizbēgs, un pa stumbru tecēs par vienu skudru vairāk vai mazāk. Kaut gan uzreiz mēs to neievērosim, tas viss notiks, un, ja gana ilgi lūkosimies citur, tad ne istaba, ne ainava, kad beidzot atkal uz tām paskatīsimies, vairs neliksies pazīstamas. Šis nams pēc viņas aizbraukšanas ir cits, un mēs abi to zinām.
Māte sūtīja ziņas no ceļojuma. Tām bija viegls, lielās pasaules brīnumus tēlojošs tonis.
Nekad agrāk neesmu redzējusi tik lielu ostu, viņa rakstīja no Jaunā Pītera. 15 gados tā ir neaptverami izaugusi. Un, ja tik jūs redzētu, kādi ļaudis ceļo šajos vilcienos! Vakar vakariņās sēdēju pie viena galda ar piecu cilvēku ģimeni, kas ar kuģi ieradusies no Pirenejiem un ceļo uz Urāliem.
Zvēruу ka vienīgais, kas viņu dauzonīgajam bērnu baram kavēja nogāzt vilcienu no sliedēm, bija kareivju klātbūtne. Skauju, domāju par jums. L.
Ne tikpat daudz, cik mēs domājam par tevi, atbildēju viņai domās. lev sasniedzama visa pasaule, kurā nav mūsu pēdu, tās nevar lēnām izdeldēties zem tava skatiena. Mums ir tikai māja, kurā nav tevis, un mēs saudzējam tavas pēdas, lai tās paliktu šeit mazliet ilgāk, lai tu vēl atzītu tās par savām, kad atgriezīsies. Ja atgriezīsies.
Mēnessgriežu rītā modos agri. Tējas meistara tērps, ko biju novietojusi uz pakaramā, karājās pavērtā loga priekšā uz aizkarstieņa un gaisa strāvā šūpojās. Vēl nebija laiks tajā tērpties. Tēvs iepriekšējā dienā bija man paziņojis, ka pēc brokastīm dosimies uz fjellu. Uzminēju, ka atnesīsim no avota ūdeni gatavības ceremonijai, taču zināju, ka runa ir arī par ko citu. Citādi viņš nebūtu uzrunājis mani nākt līdzi. Uzvilku vienkāršas ikdienas drānas un izturīgus fjella apavus, un virtuvē brokastīs apēdu atlikušo prosas putru, ko tēvs man bija atstājis uz galda. Pielēju mazu ūdensmaisu, uzkāru to plecā un iebāzu kabatā dažus saulpuķu cepumus. Iedama ārā, paķēru no priekšnama vadža kukaiņu cepuri.