Iztēlojos, ka telpa ir pilna ar mīkstu ūdens segu, tā palēnināja visas kustības un slāpēja skaņas, nomazgāja mani tīru no ārienes un iekšpuses, padarīja visu gaistošu un irstošu.
Mana tēva seja kā pievildzis koks, Nīramo stāvs - palēnām par smiltīm sadrūpošs akmens. Pašas augums slaids, līgans aļģes kāts turp un atpakaļ viļņojumā. Tas viss man jau nesasniedzams, tāda kustība, kuru es nevarētu apstādināt un aizkavēt, pat ja mēģinātu.
Ļāvu tam visam aizšūpoties prom.
Lēnām, līdzīgi kā mēness savāc un pagriež plūdmaiņu ūdeņus, mani muskuļi atslāba, no sejas atkāpās saspringums, un mana elpa sāka plūst vieglāk. Saspīlējums joprojām palika, taču tagad tas bija no manis tālāk, vairs ne uz ādas kā savažojošas bruņas.
No pavarda verdošais karstums un no katla kāpjošie tvaiki sutināja telpu. Gaiss nekustējās vispār. Mana matu robeža bija mitra, un es jutu, kā meistara tērpa lina audums pielīp pie padusēm un ciskām. Sviedru lāses vizēja uz Nīramo pieres. Tēva seja tvīka. Pirms ceremonijas sākuma biju atstājusi atvērtu mazo lodziņu durvju sienā, taču šķita, ka āra gaiss otrpus tā sablīvējies kā siena un nespēj ieplūst iekšā. Piecēlos no sava spilvena un atvēru otru, mazliet lielāku logu pretējā sienā. Kaut gan laiks bija rāms, iekšā tūlīt iebrāzās caurvējš, un gaiss atkal sāka strāvot.
Nlramo nolika savu tasīti un paskatījās uz mani.
- Kaitio jaunkundz, vai esat pārliecināta, ka atvērtiem jābūt abiem logiem?
Ar acs kaktiņu redzēju, ka tēvs nemierīgi sakustas.
- Telpā ir daudz patīkamāk, ja gaiss mazliet cirkulē, vai tad jūs tam nepiekrītat? - es atbildēju.
-Ja meistars Nīramo vēlas, lai logs tiek aizvērts, tev būtu prātīgāk ievērot viņa vēlēšanos, - sarunā iejaucās tēvs. Ēna, kas krita šķērsu pāri viņa sejai, bija mazliet pavirzījusies. Tagad tā ieslīpi slīga viņam uz kakla.
Nīramo lūkojās uz mani, un es nebiju pārliecināta, vai man vajadzētu iztulkot viņa izteiksmi par smaidu.
- Kaitio jaunkundze var darīt, kā atzīst par labāku, - viņš teica.
Atstāju logu atvērtu, paklanījos Nīramo un nosēdos atpakaļ savā
vietā blakus pavardam. Nīramo vairāk neko neteica, taču tagad es biju pārliecināta, ka izteiksme viņa sejā ir smaids, tāds, kādu smaida bagāts tirgotājs, kad pieķēris savu izsūtāmo zēnu zādzībā. Atlikušās maltītes laikā tēva seju nepameta tumsnēja atēna, un man šķita, ka viņš ik pa brīdim slepus paraugās uz meistaru Nīramo.
Gaidīju, līdz viņi būs pabeiguši ēst, un savācu traukus. Aiznesu tos uz ūdens telpu, noņēmu lina drāniņu no saldumu trauka un ienesu saldumus ceremonijas telpā. Pie tiem pasniedzu vēl vienu tējas porciju.
Ūdens bija beidzies.
Zināju, ka pienācis novērtējuma laiks.
- Noria Kaitio, - Nīramo teica un paklanījās. - Esiet tik laipna un uzgaidiet.
Paklanījos viņam pretī, iegāju ūdens telpā un aizvilku ciet slīd-durvis.
Ūdens telpā nebija logu. To izmantoja ūdens, paplāšu, kausu, katlu un tējkannu glabāšanai. Lai kurā virzienā stieptu roku, es trāpītu pa sienu vai tējas piederumiem. Pavisam smalkas gaismas līnijas
ietvēra slīddurvis un tējas meistara ieeju pretējā sienā. Pie griestiem karājās kvēllukturis, kurā pret sava stikla cietuma sienām gausi sitās kvēlmušas. Ēnas uz sienām līgojās kā tīkli, kas atveras un aizveras, ritinājās tuvāk un atkal atkāpās. Dzirdēju, kā tēvs un Nīramo zemā balsī runā.
Atkal domāju par māti, par viņas ceļojumu, kas būtu varējis būt arī manējais; par citu dzīvi, kurā es tējas meistara tērpu būtu apglabājusi, nevis padarījusi par savu otro ādu. Redzēju sevi kā atspulgu dzidrā spogulī, es gāju pa svešām ielām, kuru smaržu un līkumus starp pilsētas savādajām ēkām apguvu kā nezināmu valodu. Un otrpus šīm ielām nojautu ainavu, kas man pašai būtu jāatrod un jāpadara par mājām.
Sadzirdēju čaukstoņu no tējas telpas puses, pēc tam soļus ārā lievenī, un tad švīkstu, kas radās, aizvelkot ciet viesu ieejas slīddurvis. Nospriedu, ka tēvs vai Nīramo aizgājuši kaut ko paņemt no lieveņa.
Pilsēta un ainava pagaisa. Spoguļa dzīlēs bija tikai tumsa, un nebija citas dzīves, izņemot šo.
No tējas telpas atskanēja viegls zvaniņa tinkšķis. Bija laiks atkal doties iekšā. Aiztraucu matus no sejas un atvēru slīddurvis. Biju dzirdējusi pareizi: vismaz viens no viņiem bija bijis verandā. Nīramo turēja rakstu rulli, un tēvam rokās bija bieza grāmata ādas vākos.
- Noria Kaitio, - Nīramo teica.
Paklanījos.
- Tā kā esmu vērtējošais tējas meistars, man jums jānorāda uz kļūdām, kuras pieļāvāt, veikdama savu ceremoniju. - Viņš apklusa. Es gaidīju. Ūdens mīkstinošā sega no telpas bija pazudusi, bija tikai sauss un akmeņains tuksnesis, kura sasvilušo gaisu tik tikko spēju ieelpot. - Ir skaidrs, ka ceremonijas etiķete jums labi pazīstama, - Nīramo turpināja. - Taču skaidrs ir arī tas, ka jūs to patvaļīgi maināt vietās, kur izmaiņas nav vēlamas. - Viņš paskatījās uz tēvu un pasmaidīja savu bagātā tirgotāja smaidu.
- Pieļauju, ka jums zināms likums, saskaņā ar kuru ceremonijas laikā nekad netiek atvērts vairāk par vienu tējas nama logu?
- Jā, meistar Niramo, es zinu šo likumu.
- Vai jums nebūtu apgrūtinājums mums atgādināt, kāpēc tā noteikts?
Vārds vārdā citēju, kas man bija mācīts.
- Lai viesi varētu baudīt tējas smaržu un ūdens radīto gaisa mitrumu. Caurvējš tējas namā aromātu un mitrumu aizkliedē.
- Man būtu interesanti dzirdēt pamatojumu, kāpēc jūs nolēmāt šo noteikumu pārkāpt.
Atkal paklanījos, kaut gan mani kaitināja, ka jāatbild uz tik nejēdzīgu jautājumu.
- Praktisku iemeslu dēļ, meistar. Tējas namā bija smacējošs karstums. Būdama saimniece, domāju par savu viesu ērtībām.
Nīramo vērīgi raudzījās uz mani. Es nenolaidu skatienu.
- Lai kāds arī būtu iemesls, tā tomēr bija atkāpe no formas un kā tāda uzskatāma par kļūdu, - viņš teica.
Piespiedu sevi klusēt. Nīramo turpināja:
- Otra jūsu kļūda, par kuru jūsu tēvs droši vien būs ar mani vienisprātis, ir tējas servīzes izvēle.
Domāju par tējas tasēm un šķīvīšiem, par plaisām, ko laiks un pārmaiņas ievilkuši trauku virsmā, par to stingrajām formām, kas mani savienoja ar agrāko pasauli.
- Kāpēc jūs to uzskatāt par kļūdu? - es vaicāju.
Meistara Nīramo smaids noraustījās un iestiga dziļāk viņa tuklajā, gludajā sejā. Domāju par tievu tārpu, kas lien puvušā auglī.
-Jūs taču saprotat, ka, gatavojoties šādam notikumam, nākamajam tējas meistaram ir jāizvēlas vērtīgākā tējas servīze, kāda viņam pieejama. Tas parāda viņa cieņu pret viesiem un izpratni par tējas meistara privileģēto statusu. Es sagadīšanās pēc zinu, - viņš
paraudzījās uz tēvu, - ka jūsu tēvam labvēlību izrāda majors Bolins, un jūsu nams un dārzs parāda, ka esat turīgi. Esmu pārliecināts, ka jums pieder arī labākas tējas servīzes, un jums noteikti būtu bijusi iespēja pasūtīt šim notikumam pavisam jaunu servīzi. Tas būtu bijis pats gudrākais.
- Bet meistar Nīramo...
Nīramo uzacis nosvīdušajā pierē uzrāvās uz augšu, jo es ierunājos bez atļaujas. Tēvs izskatījās šausmu pārņemts. Apklusu un paklanījos, lai lūgtu atļauju runāt, kā tas piedienas meistara un mācekļa hierarhijai. Nīramo pamāja.
- Meistar Nīramo, ceremonijas būtība ir nevis turīguma izrādīšana, bet gan pārmaiņu pieņemšana un zudīguma atzīšana. Mans mērķis bija parādīt tām godu.
Nīramo smaids nepazuda. Pa viņa vaigu prasmīgi uzšūtās apkakles virzienā ritēja sviedru lāse.