- Vai tev tā patīk? - Sanja vaicāja, un viņas seja neizskatījās gluži tik bāla kā parasti. Bija savādi redzēt viņu tik kautrīgu. - Та ir tējai.
- Brīnišķīga, - es teicu. - Paldies! - Apskāvu viņu. Iestūmu kārbiņu savā somā un pasniedzu grozu atpakaļ. - Vai iesim?
Sanja pamāja. Devāmies uz ciema galveno laukumu. Stikla dzidrumā spīdēja dažas zvaigznes, un pilnmēness zalgoja blāvs un asām aprisēm, šķeļot sev ceļu augšup vakara arvien blīvākajā zilgmē.
- Paskaties! - Sanja teica un norādīja uz debesīm.
No sākuma nesapratu, uz ko skatos, taču tad ieraudzīju. Atšķirus no mēness metāliskās gaismas virs fjellu tumšajām kontūrām pirmēja ūdenskāvu vizma. Tā lēnām šūpojās kā auduma skranda gandrīz nekustīgā ūdenī.
- Tas vēl ir tikai sākums, - Sanja teica.
Kad gājām cauri ciemam, ap mums pludoja mēnessgriežu balsis un smaržas. Apkārtējo namu pagalmi bija rotāti ar krāsainiem kvēl-ļukturiem, un šur un tur uguņošana rībot meta dzirkstis pāri jumtiem. Gaisā plīvoja ceptas zivs, augu un mēnessgriežu cepumu smarža. Ļaudis nesa uz galdu ražas svētku ēdienus un dzērienus, un no dažiem pagalmiem atskanēja mūzika un sarunu murdoņa.
Jau pa gabalu redzēju mēnessgriežu gājienu, kas izvijās pa laukumu. Bungu un dziesmu ritmā, dejotāju nests, peldēja no plastmasas lūžņiem, niedru pinumiem un koksnes atkritumiem darināts okeānu pūķis, kas sudrabbalti zibsnīja. Pūķa kustībai sekoja pulks par zivīm un citiem jūreņiem pārģērbtu bērnu, un viņu bars zibināja savas plastmasas zvīņas iepretī aizvien biezākajai tumsai. Spēlējos ar domu, ka mūsu ieraudzītie ūdenskāvi patiešām būtu viņu veikums, gluži kā stāstos, kur pret debesīm blāzmu met okeāna pūķim pakaļ peldošo zivju atspīdumi. Laukuma vidū uz augsta statīva bija uzsliets un pār visu notiekošo valdīja liels, mirdzoši nokrāsots koka pilnmēness. Kad pienācām tuvāk, ieraudzīju, ka pūķa acis kvēl dzeltenīgā gaismā. Pagāja mirklis, pirms sapratu, ka viņa galvā jābūt kvēllukturim. Mijkrēslī pūķa slaikais, bālais tēls bija kā garāmslīdošs rēgs, kas klusi un pārdabiski plīvo virs skaņām un kustībām.
Pamazām sāku izbaudīt notiekošo. Jutu, kā mēnessgrieži aizrauj mani līdzi. Sanja vilka mani cauri pūlim uz tirgusbūdu, kurā tika
pārdoti dažādi ēdieni. Nopirkām grauzdētas mandeles un kaltētas aļģu plāksnītes. Maksājot par tām, redzēju, kā Sanja nemierīgi dīdās no vienas kājas uz otru un grozās. Uzminēju, kurp viņa grib iet tālāk.
- Pamēģināsim to tur, - viņa man teica un norādīja uz citu būdu, kas atradās pie ielas, kura veda prom no laukuma. Lauzdamās cauri pūlim, pagājām garām bariņam ciema ļaužu, kuri sarunājās satrauktās, nopietnās balsīs. Viens no viņiem klausījās komunikatoru.
- Tās būs vienkārši izdomas, - dzirdēju kādu no viņiem sakām. - Ziņās nekā nebija.
- Kas tad tās par ziņām, - sacīja cits. - Un es nepavisam nebrīnītos, ja savienībnieki beidzot kaut ko tādu darītu. Mans svainis apgalvo, ka dažus saticis, un...
- Mans brālēns stāsta, ka esot to redzējis, - teica vīrietis ar komunikatoru rokās. - Viņš arī tur atradies, un tur esot bijis pilnīgs juceklis.
- Es tomēr neticu, - atteica pirmais runātājs.
Atcerējos šo sarunu vēlāk, taču tobrīd man prātā bija kas cits.
Sanjai bija taisnība: būdiņas sauljumam vienā stūrī bija uzzīmēta maza zila nimfa. Visi zināja, ko tas nozīmē, un, kaut gan runa nebija par gluži prettiesisku rūpalu, vairākums sevi cienošu tirgotāju atteicās tādā ielaisties.
- Mēs gribētu četras zilā lotosa kūkas, - Sanja sacīja. Tirgotāja bija pavecāka sieviete, kurai uz sejas bija lielas brūnas dzimumzīmes.
- Vai jūs tām neesat mazliet par jaunu? - sieviete vaicāja, taču Sanja deva naudu, un sieviete, vairāk neko neteikusi, ieslidināja kūkas Sanjas pasniegtajā auduma maisiņā.
Paskatījos debesīs. Ūdenskāvi bija paplašinājušies un pleta savu smalko plīvuru šķērsu naktij.
- Ejam uz Knābi, - Sanja teica. - No turienes var redzēt vislabāk.
Knābis bija klintsradze, kas izvirzījās no fjella sāna plastmasas
kapu tuvumā. Uz turieni veda šauras trepes ciema nomalē. Та bija
labākā vieta, no kuras lūkoties ūdenskāvos, ja vien mēs negribētu iet atpakaļ uz tējas meistara namu un no turienes uz fjellu.
Kad ieradāmies Knābī, ieraudzījām, ka neesam bijušas vienīgās, kas iedomājušās šo vietu. Tur, mazās grupiņās vai divatā nošķīrušies, sēdēja pāris duči ļaužu. Starp tiem bija arī mūsu paziņas no ciema skolas. Sveicinājām viņus, tomēr Sanja nočukstēja: - Kāpjam augstāk, tur jābūt kādai mierīgākai vietai!
Brīdi meklējušas, atradām gludu klints laukumiņu, no kura netraucēti varēja skatīties debesīs. Sanja noklāja zemē savu apnēsāto plecu šalli. Abas uzlikām uz tās kvēllukturus un ap tiem izkārtojām piknika maltīti: kūkas un grauzdētās mandeles. Udcnskāvi virs mums snaicījās pa visām debesīm, viļņojās, noplaka un atkal cēlās augstās krokās kā jūra.
Mēs nerunājām daudz, taču klusums, kas plauka starp mums, bija nevis nošķirošs, tukšs, bet gan apvienojošs klusums, kurā jutos mierīga. Sanja knibināja dekoratīvo lenti, kas apmaloja viņas piedurkņu galus un svārku apakšmalu. Biju to redzējusi jau agrāk. Acu priekšā parādījās aina ar viņas māti, kas šuj lenti ap galdauta malu pirms San-jas imatrikulācijas svētkiem. Galdauts bija izskatījies mazliet apdilis jau toreiz. Pie piedurknēm un svārku apakšmalas lente droši vien bija piešūta, lai slēptu, ka tie apdriskājušies.
Skrubināju savu zilā lotosa kūku un gaidīju līgano gurduma sajūtu, ko tai vajadzēja atnest.
-Ja apkārt klīst okeānu pūķi, tas nozīmē, ka pasaule mainīsies, -es teicu.
Sanja grauza mandeles un padzērās no sava ūdensmaisa.
-Tas ir tikai nostāsts, Noria, - viņa teica. - Ūdenskāvi ir molekulas, kas pola tuvumā mijiedarbojas cita ar citu. Elektromagnētiska reakcija, nekas īpašāks par elektrisko spuldzi vai kvēlmušu. Nav nekādu okeānos dzīvojošu pūķu, nav tiem sekojošu zivju baru, nav arī zvīņu
uzplaiksnījumu tumšajās debesis. — Viņa paņēma zilā lotosa kūku un pagaršoja. - Pagājušā gadā tās bija labākas, - viņa konstatēja.
- Es zinu, kas ir ūdenskāvi, - sacīju. - Un tik un tā redzu pūķus. Vai tu neredzi?
Sanja ilgi raudzījās debesīs, un es raudzījos uz viņu. Odenskāvu blāvi zaļganajā vizmā viņas seja izskatījās savādāk nekā jebkādā citā gaismā, aļģu plīvurā ietīts gliemežvāks, gluds kā kauls. Viņas rokas bija divas jūraszvaigznes vakara ieplakā. Spēju iztēloties, kā tās aizslīd prom, tiek aiznestas līdz akmeņu labirintiem, kuros dienasgaisma ne-ietiecas, kur caurspīdīgas, aklas būtnes neizdveš ne skaņās un nesapņo par citu pasauli.
- Redzu, - viņa ierunājās, ilgi klusējusi. - Es tos redzu.
Sanja uzlika savu roku uz manējās. Jutu tās siltumu cauri savas tunikas plānajam audumam, pirkstu aprises visas kā vienu, itin kā tās ar saules gaismu būtu iezīmētas manā ādā. Lukturos klusu blāzmoja kvēlmušas, okeānu pūķi klejoja, un pasaule griezās lēnām, nemanāmi, neapstājoties.
Rīta nekustīgumā gāju mājās, cieši ietinusies plecu šallē. Nedz ceļš no ciema līdz tējas meistara namam šķita garš, nedz koku ēnas augstas. Iegājusi pa vārtiem, ar nagiem viegli piešķindināju vējzva-nam. Mutē joprojām bija jūtama iepriekšējās dienas maltīte un nakts, un sagribējās pakošļāt mētras lapu. Tāpēc negāju taisni uz mājām, bet pagriezos uz dārzu. Atceros, ka zāļu stiebri aizskāra potītes un pie ādas ķērās rīta vēsais mitrums.