Turpināju iet neapstājusies.
Plastmasas kapa vienmēr mainīgajā, acis krāpjošajā ainavā bija grūti pamanīt orientierus, taču es zināju ceļu. Gandrīz pašā kapa vidū no atkritumu kalna rēgojās betona elementi, kuru virszemes daļa bija divtik augsta kā mans garums. Apstājos tiem līdzās un laidu skatienu gar kapa malu, līdz acis atdūrās pret agrākās pasaules transportlīdzekļa mūžveco sarūsējušo vraku. Joprojām bija saredzamas tā riteņu vietas, tāpat arī nedzīvais vadības panelis, taču sēdekļi un izmantojamās metāla daļas bija pazudušas jau kur tas laiks. Neviens nekad nepārvietoja šo pamesto smagumu, jo tam būtu vajadzīgs vismaz piecu
cilvēku spēks, un visumā šķita, ka šajā kapa nostūri nav daudz, ko atrast. Devos pie transportlīdzekļa skeleta.
Ieraduma pēc iebāzu roku paneli esošajā caurumā un meklēju, līdz uztaustīju apmēram apakštasītes lieluma plastmasas kārbiņas gludo virsmu. Man nevajadzēja to izņemt: pietika ar apziņu, ka tā ir savā vietā. Та bija viena no laika kapsulām, ko, jaunākas būdamas, abas ar Sanju bijām slēpušas mūsu iemīļotajās vietās. Tajās bija tādi priekšmeti kā gludi akmeņi, izkaltēti ziedi, pašu sapītas jūraszāļu rokassprādzes un no plastmasas kapa izraktie dārgumi. Katras kapsulas vāka iekšpusē vienmēr bijām uzrakstījušas datumu, tad iemērkušas pirkstus krāsā un uzspiedušas tam līdzās pirkstu nospiedumus. Vāka ārpusē bijām atzīmējušas datumu, kad mums būs atļauts kapsulu atvērt. Lielākoties tas bija vismaz pēc desmit gadiem. Šī bija pēdējā, ko bijām uztaisījušas, un daudzus gadus mums bija bijis paradums ik reizi, kad atnācām uz kapu, pārbaudīt, vai tā ir savā vietā.
Izvilku roku ārā, apslaucīju pret biksēm un no transportlīdzekļa lūžņa gāju uz kapa malu. Pēc divdesmit soļiem nonācu pie seklas bedres, no kuras biju devusies prom pirms dažām dienām. Izskatījās, ka neviens cits te pēc tam nav bijis.
Izņēmu no somas biezus cimdus, uzvilku rokās un ķēros pie priekšmetu pārcilāšanas.
Nebiju par to nevienam stāstījusi, taču šurp mani bija atvedusi sudrabkrāsas ripa. Pēc tēva nāves šķita, ka klusais nams mani ietin smagā miegā, itin kā zemes tumsa vilktu manas asinis pie sevis, solītu netraucētu atpūtu. Klusums nebija tikai to tukšo telpu klusums, kuras bija pametuši mani vecāki, tie nebija tikai viņu elpa un vārdi, un soļi, kuru trūka šajās sienās. Tas bija arī visa tā klusums, ko viņi bija atstājuši neizstāstītu un nepateiktu, visa, kas man tagad bija jāiemācās un jāsaprot bez viņiem. Tikai tagad sāku aptvert, cik maz zinu: par avotu un citiem tējas meistariem, par man svešajiem slepenu savienību un kukuļdošanas likumiem un to apdraudēto līdzsvaru, ko
ievērojot bijām dzīvojuši, par visu tumšo pieaugušu cilvēku pasauli, kas pletās ap mani visos virzienos kā akls tuksnesis un izgaisa pie horizonta. Dusmojos uz viņiem, jo viņi bija atstājuši mani vienu bez zināšanām, kas man bija vajadzīgas. Kāpēc jūs man neizstāstījāt? Taču viņi nebija pie manis, bija tikai zeme un vējš, un tiem nebija vārdu.
Vēl īsti nesapratu, kāpēc sudrabainās ripas stāsts man tik svarīgs, jo nepratu savienot pavedienus, kuri to padarīja svarīgu. Viens no tiem bija bailes, ka pienāks diena, kad ieraudzīšu, ka avota ūdens līmenis noslīdējis pārāk zemu, vai sastapšu alā baru zilā tērptu kareivju kailiem zobeniem. Otrs bija dīgstoša nojauta vai varbūt gandrīz neiespējama cerība, ka dzīvē ir jābūt arī kaut kam citam, ka ārpus ciema robežām, kaut kur zem debesīm jābūt iemeslam ticēt, ka pasaule nav sausa, sagruzdējusi un mirstoša, vismaz ne pavisam. Manā prātā pavedieni bija sākuši vīties kopā, un, vēl neprazdama pārvērst domu vārdos, biju jutusi, ka man jāizdara viss, lai atrastu trūkstošās sastāvdaļas stāstā par ripu. Meklēju tās mātes darbistabas grāmatās un meklēju tās starp pagātnes atlūzām plastmasas Lapā. Sapratu sava uzdevuma bezcerīgumu, taču tas aizvirzīja manas domas prom no tukšās mājas nenovēršamā klusuma, tur bija kaut kas mierinošs: pārmaiņu apsolījums, apglabāta iespēja, kas vēl varētu ieraudzīt dienasgaismu.
Platajā, seklajā bedrē, ko biju rakusi nedēļās, kas sekoja tēva nāvei, bija daudz saplīsušas agrāko laiku tehnikas. Bija pagājušas vairākas dienas, līdz trāpīju īstajā vietā, toties tagad biju diezgan pārliecināta, ka sudrabkrāsas ripu pirms vairākiem gadiem biju atradusi tieši šajā plastmasas kapa daļā. Pazinu dažas no ierīcēm, kas mētājās šai teritorijā, un atcerējos, ka Sanja vairākumu bija izbrāķējusi, jo tās bija tik izārdītas, ka salabot tās vairs nekad nebūtu iespējams. Trūka visu svarīgāko detaļu, tāpēc tās nederēja pat viņas eksperimentiem. Atcerējos, ka ripa bija atradusies netālu no virskārtas, taču plastmasas kaps bija vairākkārt mainījies, un, ja šādu ripu bija vēl, tās varēja atrasties daudz
dziļāk vai tālu no vietas, kur bija gulējusi pirmā. Tomēr es nezināju, kur vēl citur sākt meklēšanu.
Betona elementu ēna pārvietojās un pagarinājās. Pavasara pirmie neveiklie dunduri trenca gaisā savus jauni smagos ķermeņus un tad nolaidās atpūsties uz kunkuļainajām atkritumu grēdām. Drīz man atkal vajadzēs kukaiņu cepuri. Locekļi smeldza, un drānas lipa pie ādas. Neatradu neko citu kā parastos krāmus: sasistus traukus un driskainas kurpes ar pārlūzušiem papēžiem, neatpazīstamas šķembas, bezgalīgus plastmasas maisiņus. Pabīdīju pie malas sadragātu agrāko laiku ierīci, zem kuras pāršķeltā vāka rēgojās vadi - tas bija viens no priekšmetiem, ko Sanja bija uzskatījusi par nederīgu, un tāpēc man nebija ne jausmas, kam tas sākotnēji paredzēts -, un tagad lūkojos plastmasas maisiņu mudžeklī man priekšā. Nolēmu doties mājup tad, kad būšu to izrāvusi no kapa skavām, kaut gan neticēju, ka zem tā atradīšu kaut ko interesantu. Plastmasas maisiņi bija sasieti garā ķēdē, ko bija ļoti grūti izvilkt.To trauslā plastmasa plīsa manās rokās, kad centos čaukstošo desu saņemt ciešāk. Pēdīgi tomēr jutu, kā kaut kas padodas, un plastmasas maisi gludi izslīdēja no kapa. Samīcīju tos lielā bumbā, ko aizsviedu sāņus.
Padziļinājumā, ko biju izveidojusi, redzēju tikai citus plastmasas maisiņus.
Aizvēru acis. Spranda muskuļi bija savilkti, un pa galvaskausu līda sāpes. Šķita, ka tās savelk galvas ādu pretīgos mezglos, tāpat kā pārāk cieši sasieta zirgaste vai bize.
Pēc kārtējiem veltīgajiem meklējumiem atkal bija laiks doties mājās.
Atvēru acis. Man līdzās mētājās saplīsusī agrāko laiku ierīce, ko pirms tam biju pabīdījusi sāņus. Tā nebija liela. Tās cietā plastmasas čaula vairākās vietās bija sadriskāta, itin kā sasista tīši, un vienā sānā bija apaļa stikla lēca, kas atgādināja maza kvēlluktura dibenu. Stikls bija pamatīgi saplaisājis. Daļa no tā trūka.
Šo priekšmetu savos meklējumos noteikti biju redzējusi desmitiem reižu. Desmitiem reižu noteikti biju to turējusi rokās un pārvietojusi. Tomēr, pat ja būtu to rūpīgi aplūkojusi pirms daudzajiem gadiem, kad Sanja nolēma atstāt to kapā un es paņēmu līdzi uz mājām ripu, es tajā nebūtu ievērojusi neko iegaumēšanas vērtu.
Tagad saules gaisma trāpīja pa ierīces sānā iestrādātu blāvu metāla plāksnīti, kura nebija garāka par pusi no mana mazā pirkstiņa un kurā bija iegravēts teksts.
Lūkojos uz gravējumu, un šķita, ka pasaule man apkārt apstājas.
Lasīju tekstu atkal un atkal.
M. Jansons.
Ierīce gandrīz sašķīda, kad tinu to lupatā, bāzu somā un līdu ārā no bedres. Plastmasa man zem kājām krakšķēja, grozījās un murmināja, kad gāju pa kapu tik straujos soļos, cik vien spēju.
Pat ja sudrabkrāsas ripā ierakstītais agrākās pasaules stāsts visā tā pilnībā gulētu plastmasas kapā, manas iespējas to atrast bija izskatījušās bezcerīgas. Tagad pirmo reizi uzdrīkstējos domāt, ka varbūt pastāv reāla iespēja, lai arī cik maza, ka ripas stāstam varētu atrast turpinājumu. Šī doma manā prātā auga kā maigs, zaļš zars, kas tiecas uz saules gaismu.