No paša rīta biju aizgājusi uz fjellu pārbaudīt avota līmeņa augstumu un iepriekšējo dienu biju aizvadījusi, mazgājot drānas, apgriežot ērkšķogu krūmus vēl aizvien tukšajā dārzā un sējot dārzeņu sēkliņas dedzinātos māla podos. Centos uzturēt māju, tējas namu un dārzu tādus, kādi tie bija laikos, kad tēvs bija dzīvs un māte dzīvoja mājās, taču tas šķita gluži tāpat, it kā es censtos saujās aizturēt vēju. Tīklos, kurus kaktos, man nemanot, saauda zirnekļi, savācās pelēki putekļu pavedieni. Garkājaini kukaiņi, kas uz saviem mīkstajiem spārniem nesa mirušu lapu krāsu, nāca namā meklēt maigu gaismas mirgu un nomaldījās sienu un gaiteņu slēgtajā labirintā. To sakaltušie līķi čirkstēja zem kājām neapgaismotajās telpās, un to vieglās mirstīgās atliekas lēnām uzkrājās slānī tajās vietās, kuras nepaspēju vai nespēju uzkopt bieži, - zariņtievi locekļi, zvīņaini mirdzoši, no doba-jiem ķermeņiem atrāvušies spārni, melnacainas galvas, kuru aplūzušie taustekļi uz mūžiem bija pagriezušies pret klusumu. Pārmaiņas bija stiprākas un ātrākas par mani. Nams bija cits, un mana dzīve bija cita, un bija tai jāpielāgojas, kaut gan manas asinis protestējot kliedza.
Pēc kapa rakšanas tēvam mēness bija audzis tikai vienu reizi. Zālājs uz kapa bija skrandains, un starp zāles stiebriem vīdēja melna zeme. Kaut gan redzēju to katru dienu, tēva nāve man joprojām bija neaptverama un sveša. Es tai nespēju atrast vietu šajās telpās, kurās bija pagājusi viņa dzīve. Viņa pēdas bija tik dziļas, ka šķita - viņš šeit joprojām staigā, nemācēdams aiziet, man aiz muguras, mirkli pirms pagriežos, vai tējas namā, tieši pirms atveru tā durvis. Viņa klātbūtne bija maiga un skumja, un tā mani nebiedēja. Reizēm pateicu viņa vārdu skaļi, zinādama, ka viņš neatbildēs, pat ja dzirdētu, neuzliks roku man uz pleca. Tagad mēs bijām atšķirīgu pasauļu iemītnieki, un tumšo straumi starp mums bija iespējams šķērsot tikai vienā virzienā.
Rinda noraustījās uz priekšu, un Sanja parāva zemos ratiņus, kuros atradās viņas ģimenes tukšās ūdens tvertnes un mani ūdensmaisi. Riteņiem griežoties, nošņirkstēja smiltis. Pirms mums vēl bija vismaz ducis ļaužu.
- Tevi šeit pārāk bieži nevar sastapt, - izdzirdu aiz muguras, un man uz pleca nogūla īspirkstaina roka, kuras nagi bija sašķēlušies. Pagriezos un ieraudzīju Jukaras sievu Niniu, kas bija pievienojusies rindas galā. Viņa pēc aukstākajiem ziemas mēnešiem jau bija izvilkusi ārā kukaiņu cepuri. Apaļā seja aiz cepures plīvurauduma izskatījās vecāka, nekā mums tiekoties iepriekšējo reizi, un sejas āda brīvāk nokarājās pāri kauliem. Lūpas viņa bija uzkrāsojusi košāk sarkanas nekā parasti. Prātoju, kur viņai izdevies sadabūt lūpukrāsu un ko tas viņai maksājis.
- Sveika, Ninia, - es teicu.
- Lai gan, zināms, tev jau tagad ūdens vajadzīgs vienīgi pašai, -viņa turpināja, un saules izbalinātās uzacis savilkās žēlabu izteiksmē. Viņa uzplīkšķināja man pa roku. Man aiz acīm sāka svilināt. - Vai ir kādas vēstis no tavas mātes?
- Komunikatorsaziņa ir slikta, - es atbildēju, un pašas balss manām ausīm neizklausījās pavisam līdzena. Katru nedēļu biju nosūtījusi mātei vairākas ziņas, taču no viņas pēc bērēm biju saņēmusi tikai vienu. No Sjiņdziņas pienāca vienīgi sliktas vēstis, ja vispār pienāca, un mātes klusēšana mani biedēja vairāk, nekā gribējās atzīt. - Kā klājas tev pašai?
- Maziņie cieš, - Ninia teica. Zināju, ka viņa domā savus mazbērnus. - Ūdens devu pastiepšana tā, lai pietiek visai ģimenei, ir grūts darbs. Mums jau tomēr veicas, jo Jukaram regulāri ir labošanas darbi nometnē, un virsnieki, kā zināms, bieži maksā ar papildu devām. -Šķita, viņa bija sapratusi, ka pateikusi ko lieku. - Grūti ir, grūti, - viņa turpināja. - Taču tev noteikti klājas sliktāk, nabaga meitēn, nav vecāku, kas palīdzētu, un vienīgais iztikas līdzeklis ir tējas ceremonijas.
Sauja droši vien bija ieraudzījusi manu sejas izteiksmi, jo iejaucās.
- Atvainojiet, taču jums kaut kas ir uz sejas. Zem kreisās acs. Nē, otrā pusē, - viņa piebilda, kad Ninia pacēla cepuri un slaucīja vaigu.
- Vai pazuda? - Ninia vaicāja.
Sanja vērīgi paskatījās uz viņu un savilka pieri grumbās.
- Būšu kļūdījusies. Tā laikam bija krunciņa. Vai varbūt ēna, ko jums uz sejas met tā jaunā kukaiņu cepure, - viņa pateica Niniai, kurai iepletās nāsis.
- Nūja, kārtīgus cepuru audumus jau vairs nekur nevar dabūt, -sieviete teica un saknieba lūpas.
Aizgriezos, it kā lai paskatītos citā virzienā un viņa neredzētu smaidu, kas virmoja man sejā par spīti skumjām, kas čokurojās krūtīs. Zināju, ka Ninias kukaiņu cepure nav jauna. Biju pamanījusi uz tās malas veco lūpukrāsas traipu, ko viņa parasti centās aizsegt ar šalli.
- Kā klājas tavai ģimenei, Sanja? - Ninia no jauna uzsāka sarunu, kaut gan viņas balss tonis bija par vairākiem grādiem atdzisis.
Sanja neatbildēja uzreiz. Minja bija noslimojusi vairākas nedēļas, un Sanja par viņu raizējās. Ūdens, ko dalīja laukumā, pagaidām bija tīrs, taču ciemā klīda baumas par cilvēkiem, kuri pilsētās un citos ciemos sasirguši no savām ūdens devām. Sanja stāstīja, ka viņas vecāki sačukstoties, ka armija tīši aplaižot cilvēkus ar slimību, dalīdama netīru ūdeni. Es tam negribēju ticēt, tomēr drošības pēc savu ūdens devu labāk izmantoju, lai mazgātos vai laistītu dārzu, nevis dzēru.
- Nevar sūdzēties, - Sanja pēc ilgas pauzes atbildēja. - Tēvam darba pietiek, viņu noalgoja atjaunot tos vecos mājokļus ciema nomalē, kas būs jaunajiem ūdens uzraugiem.
- Un kā dzīvo tava māte un māsa? - Ninia prašņāja.
- Viņām klājas tikpat labi kā jums.
Ninia uz bridi aizvēra muti.
- Pasveicini abas, - viņa pēc tam noteica, un viņas balss skaidri parādīja, ka šai reizei saruna ir beigusies.
- Šitāda prusaciene, - Sanja klusu nomurmināja.
Pēdīgi pienāca mūsu kārta. Paņēmu komunikatoru un uzliku pirkstu uz ekrāna. Parādījās mans identifikācijas kods un vārds. Pastiepu komunikatoru vienam no ūdeni dalošajiem kareivjiem. Viņš to savienoja ar savu multikomunikatoru un pielēja manus ūdensmaisus. Skatījos, kā viņš ievada informāciju, ka mana nedēļas ūdens deva ir paņemta. Pilsonis: Noria Kaitio. Laiks līdz nākamajai devai: trīs dienas, ekrāns paziņoja. Kareivis atdeva manu komunikatoru. Izslēgusi strāvu, ieliku to kabatā.
Kamēr Sanja gaidīja savu tvertņu piepildīšanu un informācijas ievadīšanu ģimenes komunikatorā, cēlu pilnos ūdensmaisus ratos. Viņas tvertnes man izskatījās briesmīgi mazas. Es tikpat daudz ūdens katru dienu izlietoju viena pati: mazgāšanās un trauku mazgāšana vien paņēma pusi devas.
Kad tvertnes bija pilnas un Sanja dabūjusi atpakaļ savu komunikatoru, viņa uzlika vākus, un mēs kopīgiem spēkiem sākām vilkt ratus prom no laukuma. Pagājām garām vairākām būdiņām, kurās cilvēki bija izlikuši apskatei lietotus traukus, mēbeles un citas mantas. Paveca sieviete centās apmainīt kurpju pāri pret miltu maisu. Diena bija pārsteidzoši auksta šim gadalaikam, un man sala pirksti, kaut gan ratu vilkšana pa nelīdzeno laukumu sildīja. Pie skaidro debesu apvāršņa kā plata, piemirkusi pelēka vilnas auduma strēmele bija redzams biezs tumši piegarojušu mākoņu mūris.
- Cerams, šovakar līs, - Sanja teica. - Es jau izliku ārā mucas un vanniņu.
Arī es ilgojos pēc lietus, atsvaidzinošas un attīrošas gāzmas, kas noskalotu mani un ainavu, vismaz īsu laiku liktu pasaulei smaržot citādi un kā jaunai. Man gan šķita, ka mākoņi sola labi ja smidzināšanu, taču tā arī to nepateicu.
Pa ielām pārvietojās zilā tērpti ūdens uzraugi un ciema iedzīvotāji, kas atgriezās mājās ar savām ūdens devām, taču citādi viss bija klusu. Mēnessgriežiem sekojušajos mēnešos cieminieki bija sākuši sarunāties klusāk, jo ciemā bija pieaudzis militāristu skaits un nomalēs viņiem tika celtas jaunas barakas. Ūdens trūkumam palielinoties, ciemā arī bija ielavījies ļaužu un dzīves sasmakuma smārds, kas izpleta savus lipīgos pirkstus visur, noklāja namus un pagalmus kā ķērpji, kas uzaug uz izsusējušas upes gultnes akmeņiem. Katru reizi, kad ierados ciemā, tas nepatīkami knieba man degunā, līdz oža notrula.