Toreiz prātoju, cik gan daudz Bolins īsti izdarījis manis un manu vecāku labā. Atcerējos, ka tēvs reiz bija teicis, ka esam viņa aizsardzībā. Sāku saprast, ka nezinu, ko tas patiesībā nozīmē. Aizsardzība - no kā? Prātā uzpeldēja gaišmatainā nepazīstamā bēru viesa tēls, atmiņu ainas par karavīriem, kas pēta dārzu.
Mūsu virtuvē vienmēr bija tādi ēdieni, kādi daudziem ciemā bija tikai mēnessgriežu vai ziemvidus svētku laikā, un saldētavas nebija itin nevienam citam. Vai Bolinam bija kaut kāds sakars ar šīm lietām - un vai kādas no mūsu mājas grāmatām bija nākušas caur viņa rokām? Vai viņš bija pasargājis mūs no ūdens uzraugiem, lai tēvs mierīgi varētu nodarboties ar savu amatu? Kāds īsti bija viņa ieguldījums, un galvenais — kā viss mainīsies, ja viņa aizsardzība zudīs?
- Es būšu uzmanīga, - sacīju.
Lieveni šķērsoja smagi soļi, un kāds klauvēja pie durvīm.
- Tas ir mans šoferis, - Bolins teica. - Es tev kaut ko atvedu. Iekšā! — viņš iesaucās.
Atskanēja klaudziens, jo uz grīdas tika nolikts kaut kas smags. Dzirdēju, kā tiek vērtas durvis, pēc tam pret koku paberzējās koks, un
mirkli vēlāk šoferis ienāca iekšā. Viņa seja bija pamatīgi pienākusi, un viņš nesa lielu šķirstu, kuru nolika sev priekšā.
- Atver to, - Bolins teica.
Pacēlu vāku. Šķirstā gulēja dučiem vecu grāmatu ādas vākos.
- Taro tajās neapšaubāmi neatrada neko interesantu, citādi man nebūtu izdevies tās atgūt, - viņš turpināja. - Tās būtu iznīcinātas, ja es nebūtu pavilcis tās dažas aukliņas, kas joprojām ir manā rīcībā. Uzskati, ka šis ir mans pēdējais pakalpojums tavam tēvam. Zinu, cik svarīgas viņam bija šīs grāmatas.
Kad vilku pirkstu pa tējas meistaru grāmatu muguriņām, manas acis atkal aizmigloja asaras. Vienā pazinu tēva grāmatu. Viņš nebija sagādājis jaunu pēc tam, kad karavīri to bija aizveduši prom. Tagad šī grāmata bija vienīgais, kas no viņa palicis.
- Paldies, - es teicu. - Paldies.
Bolinam sejā bija gurda izteiksme, kuru es pratu iztulkot tikai kā sēras. Lampas blāvi spīdēja, un nekas neizskatījās mainījies, taču viss bija citādi.
-Joprojām turpināšu braukt uz tējas ceremonijām, un zinu, ka tu spēsi saglabāt sava tēva darba kvalitāti, - Bolins sacīja. Brīdi svārstījies, viņš neveikli uzplīkšķināja man pa plecu.
- Man gribētos zināt vienu lietu, - es teicu. - Kāpēc jūs pagājušā vasarā atvedāt uz šejieni Taro?
Zināju, ka aiz maniem vārdiem ir nepārprotama apsūdzība. Viņa atbilde mani pārsteidza.
- Es to nevarēju ietekmēt. Nav tādas varas, kas nepāriet, Noria. Pat kalni beigu beigās nodilst vējā un lietū.
Viņš izskatījās vecs un ievainojams, un es nezināju, ko vēl viņam teikt. Redzēju, ka viņš svārstās, līdzīgi kā mirkli pirms tam.
- Arī es tev gribētu kaut ko pajautāt, pirms aizbraucu, - viņš teica. - Sapratīšu, ja tu negribēsi par to runāt, tomēr man gribētos zināt. Kā Mikoa nomira?
Es klusēju. Diena satumsa, gads lēnām pagriezās pret pavasari, fjella ūdens plūda savā akmens čaulā, un man bija auksti, itin kā kauli būtu pārvērtušies par ledu.
- Es negribu par to runāt, - pēdīgi sacīju.
Bolins dziļi paklanījās un aizgāja.
Tā tas notiek.
Mēnessgriežu vakarā tēvs sabrūk uz grīdas un guļ klusi un nekustīgi, līdz ūdens un tumsa iezogas viņa drānās un matos, un miesā.
Tajā pašā laikā trīs savienībnieki Kūsamo aplej drānas, miesu un matus ar eļļu. Pēc tam viņi uzkāpj pa vietējās militārās pārvaldes kāpnēm un iededz uguni.
Nākamajā dienā vīri zilās uniformās aizved prom veco pāri no mūsu ciema, un, kad pienācis vakars, visiem ir zināms, ka viņu dēls un vēl divi citi aizdedzinājušies, demonstrējot pret Cjaņas okupantiem.
Apraudātāju vaimanu dziesma traucas pāri ciemam trīs dienas.
Vispirms tiek palielināts ūdens uzraugu skaits. Tad, tieši pirms ziemvidus svētkiem, ūdensvadi tiek slēgti pavisam, un vienīgais veids, kā tikt pie ūdens, ir stāvēt rindā pēc savas devas centrālajā laukumā.
Komunikatorziņas vēstī par terorisma veiksmīgu apspiešanu Skandināvijas Savienībā, par nedaudziem nemieriem tālos ciemos, par ātri uzliesmojušu un tikpat ātri pierimušu vardarbību pilsētās, itin kā karš būtu izgaisināts, nejaušs, nenozīmīgs. Tomēr tajā pašā laikā tirgus laukumos samazinās pārtika, aizvien grūtāk dabūt pases un vīzas, un aizvien vairāk parādās sludinājumu par cīņās kritušiem brīvprātīgajiem.
Mēness sadilst un kļūst par jaunu, lai pasludinātu gada sākumu, un māte nevar atbraukt uz mājām, jo dzelzceļa sakari tiek pārtraukti.
Noskatos tajā visā caur tēva slimību, un, kaut gan notiekošo redzu, tas ir kā blāva, bezveidīga dūmaka manas dzīves nomalē. Pašā vidū visam ir tēvs: sāpes, kuras viņu piekaļ pie vietas un kuru remdēšanai man nav nekādu līdzekļu; viņa izgaistošā dzīvība, kas sarūk
manu acu priekšā un ko es nespēju aizturēt pasaules robežās. Ļauju visam citam paiet garām, kaut gan zinu, ka man nāksies ar to sastapties vēlāk.
Tēvs guļ manu vecāku gultā, kas viņam vienam ir pārāk plata, un viņa āda ir saules izbalināts papīrs, diendienā plānāks. Zem tās vīd viņa kaulu gali un izliekumi.
Bolins cenšas sagādāt tēvam zāles, taču pat militāristiem vairs nav viegli tās dabūt. Ārsts, kurš nāk pie tēva, šūpo galvu, dur adatas viņa locekļos, aiziet un nāk atkal, un nezina, kas viņam kaiš.
Man šķiet, ka viņu saēd mātes prombūtne, viņu saēd visas pārmaiņas, un viņam vairs vienkārši nav spēka dzīvot.
Pēdīgi viņš pārtrauc ēst.
Pēdīgi viņš pārtrauc dzert.
Viņš zina, līdzīgi kā sapnī ir zināms, ka otrs cilvēks telpā ir pazīstams, kaut gan seja ir sveša.
Viņš liek man sagatavot pēdējo rituālu.
Viņš ir mans viesis vienīgo reizi mūžā, un tējas meistars viesim savas jūtas neizrāda.
Tēju padzēris, viņš tējas namā gaida, kad nāve uzspiedīs savu roku viņam uz sirds un viņa asinis plūstošais ūdens izsīks.
Kad par notikušo uzzina Bolins, viņš liek atbraukt militārās slimnīcas ārstam un paņemt iekšējos orgānus, jo slimnīcai to trūkst. Kad tas ir izdarīts, viņš atsūta heliratus pakaļ līķim.
Apglabātāja namā izvēlos bambusa šķirstu, kas izskatās pārāk mazs, un sudrabkrāsas urnu, kurā tiks savākts ūdens. Apglabātājs stāsta, ka viss būs gatavs pēc divām dienām. Es kāpju atpakaļ heliratos un dodos pie maiznieka pasūtīt bēru cepumus.
Mātes šeit nav, tomēr viņai vajadzētu būt. Nav tāda vilciena, kurā viņa varētu iekāpt, nedz arī tādas vēstules, par kuras pienākšanu viņa varētu būt droša, un es katru ritu mostos ar cerību, ka viņa joprojām elpo, kaut gan to nejūtu.
Tēva šeit nav, tomēr viņam vajadzētu būt. Viņš guļ akmens un metāla kambari, kurā ūdens, kas plūda viņā, pārvēršas par ledu un atstāj viņu. Pēc divām dienām viņš nebūs nekas vairāk kā pīšļi bambusa šķirstā un ūdens sudrabkrāsas urnā.
Es šeit esmu, tomēr visi vārdi ir mēmi pelni manā mutē, un nekāds ūdens nespēj remdēt manas slāpes.
10. nodaļa
Rinda uz priekšu vilkās apnicīgi lēni. Saules gaisma grieza acis, un kailo seju klāja ziemas nogales smalkie smilšu putekļi. Nožēloju, ka no rīta nebiju izņēmusi kukaiņu cepuri no ziemas iepakojuma. Dunduru vēl nebija daudz, taču smilšu mākoņi nebija labāki. Ik pa brīdim uzmetu skatienu ūdens sadales punktam, kas vēl atradās ļoti tālu. Man šai dienai bija citi plāni un nebūtu gribējies stāvēt rindā. Tomēr zināju, ka man laukumā jāparādās vismaz divas reizes nedēļā, lai nevienam nerastos nekādas aizdomas.