- Vai tu, meitēn, domā stāstīt tnan, kāda ir tējas ceremonijas būtība? - viņš vaicāja.
Rīklē kā dedzinoši putekļi sakrājās spīts.
-Jums to vajadzētu zināt arī bez stāstīšanas, - pateicu, pirms paspēju sevi aizkavēt.
- Noria, - tēvs ierunājās.
Meistars Nīramo sāka smieties lēni spēkā pieaugošus zemus smieklus. Sviedru lāse no drebelīgā vaiga uzpilēja uz viņa tērpa apkakles un iesūcās audumā.
-Jūs mani uzjautrināt, Kaitio jaunkundz, - viņš teica. - Jums vēl ir daudz jāmācās, gan par ceremonijām, gan arī par pasauli. Ļaušu laikam un pieredzei paveikt savu uzdevumu. Pēc trīsdesmit gadiem jūs pati vērtēsiet kāda jauna tējas meistara gatavības ceremoniju, un, kad viņš jums teiks, ka ceremonijās nav runa par turīguma izrādīšanu, smiesieties arī jūs.
It nekad. Ne šajā, ne desmitos tūkstošos citu dzīvju.
Meistara Niramo smiekli pamazām izslka. Viņš skatījās uz mani.
- Vēl, protams, jūsu dzimuma nelaimīgais fakts. Jūsu tēvam būtu vajadzējis man par to ieminēties jau iepriekš. Es vēlētos dzirdēt, kāpēc jums ir pārliecība, ka sieviete var būt veiksmīga tējas meistare.
Tagad sapratu, kāpēc Nīramo, pirmo reizi mani ieraugot, bija izskatījies tik pārsteigts. Vai majors Bolins ar nodomu nebija minējis, ka neesmu vīrietis, kad pierunāja Nīramo piedalīties šajā notikumā? Paskatījos uz tēvu, taču viņš nevarēja man palīdzēt. Ar šo spēkošanos man bija jātiek galā pašai.
- Vai es drīkstu jautāt jūsu pamatojumu tam, kāpēc jums ir pārliecība, ka sieviete nevar būt tējas meistare?
- Та ir ierakstīts senajos tekstos, - Nīramo atbildēja. - Li Suns raksta: lai sieviete neiet tējas meistara ceļu, ja nav gatava atteikties no sievietes dzīves.
Manuprāt, viņa citētā vieta nekādi neizslēdza sievietes tiesības būt tējas meistarei, tomēr es nesāku strīdēties par formulējumiem, bet teicu:
- Ticu, ka ir iespējams mainīt lietu virsslāni un tomēr saglabāt neskartu to kodolu, gluži tāpat kā ir iespējams saglabāt virsmu nemainīgu, tomēr kodolu izgrebt.
Nīramo klusēja. Prātoju, vai biju atļāvusies par daudz. Vējzvans nošķindēja vienu, otru un trešo reizi. Pēdīgi viņš runāja.
- Es vēlos, lai jūs saprotat. Ja jūs būtu meistara kandidāte pilsētā, es jums liktu eksāmenu atkārtot. Tomēr zinu, ka nomalē nevar uzturēt tādu pašu prasību līmeni kā pilsētās, un no sieviešu kārtas māceklēm, protams, nevar prasīt par daudz. Jūs savas prasmes esat ieguvusi tikai no tēva, un jums nekad nav bijusi iespēja iepazīties ar citu tējas meistaru paražām un mācībām. Neredzu tādus šķēršļus, kuru dēļ nevarētu jums piešķirt tējas meistara pakāpi pēc šīsdienas ceremonijas, kaut gan citos apstākļos vai, vērtējot mazāk labvēlīgam meistaram, tā kritērijiem
neatbilstu. Tomēr es jums dotu padomu turpmāk precīzāk ievērot etiķeti, ja jūsu viesi ir no pilsētas vai armijas ļaudis.
Gribēju kaut ko teikt, taču ieraudzīju tēva izteiksmi, kas bija drīzāk izmisusi nekā aizkaitināta, un cietu klusu.
- Vai esat gatava? - meistars Nīramo vaicāja.
Paklanījos.
- Noria Kaitio, - Nīramo lasīja no rakstu ruļļa. - Jums šodien, Jaunās Cjaņas laika Sazāna gada astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, ir piešķirta pilntiesīga tējas meistara pakāpe, - viņš turpināja. Nīramo pasniedza rulli man. Zem nolasītā teksta bija viņa un tēva paraksti. Meistars Nīramo pakāpās sāņus, un manā priekšā nostājās tēvs. Viņš sniedza man grāmatu ādas vākos. Paņēmu to un norunāju zvērestu, ko biju iemācījusies:
- Es esmu ūdens sargātājs. Es esmu tējas kalps. Es esmu pārmaiņu pieņēmējs. Es neslēdzu važās to, kas aug. Es nepieķeros tam, kam jāsairst. Tējas ceļš ir mans ceļš.
Dziļi paklanījos, un tēvs nolieca galvai. Kad pacēlu skatienu, redzēju, ka viņa acis kļūst valgas. Viņš atvēra muti, lai runātu, taču balss ieķērās rīklē.
- Gandrīz aizmirsu, - Nīramo pārtrauca klusumu. - Savus apsveikumus sūta komandieris Taro. Viņam bija taisnība: jūsu ūdenim ir neparasti laba garša.
- Man būtu vajadzējis brīdināt tevi par tējas servīzi, - tēvs man teica virtuvē, kad tinām abas ceremonijā izmantotās tases audumā, lai uzdāvinātu meistaram Nīramo, kā bija pieņemts. - Es zināju, ka viņš būs kaprīzs. Man nepatīk veids, kā viņš ar tevi runāja, taču mums vairs nekad nevajadzēs viņu satikt.
Man šķita, ka viņš bija grasījies pelt manu izturēšanos, taču tad pārdomājis.
- Vai nāksi uz mēnessgriežiem? - es vaicāju.
Tēvs papurināja galvu.
- Esmu to visu redzējis pietiekami daudz reižu. Šajā brīdi miegs mani kārdina daudz vairāk nekā mēnessgriežu svētki.
Pirms došanās prom aiznesu rakstu rulli un tukšo tējas meistara grāmatu uz savu istabu un novietoju uz gultas. Paskatījos uz sevi spogulī. Seja pēc ceremonijas joprojām tvīka, un meistara tērpa tunikas padusēs bija tumši, mitri plankumi. Pārģērbu tīras drānas un izklāju ceremonijas tērpu uz gultas blakus grāmatai.
Kad pagriezos, lai noliktu grāmatu uz galda, ieraudzīju plānu baltu paciņu, kas uz tumšās koka virsmas vizēja kā blāvs mēness, un uz tās uzrakstītajos burtos pazinu mātes rokrakstu. Tēvs noteikti bija ienesis sūtījumu istabā pirms ceremonijas.
Aploksne bija prāva: ne stīva, no jūraszālēm pīta pasta aploksne, bet īsts papīrs. Iekšā atklājās liela, plāna vilnas šalle. Zināju, ka māte nevarēja būt tādu atradusi ciemā, varbūt pat ne visā Skandināvijas Savienībā. Šeit nevarēja dabūt neko citu kā tikai pašu raupjāko vilnu. Viņai bija vajadzējis to pasūtīt no tālām pilsētām. Meklēju ziņu, un roka aploksnē uztaustīja mazu balta papīra gabalu. Izvilku to ārā un lasīju:
Noriai, jaunajai tējas meistarei, no tavas lepnās mātes. Esi šodien laimīga!
Pietuvināju šalli sejai. Cerēju, ka tur būs jūtama viņas matu ziepju vai smaržeļļas dvesma, taču tā smaržoja tikai pēc tīras vilnas un mazliet pēc papīra. No mātes tur nebija ne miņas.
Tomēr ietinos šallē.
Uzkāru ceremonijas tērpu uz aizkarstieņa. Nejauši paraudzījos ārā pa logu un ieraudzīju meistaru Nīramo, kurš stāvēja zālājā, gaidīdams savus heliratus. Viņa seja bija nogurusi, acis aizvērtas, un viņš ar kabatlakatiņu susināja no pieres sviedrus. Viņa pleci bija sagumuši, itin kā viņu būtu pārņēmis ārkārtīgs, agrāk slēpts bezspēks.
Iebāzu somā mazu ūdensmaisu un uzmetu somu plecā. Paņēmu no galda kvčllukturi un kārbu ar mēnessgriežu cepumiem un devos prom.
Kad nonācu pie Sanjas ģimenes mājokļa vārtiem, viņa mani lieveni jau gaidīja atzveltnes krēslā, kas bija pieredzējis ari labākas dienas. Milija snauduļoja viņai klēpī un sūkāja ar sēkliņām pildītu auduma gabalu. Mani ieraudzījusi, Sanja pielēca kājās, un Minja uzmodās.
- Kā gāja? - Sanja prasīja.
-Tev ir pastāvīgais ielūgums uz manām tējas ceremonijām.
- Apsveicu! - viņa iesaucās un tad pasmīnēja. - Tomēr es to nepieņemšu, jo nekad tādā neesmu bijusi un nemācētu uzvesties. - Sanja apskāva mani, un Minja, kas viņai karājās uz vienas rokas, palika starp mums un nemierīgi iestenējās. - Pagaidi, es tūlīt nākšu.
Sanja nozuda namā un, pēc neilga brīža atgriezdamās, nesa ar audumu pārsegtu grozu. Minju viņa bija atstājusi iekšā, droši vien pie mātes.
-Tas ir tev, - viņa teica.
Paņēmu grozu un palūkojos zem auduma. Grozā bija kastīte, kuru Sanja noteikti bija darinājusi pati. Šī nebija pirmā reize, kad apbrīnoju viņas prasmi lietās, ko pati nekad nespētu. Es pratu citēt tekstus un atdarināt kustības, un liekt galvu viesu priekšā, taču viņa prata ar rokām izjaukt priekšmetus sastāvdaļās un salikt atkal citādi, pārveidojot to aprises, līdz rezultāts bija kaut kas jauns un pārsteidzošs. No metāla un plastmasas lūžņu un koka gabaliņiem viņa bija izveidojusi daudzkrāsainu kārbiņu taisnstūra formā. Vizošo un negludo virsmu rotāja kaut kas augu vijām līdzīgs, tās rāpaļāja pa sāniem un vāku, satinās cita ar citu un atkal aizlocījās prom.