Выбрать главу

Kad tuvojāmies ciema veselības centram, šķita, ka dvaka palielinās. Vecās ķieģeļu ēkas mazajā uzgaidāmajā telpā nebija vietas vairāk kā ducim ļaužu reizē, un vismaz kādas desmit sievietes kopā ar bērniem gaidīja ārā. Divi zīdaiņi kliedza pilnā balsī, un daži vecāki bērni izskatījās pārāk noguruši, lai kustētos vai pat runātu. Jauna sieviete, kura nevarēja būt daudz vecāka par mani pašu, centās no pudelītes dzirdīt zīdaini, kura lūpas bija sasprēgājušas un plakstiņi piepampuši.

Melnmataina, bāla meitene, kas izskatījās apmēram trīsgadīga, bija apčurājusies, un viņas māte izmisīgi centās viņu nomierināt. Ieraudzījusi mūs, viņa pacēla ar aukliņu pie jostas piesieto plastmasas krūzi un teica:

- Vai jūs varētu iedot krūzīti ūdens? Mans bērns ir izslāpis un slims, un mēs esam gaidījušas stundām.

Sanja paskatījās uz mani. Tas bija kas jauns. Ūdens trūkums ciemā bija pieredzēts arī agrāk, taču nevienam nekad nebija nācies ūdeni ubagot. Meitenītes vaigi bija iekrituši un acis lielas.

- Apstāsimies, - es teicu Sanjai.

Paņēmu savu ūdensmaisu un ielēju ūdeni sievietes krūzē. Ar brīvo plaukstu viņa ieķērās manā rokā un saspieda to.

- Paldies, jaunkundzi Jūs esat labs cilvēks. Paldies, paldies, lai piejums aizplūst tīri ūdeņi! - Viņa turpināja savus pateicības plūdus, un man kļuva neērti. Kad biju aiztaisījusi ūdensmaisu un novietojusi atpakaļ ratos, man tuvojās cita sieviete. Viņai pie rokām turējās divi mazi bērni.

- Vai tev neatlēktu kāds piliens arī mums? - viņa jautāja.

Sanja asi uz mani paskatījās.

- Noria, mums jāiet, - viņa teica.

Viņai bija taisnība. Redzēju, kā visi rindā sēdētāji pie veselības centra cerīgi skatās uz mani, apsvērdami savas iespējas un labāko veidu, kā palūgt ūdeni. Ja es te uzkavētos ilgāk, prom aizietu ar tukšiem ūdensmaisiem.

- Man ļoti žēl, - es sacīju sievietei. - Man patiešām ļoti ļoti žēl, taču es nevaru. Man pašai nav vairāk par šo.

Sieviete skatījās uz mani, un viņas sejā vispirms parādījās neticība un pēc tam kaut kas ļaunāks.

-Tu taču esi tējas meistara meita, vai ne? - viņa teica.

- Noria, nāc, - Sanja teica.

- Man būtu vajadzējis aptvert.Tējas meistari vienmēr uzskatījuši, ka ir pārāk labi priekš šī ciema, - sieviete turpināja.

Asinis sejā sāka mutuļot, un cs aizgriezos, raudama ratus pa ielas saplaisājušo klājumu. Dzirdēju ļaužu baru murdam, un man šķita, ka izšķiru savu vārdu, taču neko vairāk dzirdēt negribēju.

- Neņem viņus vērā, - Sanja teica. - Tā nav tava vaina, ka nevari palīdzēt visiem.

Mana seja tvīka, un rīkle šķita pietūkusi. Es nezināju, ko teikt. Gribēju tikt prom no šejienes. Centos pievērsties tam, kas mani gaidīja, patiesajam iemeslam, kura dēļ šodien biju atnākusi uz ciemu. Pat cauri pazemojumam un apmulsumam jutu mazu satraukuma zibsni.

Krustojumā nogriezāmies uz apkārtceļa. Paspēju ieraudzīt zemu, pelēki apmestu namu, uz kura durvīm pirms četrām nedēļām bija parādījies zilais aplis, un tā logus, kuri mēmi raudzījās un aiz kuriem nedzīvoja ne kustības, ne skaņas. Citu virzienu mūsu kājas jau izvēlējās kā pašas no sevis. Iet pa ciemu vairs nebija vienkārši, jo tagad, kad vietu pie ceļiem iekaroja ūdensnozieguma zīme, agrākos maršrutus pamazām bija aizstājuši jauni, ko radīja neizteiktas vienošanās. Tādu namu, kas nesa zilo apli, tagad bija kāds ducis. Pelēki apmestais bija pēdējais.Tie stāvēja savu ielu malās kā mēmi rēgi - klusuma aplī, kura robežu neviens nepārkāpa, ja vien tas nebija neizbēgami. Kaimiņmāju iemītnieki turpināja savu dzīvi, itin kā nozieguma nama vietā bangotu visu aprijošs tukšums un paskatīšanās uz to aizslaucītu no zemes virsas arī viņus.

Ciemā sačukstējās, ka šo namu iemītnieki reizi vai divas redzēti kaut ko paceļam no sliekšņa vai klusu stāvam ārā, parasti vai nu agri no rīta, vai vēlu naktī, un tic itin nekad neatstāja savu pagalmu. Attieksme pret šiem stāstiem bija tāda pati kā pret citiem spoku stāstiem: ar bailēm sajaukusies ziņkāre, kas dienasgaismā izblāvēja par neticību.

Patiesība bija tāda, ka neviens joprojām droši nezināja, kas noticis ar iezīmēto namu iedzīvotājiem. Vieglāk bija nejautāt.

Lietas, kuru savažošanai vajadzīgs klusums, nav patīkamas.

Auksta brāzma plosīja jumtu stūrus un reizēm sitās mums pretī starp mājām. Kāda nama ickšpagalmā kaulains vīrs, kurā pazinu vienu no ciema skolas skolotājiem, ieberzēja galvas ādu ar gaišbrūnu pulveri, mālu un rūgtenu koka mizas miltu maisījumu, ko ciema laukumā pārdeva kā sausās matu mazgāšanas līdzekli. Pati biju ieradusi lietot ziepjsaknes.Tas auga aiz tējas nama biezās skupsnās, un man patika, kā tās puto starp pirkstiem, iemaisoties mazgāšanās ūdenī. Prātā pirmo reizi iešāvās, ka dažam varētu likties dīvaini, ka es nekad nepērku sausās mazgāšanās līdzekļus. Nezināju, kur ir robežas, cik daudz man vajadzētu mainīt savu dzīvi, lai es būtu kā jebkurš ciema iedzīvotājs.

Kad tuvojāmies Sanjas namam, vairs nespēju nociesties.

- Iešu pavandīties pa plastmasas kapu, - es sacīju. - Vai nāksi līdzi?

Sanja nopūtās.

- Nevaru. Mājās pārāk daudz darāmā. - Viņa paskatījās uz maniem ūdensmaisiem. - Varbūt gribi tos atstāt pie mums un paņemt vēlāk? - viņa jautāja. - Tu nemūžam nespēsi tos aizstiept līdz plastmasas kapam un atpakaļ.

- Vari tos ņemt, - es teicu.

Sanja paskatījās uz mani tā, it kā es viņai būtu piedāvājusi lidojumu okeāna pūķa mugurā.

- Nerunā muļķības! - viņa teica. - Tu nedabūsi ūdeni ātrāk kā nākamnedēļ. Zināms, es tos nevaru pieņemt.

- Man tic nav vajadzīgi, - es teicu. - Man mājās ir ūdens visai atlikušajai nedēļai. Esi tik mīļa un ņem tos.

Izskatījās, ka Sanja grasās iebilst, taču tad nopūtās un teica:

- So vienīgo reizi, taču piesargies, ja ko tādu mēģināsi darīt vēlreiz.

Man pretī plūda plastmasas kapa sīvā specifiskā smaka. Pagāju garām vietai, kur ļaudis centās piepildīt ūdensmaisus un spaiņus pie

sekla, duļķaina strautiņa, kas tecēja netālu no plastmasas kapa malas. Vecāki man vienmēr bija aizlieguši no tā dzert, brīdinot, ka plastmasas kapa indes ir piesārņojušas ūdeni un es no tā saslimšu. Agrāk cieminieki strautiņu lielākoties bija apsmādējuši, taču tagad, kad nācu uz plastmasas kapu, vienmēr redzēju kādu no tā smeļam ūdeni. Reiz es kādai vecākai sievietei biju teikusi, ka strauta ūdens dzeršanai neder.

- Ko tad man vajadzētu dzert? - sieviete bija atbildējusi. - Gaisu vai varbūt smiltis?

Tā bija pēdējā reize, kad pie strauta ar kādu uzsāku sarunu.

Teju teju apstājos, kad nelielajā ūdens meklētāju pulciņā ieraudzīju pazīstamu seju un sarkanas lūpas aiz kukaiņu cepures. Ninia bija sakņupuši strauta malā un piepildīja ar dzeltenbrūno ūdeni caurspīdīgu ūdensmaisu. Viņas strupajā augumā, brūnajās drānās un smagajās kustībās patiešām bija kaut kas no prusaka, taču, līdzko to iedomājos, sajutu kauna dzēlienu. Ko citu gan viņa dara, ja ne cenšas izdzīvot, kā prazdama? Ko citu gan dara jebkurš? Acīmredzot Jukaras darba devēji nemaksāja tik labi, kā Ninia bija likusi saprast. Viņa novērsa seju, un es nevarēju būt droša, vai viņa nav mani ieraudzījusi vai tikai nolēmusi izlikties, ka nav.