Biju lūgusi Bolinu uzņemties formālās runas. Viņš apsveicinājās ar viesiem un īsi pastāstīja par tēvu. Tad viņš atvēra grāmatu ādas vākos, kuru turēja rokās, un nolasīja no tās citātu. Es apzinājos, ka viņš runā, taču vārdi aizplūda prom kā svešas un tukšas čaulas.
Bolins aizvēra grāmatu, rūpīgi nolika zemē un pamāja Jukaram. Abi kopā viņi pacēla šķirstu no sola, aiznesa līdz kapam un lēnām ielaida bedrē. Tā kā biju tuvākais ģimenes loceklis, pirmais atvadu sveiciens pienācās man. Tik agrā pavasarī ziedu vēl nebija, un lielākā daļa koku bija nometuši lapas pirms daudziem mēnešiem, tāpēc biju izvēlējusies mūžzaļu tējas krūma zaru. Uzmetu to šķirstam, un zara tumši brūnais un zaļais seklajā kapā saplūda ar bambusu. Uz tumšā fona kā zvaigžņu šķembas zaigoja tikai pavisam mazas pirmās lapiņas.
Vairākums viesu atvadījās ar sensenis izžuvušas upes gultnē paņemtu ūdens nopulētu akmeni vai gliemežvāku.Tie klusi grabēja pret bambusa vāku kā lietus. Bolins uz šķirsta uzkaisīja sudrabpelēkas, kopā savītas tējas lapas.
Kad visi bija atstājuši savu atvadu sveicienu, bija ūdens urnas kārta.
Apraudātājas sāka vaimanāt.
Viss sākās kā klusa dziesma, tā pamazām pieņēmās spēkā, vienlaikus skaista un neglīta, kā augošās un dilstošās notīs iekaltas raudas, kuras sevī ietver visu, kas sasniedzams. Viņu valoda bija veca un sveša. Tās vārdi izklausījās pēc buršanās vai lāstiem, taču es zināju, ka tā ir viena no agrākās pasaules valodām, tagad gandrīz pavisam pazudusi, vairs atlikusi tikai dziesmās, ko zināja viņas un retumis vēl kāds.
Vaimanas vērpa ap mani lēnu tīklu, sakārtojās neskaitāmos pavedienos, kuri kā vizoši ceļi aizplederējās tālu prom, cauri prātā paturētajam un pazudušajam, un tam, kas tiks aizmirsts. Pacēlu ūdens urnu no akmens sola un aizgāju līdz kapa galam, kur auga tējas krūmi. Ap-raudātāju dziesma uzbangoja un plaka, tā dzina zarus, lapas un saknes uz un zem manas ādas, un manas robežas pagaisa, jo tas, ko nesu sevī, tajās neietilpa: biju mežs, kas auga un zuda, biju debesis un jūra, un visu dzīvo elpa un nedzīvo miegs. Svešie vārdi mani nesa, pazudusī valoda virzīja manus soļus.
Noliecos, lai izlietu ūdeni no urnas uz tējas krūmu saknēm.
Kad urna bija tukša, aiznesu to atpakaļ uz akmens solu. Dziesma aprima kā vējš.
Kad ūdens beidzies, ceremonija ir galā.
Viesi sāka virzīties uz māju. Ilgi stāvēju bālajā zālājā un skatījos uz tējas krūmiem, un tie neauga ne lēnāk, ne ātrāk. Tikai kad Sanja pienāca blakus un aplika savu roku man ap pleciem, atkal sajutu savas aprises un vairs nebiju izkaisīta Visumā.
- Tevi gaida, - Sanja sacīja.
- Domāju, ka viņš vēlētos, lai es uzkavējos mazliet ilgāk.
- Mirušajiem nav jāizdabā, Noria.
Ja to būtu teicis jebkurš cits vai ja viņa to būtu pateikusi citādi, es toreiz būtu aizgājusi uz fjellu, atstājusi viesus mājās un atgriezusies
tikai pēc viņu nozušanas. Taču Sanjas roka man ap pleciem bija īsta, un es nekad nebiju dzirdējusi viņas balsi tik maigu.
Viņa pagriezās, lai ieskatītos man acīs, un aiztrauca man no sejas matu šķipsnu. Sekoju viņai iekšā namā.
Dzīvojamā istabā bija pārāk tumšs, jo parūpēties par gaismu biju aizmirsusi vispār. Līdz pavasara ekvinokcijai vēl bija puse mēneša, un diena aiz logiem nebija gaiša. Radinieki, kurus nekad agrāk nebiju sastapusi, noturēja īsas runas. Ninia un Tamāra gādāja par ēdiena pasniegšanu. Biju viņām atlīdzībā apsolījusi divu nedēļu ūdens daudzumu, un pēc tam, kad visi ciema ūdensvadi bija slēgti, no šāda piedāvājuma neatteicās neviens. Apraudātājas ēda un dzēra vairāk nekā jebkurš cits, taču es viņām neko nepārmetu. Sanja sēdēja man līdzās.
Skatījos visapkārt un centos atcerēties, kā man katrs zināms. Vienam no viesiem vietu neatradu: kaktā sēdošais gaišmatainais vīrietis ne ar vienu nerunāja un neizrādīja, ka kādu pazītu. Biju gandrīz pārliecināta, ka viņš nav no radiem, un gandrīz tikpat pārliecināta, ka viņš nav no ciema. Tomēr viņā bija kaut kas pazīstams.
- Vai tu viņu pazīsti? - vaicāju Sanjai.
Sanja paskatījās uz vīrieti.
- Nekad pat redzējusi neesmu, - viņa teica.
Vīrietis bija civilajā, taču kaut kas viņa žestos un veidā, kā viņš uzlūkoja cilvēkus telpā, lika man iedomāties, vai viņš nav karavīrs. Ap to pašu laiku, kad iknedēļas ūdens pārbaudes bija kļuvušas obligātas un sodi par ūdensnoziegumiem - bargāki, karavīri vai nu atklāti uniformās, vai nomaskējušies par civilajiem bija sākuši parādīties visur, kur pulcējās daudz ļaužu. Sākumā es šiem stāstiem neticēju, taču reiz par to ieminējos tēvam, kurš bija pārāk slims, lai dotos uz ciemu, un viņš man teica: - Viņi tagad būs vērīgi. Pēc mēnessgriežu notikumiem vairs negrib pieļaut organizētas pretestības risku. Viņi ir mūs
sagrābuši un žņaugs, līdz vairs nevienam nebūs drosmes pretoties. Tas ir sācies un nebeigsies vēl ilgi.
Mani caurstrāvoja negaidīti drebuļi, spīts rīklē šķita kā karsti akmeņi, un tad man pa seju tecēja asaras. Ļāvu, lai tās plūst. Pēc neilga laika asaras apsīka, taču jutu, ka tās joprojām gailē un sūrst man aiz acīm. Tas izsvilinās sev ceļu atkal.
Viesi pamazām atstāja namu. Kad gandrīz visi bija aizgājuši, pie manis pienāca Bolins.
- Vai es varētu ar tevi brīdi aprunāties, Noria? - viņš teica. Ievēroju, ka viņš lieto tikai manu vārdu un nesauc par Kaitio jaunkundzi kā parasti. Viņš ilgi bija pazinis tēvu un palīdzējis bēru rīkošanā vairāk, nekā būtu bijis vajadzīgs. Nospriedu, ka viņš vēlas runāt par savu nākamo tējas vizīti.
- Tiksimies parīt, - teicu Sanjai. - Paldies, ka atnāci. - Viņa paspieda man roku.
- Atsūti ziņu vai atnāc pie mums, kad tik vēlies, - viņa teica. Jans man atvadām pamāja, un viņi aizgāja.
- Vai tu atnestu kasti no heliratiem? - Bolins sacīja savam šoferim, kurš viegli paklanījās un izgāja ārā, klaudzinādams zābakus pret grīdas dēļiem. Palikām divatā krēslainajā dzīvojamā istabā, kur tikai pāris blāvu lampiņu nošķīra gaismu no ēnas. Bolins tēva tējas ceremonijas bija apmeklējis kopš tā laika, kad man bija seši vai septiņi gadi, viņš vienmēr bija pret mani labi izturējies, attiecies ar cieņu pat tad, kad man vēl nebija nekādu zināšanu par ceremoniju. Bolins bija bijis tēva draugs, cik nu tēvam kāds bija draugs, un es viņam uzticējos tik daudz, lai nebaidītos. Piedāvāju tasīti tējas, taču viņš papurināja galvai.
- Noria, - viņš sāka.
Gaidīju. Izskatījās, ka viņš meklē īstos vārdus. Pret logu klusām dzindzēja vientuļa kvēlmuša, un es prātoju, vai esmu kaut kur atstājusi vaļēju lukturi. Vēlāk nāksies mēzt no kaktiem beigtas kvēlmušas.
Pēdīgi Bolins atkal ierunājās.
- Ir tādi, kas uzskata, ka jūsu teritorijā ir ūdens, - viņš teica. - Es nezinu, vai tā ir taisnība, taču...
-Tā nav taisnība.
- Es šeit neesmu, lai sazvejotu informāciju, - Bolins teica, un viņa seja bija nopietna. - Nezinu, vai tavs tēvs jelkad to pieminēja, taču mēs kopā uzaugām, un bija laiks, kad es viņam būtu uzticējis savu dzīvību. Viņš nesaprata, kāpēc es izvēlējos karavīra ceļu, taču savu draudzību mēs saglabājām, cik nu bija iespējams. Tāpēc zinu, ka viņš būtu gribējis, lai es tevi brīdinu. - Bolins uz mirkli apklusa. - Man vairs nav varas. Formāli varbūt vēl ir, taču tā slīd prom ar katru dienu, ar katru stundu, un drīz es tavā labā vairs nevarēšu izdarīt itin neko. Vara, kas reiz piederēja man, tagad pieder Taro. Tev jābūt tik uzmanīgai, cik vien proti, Noria.