Tēvu atradu grābjam akmcnsdārzu. Viņa noalgotie namdari un dārznieki darbu bija paveikuši pārsteidzoši labi. Zālājā vairs bija saskatāmas tikai pavisam nelielas ārdījumu pēdas, un akmensdārzs izskatījās gluži kā agrāk, izņemot nekustīgos smilšu rakstus, kas bija aiztraukti prom.
Vislielākie postījumi bija nodarīti tējas namam. Daļu no tā grīdas bija vajadzējis aizstāt ar citu koku, un atšķirības starp vecajām un jaunajām daļām dūrās acīs.Tomēr ēka tagad bija vesela un izmantojama. Biju atgādinājusi tēvam, ka nepilnības, nolietošanās un pārmaiņas ir daļa no tējas mācības un tām jāpiešķir tikpat liela vērtība kā pabeigtībai un pastāvībai. Viņš bija paraudzījies uz mani, un es biju pamanījusi viņa izbrīnu.
-Tu kļūsi par labāku tējas meistaru nekā vairs spēju būt es, - viņš bija atbildējis.
Viņš izgāja no akmensdārza smiltīm un aizgrāba ciet savas pēdas. Smiltis gulēja starp raupjajiem akmeņiem kā neapdzīvots jūras dibens.
- Iesim, - viņš teica. - Mums priekšā gara diena.
Gājām uz fjellu pa to pašu ceļu kā pirmajā reizē, kad viņš bija mani aizvedis uz avotu. Tomēr fjella nogāzē mazu mirklīti pirms akmenāja robežas mēs pagriezāmies pretējā virzienā. Kad bijām kādu brīdi gājuši, tēvs apstājās un norādīja uz nogāzi zemāk. To šķēla gludi nodeldējusies iegrope, kuras dibenā bija sakrituši akmeņi un smiltis. Tās klinšainās sienas izraibināja ķērpji.
- Vai tu zini, kas tas ir? - tēvs vaicāja.
Protams, zināju. Riju redzējusi pietiekami daudzas jau agrāk.
- Izsusējuša strauta gultne, - es teicu. - Ūdens pa to nav plūdis gadu desmitiem, jo klints biezi noaugusi ar ķērpjiem.
-Tu labi proti lasīt ainavu, - tēvs teica. - Taču tev ir jāiemācās arī citas lietas. Varbūt man jau daudz agrāk būtu vajadzējis tev izstāstīt par tējas meistara darba slepeno kodolu. Taču ir pieņemts, ka šīs zināšanas meistars māceklim nodod tikai tajā dienā, kad māceklis kļūst pārjauno meistaru. Pie avota tu sapratīsi, par ko es runāju.
Griezāmies atpakaļ, un tēvs lūdza man parādīt, vai spēšu atrast ceļu uz kaķa galvai līdzīgo alas muti bez viņa palīdzības. Ceļš man bija pazīstams kopš bērnības, tā nu alu atradu viegli. Jau atkal pēc tēva lūguma sameklēju slepeno sviru dobuma dziļumā, atvēru lūku griestos un pa priekšu ielīdu gaitenī, kas veda uz avotu. Tēvs sekoja un pasniedza man vienu no diviem kvēllukturiem, kuru gaisma tumsā pieņēmās spēkā. Ejot avota šalkoņas virzienā, redzēju uz sienām sarietējušu mitrumu.
Atnācām līdz alai, kur ūdens no tumšās sienas spožās lentēs gāzās diķī un atkal pazuda fjella dzīlēs. Pie dīķa apstājos. Tēvs aizgāja
dīķa otrā malā un nolika savu kvēllukturi netālu no ūdens. Ieraudzīju uz akmens sienas blāvu plankumu, ko neskaidri atcerējos jau no pirmās reizes. Apmēram pusmetru virs trīsuļojošā ūdens līmeņa bija iedzīts stiprs metāla ķīlis, kuru klāja aplupusi krāsas kārta. Pustumsā tas klintī blāvi spīdēja.
- Šī ir tā tējas meistara darba daļa, kas visiem citiem paliek neredzama, - tēvs teica. - Kopš mūžseniem laikiem tējas meistari ir bijuši ūdens sargātāji. Mēdz stāstīt, ka agrākajā pasaulē katra tējas meistara teritorijā bija avots, par kuru viņš gādāja. Avotiem bija dažādas īpašības: viena ūdenim bija dziednieciskas spējas, cita ūdens pagarināja dzīvi, trešais vairoja dvēseles mieru. Atšķirības bija arī ūdens garšā. Gadījās, ka ļaudis mēroja garu ceļu, lai baudītu tēju, kas vārīta no augstu novērtēta avota ūdens. Tējas meistara pienākums bija uzraudzīt, lai avots saglabājas tīrs un tā ūdens netiek izlietots lieki. - Tēva seja izskatījās kā papīrs, kas saulē kļuvis trausls, un uz tās par vietu cīnījās alas ēnas un luktura gaisma. - Kā tev zināms, tagadējā pasaulē izsusējuši gandrīz visi avoti un atlikušos savā rīcībā pārņēmusi armija. Ļoti iespējams, ka kaut kur citur ir slepenie avoti, tādi kā šis, taču es par tiem neko nezinu. Ļoti iespējams, ka šis ir pēdējais.
Starp mums nogūla viņa vārdu un visa tajos apslēptā svars. Viņš nolaida savu lukturi pavisam tuvu avotam un rādīja ūdenī. Tur tuvu dīķa dibenam ieraudzīju otru balti krāsotu ķīli, ko ūdens tā aptumšoja, ka tas gandrīz nebija saskatāms.
- Vai redzi to zīmi? - tēvs vaicāja.
Es pamāju.
- Ja ūdens līmenis nokrītas zem tā, tas nozīmē, ka ūdens tiek izmantots par daudz. Tad avotam jāļauj atpūsties un atjaunot spēkus. Uzraudzīt, lai tā notiek, ir tējas meistara pienākums.
- Cik ilgi? - es vaicāju.
- Vairākus mēnešus, - tēvs teica. - Jo ilgāk, jo labāk. Manā laikā avots nav bijis nostrādināts par daudz, taču mana tēva laikā tā notika
divas reizes. Abas reizes viņš ļāva avotam atpūsties gandrīz gadu, pirms tas pilnībā atguvās.
- Un tā otra zīme? - Norādīju uz ķīli klintī virs ūdens līmeņa.
- da ir vismaz tikpat svarīga un prasa nemitīgu uzraudzīšanu, -tēvs teica.-Ja ūdens uzkāpis līdz tai, tad tas jānovirza uz mūsu mājas ūdensvadu vairāk nekā parasti un steigšus, jo pastāv bīstamība, ka tas no apakšzemes ieplūdīs tajā sausajā gultnē, ko redzējām ārā. Ari tas manā laikā nav noticis, taču, ja mēs katru mēnesi nelietotu avota ūdeni, tā varētu notikt.
- Cik drīz?
- Precīzi nezinu, taču gribētos ticēt, ka divos mēnešos.
Tagad sapratu, kāpēc viņš uz fjellu iet tik bieži.
- Tev ir jāiemācās dozēt ūdens uzkrāšanos un lietot ūdensvadu, Noria. Neuzticēšu šo uzdevumu tev vēl pilnībā, jo kopš šīs dienas mēs abi dalīsim ciema tējas meistara pienākumus.Taču kādu dienu tas būs tikai tavs uzdevums, un tāpēc es tev to ierādīšu tagad.
Tēvs spēra dažus soļus tuvāk alas sienai. Kad viņš pacēla lukturi, ieraudzīju pie sienas sviru, kas bija pagriezta pa kreisi. Tēvs man pamāja, lai nāku tuvāk.
- Šī svira regulē ūdens ieplūšanu vadā, no kura ņemam ūdeni mūsu mājās. Pašlaik vads ir aizvērts, jo mums vēl atlikusi mēneša ūdens norma, un avota ūdens nav augstāks kā parasti.Tomēr tagad ir īstais brīdis vadu atvērt, jo mums vajadzīgs dabisks ūdens tavai gatavības ceremonijai un mēnesis ir jau pusē. Izdari to tu.
Satvēru sviru un pagriezu pa labi. Dīķa ūdens sakustējās kā nemierīgs dzīvnieks un, kaut gan neredzēju lielu starpību tā virpuļos, man šķita, ka līdzās šalkoņai parādās cita, mazliet atšķirīga skaņa.
- Tagad pa mājas krānu plūdīs fjella ūdens, līdz avota ūdensvads atkal tiks aizvērts. Parasti es to aizveru apmēram ik pa divām nedēļām, nogaidu divas trīs nedēļas un tad atveru atkal. Pats svarīgākais ir atnākt šurp katru nedēļu, lai pārbaudītu ūdens līmeņa
augstumu un tam atbilstoši regulētu ūdens patēriņu. Nākamnedēļ būs tava kārta.
Tēvs piepildīja divus līdzi atnestos ūdensmaisus tieši no avota, un mēs abi uzlikām mugurā pa maisam.
- Kas notiktu, ja avots izžūtu un vairs nekad neatjaunotos? Ja ūdens pārtrauktu plūst vispār? - es jautāju, kad bijām tikuši ārā no alas un gājām atpakaļ uz mājām.
- Mēs dzīvotu ar ūdens normu, tāpat kā citi, - tēvs atbildēja. - Mums ar to pietiktu. Dārzs mazliet ciestu, taču mums nekas nekaitētu.
Viņš mirkli klusēja. Saule bija uzlīdusi debesīs, jau gurda no rudens, taču joprojām karsta. Norotīju piedurknes, lai kukaiņiem būtu mazāk, kur dzelt. Tēvs raudzījās uz horizontu, un es redzēju, ka viņš grib man ko pateikt.