Atmiņa ir svārstīga un šķietama, un uz to nevar paļauties, tomēr es atceros.
To ieraudzījusi, uz vietas apstājos.
Akmensdārza malā, līdzās tējas krūmiem, stāvēja tumša un kalsna būtne un gaidīja.
Miesa un kauli kļuva smagi un spieda uz sirdi, un es nespēju paspert ne soli.
Būtne pagriezās un gāja prom, un tad nozuda aiz tējas krūmiem. Krūmu zari, ko tā ejot bija aizskārusi, bridi šūpojās un pēc tam kļuva nekustīgi un klusi.
Smaguma pielijušiem locekļiem skrēju iekšā mājā.
Kvēllukturī, kas karājās pie priekšnama griestiem, nebija redzama ne gaisma, ne kustība, un pagāja kāds brīdis, pirms manas acis aprada ar pustumsu.
Tēvs gulēja uz grīdas ar sāpēs pārgrieztu seju un mokpilni elpoja. Viņam līdzās bija saplīsis ūdensmaiss. Ūdens bija izplūdis peļķē pa grīdu un samitrinājis tēva drānas.
- Kas notika? - es vaicāju un centos palīdzēt viņam piecelties. Viņš ar pūlēm pieslējās kājās, taču nespēja taisni nostāvēt.
- Nekas, - viņš atbildēja. — Esmu tikai mazliet noguris.
- Pasaukšu ārstu, - es teicu.
Aizvedu tēvu uz vecāku guļamistabu un sasedzu. Pēc neilga laiciņa viņš kļuva nemierīgs.
- Man vajadzīgs ūdens no virtuves, - viņš teica. - Mute kalst.
- Es tev atnesīšu, - sacīju, taču viņš noteikti gribēja celties, iet uz virtuvi un ieliet sev krūzīti ūdens.
Tā bija pēdējā reize, kad redzēju tēvu pieceļamies no gultas paša spēkiem.
2. DAĻA KLUSĀ TELPA
..
9. nodaļa
Pat smilšu grauds nenonāk citur, nesašūpojis Visuma audus: kad maini ko vienu, tiek pārmainits viss.
Vejs Vuluns “Tējas taka” Senās Cjaņas laiku 7. gadsimts
Mēs esam ūdens bērni, un nāve ir ūdens sabiedrotā. Tos nevar šķirt no mums, jo no ūdens mainības un nāves tuvuma mēs esam taisīti. Tie vienmēr iet roku rokā, pasaulē un mūsos, un pienāk laiks, kad mūsu asinīs plūstošais ūdens izsīkst.
Та tas notiek:
Ūdens vietā stājas zeme, tā ieņem savu vietu uz cilvēka ādas vai zaļas lapas, kas līdusi ārā no smiltīm, un izplatās līdzīgi putekļiem. Lapa, āda, dzīvnieka kažoks mazpamazām iegūst zemes krāsu un formu, līdz ir neiespējami zināt, kur viens beidzas un otrs sākas.
Sausais un mirušais kļūst par zemi.
Zeme kļūst par sauso un mirušo.
Lielākā daļa zemes mums zem kājām reiz auga un elpoja, un reiz tai bija dzīvajo forma, sen sen. Pienāks diena, un kāds, kas mūs neatceras, ies pāri mūsu ādai un miesai, un kauliem, pāri pīšļiem, kas pēc mums paliek.
No pīšļiem mūs šķir tikai ūdens, un ūdeni nevar aizturēt. Tas iztek no pirkstiem, porām un miesas, un, jo vairāk mēs sačokurojamies, jo ātrāk tas vēlas mūs pamest.
Kad ūdens ir aizplūdis, mēs piederam vienīgi zemei.
Izvēlējos vietu akmensdārza malā, zem tējas krūmiem. Debesis aizsedza mākoņi, un plāna, sirma gaisma nospieda ziemas nogurdināto zālienu tāpat kā jūra zemūdens ainavu. Та lieca manus kaulus un sasvēra augsnes virskārtu pret mani. Domāju par zemes klusumu, taču gaiss un ūdens joprojām plūda man zem ādas, un man bija jāizmanto dienas īsās stundas, kamēr vien to pietika.
Novilku virsjaku, noliku līdzās lāpstai un paņēmu kapli.
Sargājos ievainot tējas krūmu saknes. Kaplēju un raku, līdz muskuļi sāpēja un mute kalta. Kad ērkšķogu krūmos sāka blāzmot pirmās kvēlmušas, bedre man pie kājām bija pietiekami liela.
Vannasistabā aukstā ūdenī nomazgājos un klausījos komunika-torziņu, ko bija atstājusi māte. Viņas balss bija pierietējusi ar sērām.
- No vizu biroja nav nekādu ziņu, - viņa teica. - Visi dzelzceļa sakari starp Sjiņdziņu un Urāliem joprojām ir atcelti, un neviens nevar aizbraukt tālāk par tuvīnajiem ciemiem. Noria, vienīgais, ko varu darīt, ir censties sagādāt tev biļeti un vīzu, lai tu varētu braukt šurp, kad sakari atjaunosies. Ceru, ka atradīšu drošu veidu, kā tev tās nosūtīt. Es atdotu jebko, ja varētu būt tur ar tevi kopā. - Viņa ieturēja pauzi, un es dzirdēju viņas elpu. - Esi tik mīļa un atsūti man ziņu, lai es zinu, kā tev klājas, - viņa piebilda aizlūzušā balsī.
Komunikators iepīkstējās un apklusa.
Noklausījos ziņu no jauna un tad vēl divas reizes. Zināju, ka man vajadzētu sarakstā izvēlēties viņas vārdu un runāt viņai, taču mana mute bija tik pilna ar klusumu, ka vārdiem nebija vietas. Pēdīgi piespiedu zaļo podziņu. Notiek ieraksts, ekrāns paziņoja.
- Ar mani viss kārtībā, — es teicu un centos, lai tas izklausās pēc patiesības. - Es tev rīt uzrakstīšu.
Aizsūtīju balssziņu un novietoju komunikatoru atpakaļ sienas statīvā.
Atgūlos gultā un blenzu tukšumā, līdz spēju atšķirt mēbeļu aprises vājajā gaismā, naktij griežoties uz rīta pusi.
Kad beidzot piecēlos un izgāju lievenī, nebiju pārliecināta, vai laiks ir neparasti vēss vai arī es salstu tikai tāpēc, ka neesmu gulējusi. Atgriezos savā istabā un ietērpos visbiezākajā jakā, biksēs un plecu lakatā, kādus atradu, kājās uzvilku divus pārus zeķu, un tikai tad apāvu sandales. Ejot ārā, acīs iekrita tēva kukaiņu cepure, kas, plakani salocīta un aizsargaudumā ietīta, gulēja uz priekšnama plaukta līdzās manējai. Izņēmu to no plaukta, ienesu mātes darbistabā un aiztaisīju durvis.
Viesi sāka ierasties ap desmitiem priekšpusdienā. Paši pirmie parādījās Jukara, viņa sieva Ninia un tās māsa Tamāra, kā arī majors Bolins ar savu heliratu šoferi. Drīz pēc viņiem mani vārtos sveicināja četri tējas meistari, kurus tēvs bija kaut cik pazinis, un tiem sekoja bars viņa pirmās un otrās pakāpes brālēnu un māsīcu no tuvīnajiem ciemiem. Aicināto viesu sarakstu man bija nācies sastādīt, gandrīz vai minot, jo māte bija dzimusi netālu no Jaunā Pītera un viņas brāļi un māsas vai brālēni un māsīcas tik tālu uz ziemeļiem nedzīvoja. Tēvs ar savu dzimtu bija sagājies pavisam reti. Lielāko daļu viņa radu neatcerējos sastapusi vairāk kā reizi vai divas kaut kad bērnībā, kad bijām piedalījušies kāda kāzās vai bērna vārddevības, kur tēvs bija lūgts vadīt tējas ceremoniju. Viņi man bija sveši, mums nebija kopīgu vārdu vai atmiņu. Biju starp viņiem viena.
Starp kokiem tuvojās trīs ciema apraudātājas. Viņas izskatījās uz mata tādas pašas, kādas, manuprāt, bija izskatījušās vienmēr. Bērnībā no viņām biju baidījusies. Viņām bija plati, tumši apģērbi un lakatiem nosegtas galvas, un izteiksmes viņu krunkainajās sejās mainījās kā paisums un bēgums. Veci ļaudis apgalvoja, ka viņas redz ko tādu, ko citi neredz. Viņas nerunāja daudz un sekoja nāvei visur, kurp tā gāja, un, kad viņas vaimanāja, šķita, ka viņu tuvumā satrūkstas pat akmeņi.
Neatcerējos, ka būtu viņas aicinājusi, tomēr doties projām neliku. Kādam šādā dienā jāraud, es nodomāju, un manī nebija nekā cita, izņemot pamirušu klusumu.
Sanja un viņas tēvs Jans ieradās pēdējie. Sanja mani apskāva, un es biju pārliecināta, ka viņa jūt mani trīcam.
- Mātei vajadzēja palikt mājās. Minja nav īsti vesela, - Sanja ātri nočukstēja, pirms atkāpās un kopā ar Janu turpināja ceļu uz dārzu, kur citi viesi jau stāvēja apkārt kapam un šķirstam. Aizvēru vārtus un sekoju viņiem.
Bambusa šķirsts gulēja uz akmens sola, kur apbedītāja izsūtāmie to bija nolikuši iepriekšējā dienā, un sola galā stāvēja ūdens urna. Šķirsts man joprojām izskatījās pārāk mazs. Tas diez vai bija lielāks par tējas nama pavardu, un es domāju — ne jau pirmo reizi —, cik bēgoša ir nāve, cik neiespējami to satvert un redzēt, un izprast.Tēva šeit nebija, ne šķirstā, ne urnā. Tajos atradās tikai viela, ar kuru bija bijusi saistīta viņa dvēsele, un tagad viņš tai piederēja varbūt tik daudz, kā gaisma pieder novītušam augam, kuru pati izaudzējusi.