- Agrākās pasaules tējas meistari zināja stāstus, no kuriem liela daļa nogrimusi aizmirstībā, - viņš klusu teica. - Taču viens no tiem ierakstīts katrā tējas meistara grāmatā, kas saglabājusies šai namā. Stāstā pausts, ka ūdenim piemīt sapratne, ka tas savā atmiņā nes visu, kas pasaulē noticis, kopš laika pirms cilvēkiem līdz šim brīdim, kas iezīmē sevi tā atmiņā jau notikšanas brīdī. Ūdens pazīst pasaules kustības un zina, kad tiks meklēts un kur būs vajadzīgs. Reizēm notiek tā, ka avots vai aka izžūst bez iemesla vai izskaidrojuma. It kā ūdens aizbēgtu pats pēc savas gribas, atkāptos zemes paslēptuvēs, lai meklētu jaunu gultni. Tējas meistari tic, ka ir laiki, kad ūdens negrib, ka to atrod, jo tas zina, ka tiks savažots, kas ir pretēji tā dabai. Tāpēc avota izžūšanai var būt savs nolūks, pret kuru nav jācīnās. Ne viss pasaulē ir cilvēka ziņā. Nevis tēja un ūdens pieder tējas meistariem, bet gan tējas meistari pieder tējai un ūdenim. Mēs esam ūdens sargātāji, taču pirmām kārtām esam tā kalpi.
Ceļu turpinājām klusēdami. Zem kājām klaudzēja akmeņi. No ciema puses plūda iedegta ugunskura smarža.
- Tu izskaties laimīga, - tēvs ieteicās, kad nonācām mājās. - Tas ir labi. Šodien ir tavs bridis būt laimīgai. - Viņš man uzsmaidīja. - Izskatās, ka mūsu prombūtnē maiznieka izsūtāmais pie vārtiem atstājis mēnessgriežu cepumus. Vai tu tos ienestu virtuvē?
Pamāju un devos uz vārtiem, kur cita uz citas bija sakrautas trīs kārbas cepumu. Kad atskatījos, ieraudzīju, ka tēvs apstājies un sagumis. Viņa stājā bija kaut kas stīvs un sāpīgs, taču diena bija saulaina, mans prāts kavējās citur, un es sajutu, kā vējš nes svaigo cepumu smaržu. Otrreiz uz viņu vairs neatskatījos.
8. nodaļa
Atmiņām ir pašām savs veidols, un tas ne vienmēr saskan ar dzīvi. Tagad, domājot par to dienu, es meklēju pareģojumus un zīmes tam, kas tuvojās, un reizēm man šķiet, ka tos redzu. Tas ir savāds un tukšs mierinājums, un tas nekad nav ilgs. Agrākās pasaules reģi nākotni lasīja tējas lapās. Taču tās ir tikai tējas lapas, pagātnes tumšās atliekas, un tās veido tikai pašas savu taku. Toties atmiņa ir svārstīga un šķietama, un izkliedēta, un uz tās takām nevar paļauties.
Atceros, kā stāvēju savā istabā un mati pēc peldes vēl pilēja. Lāses tievās strūkliņās ritēja lejup starp krūtīm un lāpstiņām. Mans gatavības tērps, kuru nēsāšu ceremonijās, līdz tā vīles sairs, gulēja uz gultas tukšs kā vēl nelietota āda - vai varbūt jau nomesta, gaidot piepildīšanos ar kustībām un dvašu, un nozīmēm - vai arī apbedīšanu. Atmiņu asākā šķautne tomēr ir blāzmojums aiz loga: līdz malām pielietas gaismas ugunīgi kvēlošais kodols, dzirksteļojošāks nekā jebkuru citu dienu, itin kā debesis būtu iedegušās pilnās liesmās, pirms nakts tās noglazēja un mana pasaule pārvērtās. Zinu, ka tā nevar būt. Esmu redzējusi apžilbinošas dienas pirms un pēc tam, un spožums, ko atceros, ir neiespējams, pretdabisks, apžilbinošs. Taču tā manas dzīves diena ir ieņēmusi atmiņu veidolu, un tas ir vienīgais veidols, kādā varu to uzlūkot. Tas īstā, nemainīgā būtība man vairs nav sasniedzama.
Atceros, kā uzvilku tējas meistara tērpu. Mugurā tas šķita aiz jaunuma stīvs.
Atceros, kā ar lielu adatu atspraudu matus. Mitrums, bis bija pieķēries garajām šķipsnām, tos padarīja smagus.
Neatceros, kā gāju uz tējas namu, taču man tas bija jādara. Nebija nevienas citas vietas, kurp es būtu varējusi iet.
Tēvu kaut kas satrauca. Zināju to kopš brīža, kad viņš bija ielīdis pa tējas nama viesu ieeju un palūkojies visapkārt. Nospriedu, ka esmu pieļāvusi kādu kļūdu, kuru nespēju atpazīt, taču ceremonija bija jau sākusies, un to vairs nevarēja pārtraukt. No Kūsamo atsauktais meistars Nīramo bija nosēdies savā vietā pie galasienas uz spilvena un noņēmis kukaiņu cepuri. Man nebija citas iespējas kā gaidīt, līdz tēvs apsēžas viņam līdzās, un turpināt ceremoniju.
Nīramo bija uzaicināts protokola dēļ. Gatavības ceremonijā vienmēr piedalījās divi vecāki tējas meistari: mācību beidzēja skolotājs un otrs, svešais. Nīramo vadīja ceremonijas Kūsamo un bija labās attiecībās ar vietējo militāro pārvaldi. Tēvs viņu necik augstu nevērtēja, taču bija grūti pierunāt tējas meistarus aizbraukt no pilsētas mēnessgric-žos, kas bija iecienīts brīdis ceremonijām, un ar Bolina palīdzību visvieglāk pielauzt izdevās tieši Nīramo.
Gaisma, ieslīpi krizdama no jumta loga, kas atradās virs pavarda, meta krasu ēnu šķērsu tēva sejai. Mājā smaržoja tēja un ūdens, un koks. Vietā, kur mani ceļgali skāra grīdu, redzēju dēļu salaidumu: satumsušam, gludi noberztam vecam priedes dēlim līdzās atradās jauns, gaišāks dēlis, kurā laiks vēl nebija atstājis traipus vai skrambas. Jutu tēva un Nīramo skatienus. Viņi šeit nebija mani viesi, viņi bija mani tiesneši. Nīramo, pirmo reizi mani ieraudzījis, bija šķitis pārsteigts un tagad cieši lūkojās uz mani ar tādu skatienu, kuru varēja iztulkot vienīgi kā vieglu netīksmi.
Kad sāku gatavot pirmo tēju, manas kustības šķita akmens smagas.
Raudzījos uz servīzi, kuru biju izvēlējusies šim notikumam: uz vienkāršajām, nolietotajām tējas tasēm un nerotātajiem šķīvjiem, kuru glazūra bija ieplaisājusi. Tic bija vieni no vecākajiem tējas meistara namā un viena no agrākās pasaules paliekām — varbūt tos savās tālajās mājās bija lietojuši mūsu senči, senlaikus, pirms jūra sāka paņemt krastus un salas. To remdenā trūdošo lapu krāsa mani nomierināja, ietina kādā par mani daudz vecākā un varenākā tikla. Stāvēju uz takas, kas tiecās cauri gadsimtiem nemainīga un tomēr arvien noskaņojusies pieņemt pārmaiņas dzīves audumā, vienmērīga kā elpa vai sirds sitieni.
Kad skaitīju burbuļus bītla dibenā un lēju ūdeni kannās un tasēs, man cauri virmoja bijušo tējas meistaru atbalsis. Domāju par viņu pēdām pasaules atmiņā: par viņu kustību plūdumu, ko atspoguļoja manējās, par viņu vārdiem, ko atkārtoju runājot, par ūdeni, kas bija plūdis zemē un gaisā toreiz, kad viņi staigāja pa akmeņiem un zāles stiebriem, to pašu ūdeni, kas joprojām stūma jūras smiltis krastā un virmoja pāri debesim. Viņu vilnis lauzās cauri laikam un atmiņām, pletās kā riņķi pa dīķi, mūžam atkārtodami to pašu veidolu. Šī savādā sajūta mani vienlaikus nesa un savažoja.
Ar paplāti nometos ceļos Nlramo priekšā. Kad viņš pastiepa roku, lai paņemtu tējas tasi, no viņa uzvilnīja stipra smaržziedes un sviedru smarža. Viņa āda bija rūpīgi kopta. Viņa tērps bija vienkāršs, taču sapratu, ka audums ir dārgs un pogas - vērtīgs metāldarbs, kādu nebiju redzējusi bieži. Viņam uz kauliem nepārprotami bija par daudz miesas. Noliecu galvu un otru tasi piedāvāju tēvam.
Mans skatiens pārslīdēja tukšajam kaktam, kurā būtu sēdējusi mana māte, ja atrastos šeit. Iepriekš viņa man bija atsūtījusi balssziņu, kurā novēlēja man veiksmi un stāstīja, ka viņas vilciens drīz brauks garām Arāla līcim. Centos iztēloties ainavu, kurai cauri viņa brauca, un mirklīti šķita, ka spēju saost dīvānu putekļaino smaržu kupejās, saklausīt pa šauro eju skrienošo bērnu saucienus un soļus un sajust
grīdas nemitīgo kustību zem manis. Taču, kad vēlējos paskatīties ārā, zemes krasa bija neskaidra un horizonta veidols pie svešajām debesīm aizmiglojās. Ainava palika neiepazīta, un tukšā vieta istabā ieņēma mātes veidolu neatlaidīgi kā ēna.
Gatavības ceremonija bija garāka par parasto ceremoniju. Papildus tējai un saldumiem tā iekļāva arī vieglu maltīti un varēja ilgt vairākas stundas. Sarunas bija skopas. Ļāvos svešam, lēnam ritmam, kādam droši vien ļaujas slīkoņi, kad jūra pieņem viņu locekļu smagumu, lai to nestu.