Nonākusi mājās, taisnā ceļā gāju uz mātes darbistabu, izņēmu ierīci no somas, uzliku uz rakstāmgalda vienīgā stūra, ko neklāja grāmatas un ar roku rakstītas piezīmes, un attinu lupatu. Nolaidu žalūzijas, jo manā prombūtnē saule bija pagriezusi savu gaismu pret šo mājas pusi. Telpā nolaidās zilpelēka ēna.
Apsēdos uz krēsla un lūkojos uz grāmatu kaudzēm. Lūkojos uz papīru, uz kura iespējami detalizēti biju pierakstījusi visu, ko atcerējos no sudrabkrāsas ripas ieraksta. Lūkojos uz agrākās pasaules ierīci. Та klusēja ka miris kukainis. Starp žalūziju līstītēm asi un striktām kontūrām kvēloja vēlās pēcpusdienas pavedieni.
Jansona ekspedīcija. Krēslas gadsimts. Zaudētās zemes. M. Jan-sons.
Zināju, ka manā rīcībā nav visu gabaliņu un, iespējams, man to nebūs nekad. Zināju arī, ka ir vieta, kur vēl neesmu meklējusi.
Māja bija klusa un nekustīga, tējas nams tukšs un rimts, un ārā neviens nestaigāja. Pat ja tēva gars klīda telpās vai pa zālāju, tas bija mierīgs un sargāja ainavu, kurā bija dzīvojis. Displeja gaisma nezib-snīja. Skudras zīmēja savas diega tievuma tekas uz dārza akmens plāksnēm un mājas stūriem, sienu dēļi mazpamazām nogura, uz logiem un plauktiem nemanot sakrājās putekli, un neviens man neko nepavēlēja un nejautāja.
Dzīvojamā istabā valdīja krēsla. Šķirsta vāks cēlās viegli, atbalstīju to pret sienu, un gaisā izplūda veca papīra un vecējošas tintes maigā smarža.
Uz grāmatu mugurām nebija ne datumu, ne gadskaitļu, ne tējas meistaru vārdu, tāpēc, īsto grāmatu meklējot, nācās kādu laiku šķirstīt ādā iesieto opusu sākuma lapas. Beidzot atradu sējumu, uz kura nodzeltējušās pirmās lapas ar svešu rokrakstu bija uzrakstīti manis meklētie gadi.
Pāršķīru lapu un sāku lasīt.
11. nodaļa
Izdzēru pēdējās lāses no tējas krūzes un noliku to uz grīdas līdzās grāmatu kaudzei. Man smeldza skausts. Pa dzīvojamās istabas logu krītošajā saules gaismas kūlī bezsvara deju dejoja mirušas putekļu daļiņas. Aizbīdīju sāņus grāmatas, kuras biju jau izskatījusi, un piezīmes, ko biju atnesusi no mātes darbistabas, tad uz muguras atlaidos pagaidām tukšajā vietā uz grīdas un aizvēru acis. Krunka, kas zem mana svara bija radusies kreklā, iespiedās muskuļos. Domas ņudzēja kā blīvs biezoknis, un ik reizi, kad pieķēros vienam pavedienam un centos tam sekot, citi tikai savilkās ciešākā mezglā.
Pēdējās divas dienas biju aizvadījusi, lasot tējas meistaru grāmatas, un līdz šim biju izšķirstījusi septiņas, rakstītas Krēslas gadsimtā. Gadsimta otrajā pusē namā bija dzīvojuši četri tējas meistari. Pirmais, Leo Kaitio, par rakstīšanu nebija licies daudz zinis. Viņš dzīves laikā bija aizpildījis tikai vienu ādas sējumu. Ieraksti bija vārdos skopi, un to saturs pasauss. “No rīta lija. Leitnanta Salo un viņa sievas tējas vizīte noritēja, kā gaidīts. Jāatceras nodot labošanā kurpes.” “Janvāris vēl siltāks nekā pagājušā gadā. Māla tējkannā parādījusies plaisa.” Man vajadzēja pārbaudīt mātes vecajās grāmatās, vai pareizi atceros, ko nozīmē “janvāris”: tas bija bijis gada pirmā mēneša nosaukums vecajā, uz saules griežiem balstītajā kalendārā. Par spīti šim kavēklim,
Leo piezīmes biju izšķirstījusi ātri. Grāmatas beigās rokraksts tomēr mainījās, un pagāja mirklis, pirms aptvēru, par ko ir runa. Lai pārliecinātos, atvēru pēc laika secības nākamo grāmatu, kur sākuma lapās bija ierakstīts vārds Miro Kaitio, domājams, Leo dēls. Ātrs acu uzmetiens Mira rokrakstam manus minējumus apstiprināja: ieraksts Leo grāmatā atstātajās tukšajās beigu lappusēs acīmredzot piederēja Miro.
Miro nebija mantojis tēva mazvārdību,gluži pretēji-viņš rakstīšanai nepārprotami bija izmantojis lielu daļu no brīvajiem brīžiem. Savā sīciņajā rokrakstā aizpildījis sešas grāmatas un turklāt krecelējis piezīmes uz atsevišķām papīra lapiņām, kas bija ielocītas grāmatās. Daļa no piezīmēm nebija datētas. Starp tādām bija arī ieraksts Leo grāmatas beigu lappusēs. Droši vien jau tolaik bija rakstāmpiederumu trūkums. Minēju, ka sava tēva grāmatu Miro sācis izmantot kādā bezcerības brīdī, kad viņam pašam papīrs bija beidzies.
Miro piezīmes bija pavisam citādas nekā Leo atstātās: viņš rakstīja par savām domām un sapņiem, par sajūtām tējas ceremonijas laikā un ārpus tās. Viņš uzskaitīja lietas, kas viņam lika pasmaidīt (klēpī ieritinājies kaķis, pirmais kraukšķīga ābola kumoss, saules sasildīts zālājs zem basajām kājām), un lietas, kas viņu kaitināja (kurpe, kas berž, vecas brilles, ar kurām vairs nevar saskatīt, tintes beigšanās tieši tad, kad tā vajadzīga visvairāk).
Atvēru acis un cēlos kājās. No grīdas pieslējos pārāk strauji: istaba satumsa, un man vajadzēja atspiesties pret sienu, līdz galva pārstāja reibt. Iegāju virtuvē un ielēju sev nākamo tasi remdeni atdzisušas tējas. Atgriezos dzīvojamā istabā, apsēdos uz spilvena un paņēmu rokā pēdējo Miro grāmatu, kuru biju izlasījusi tikai līdz pusei. Lappuses šķita trauslas un sausas, itin kā tās varētu sadrupt, izkaisīt savus smalkos, melnos vārdus pa grīdu, atdot vēja varā. Šī saikne ar pagātni bija vāra un sadēdējusi, kā laika zoba saēsts tilts, par kuru nav droši iet. Un tomēr vārdi paši bija stipri. Tie mani ietina sevī tā, ka man nācās sev atgādināt, ko īsti meklēju. Mani apbūra veids, kā šis sen pirms mana
laika dzīvojušais tējas meistars aprakstīja savas dienas, pilnmēness laikā negulētās naktis, smilšu graudus, kas bija sabiruši uz tējas nama grīdas no viesu apaviem, sniegu, kas tūlīt iekusa melni spīdīgajā zemē un vairākumā ziemu nesniga vispār. Šie stāsti un sen izgaisušas dzīves gabaliņi slējās no apdzeltējušajām, trauslajām lappusēm tik gaismu izstarojoši, tik precīzi un krāsaini, ka nespēju atraut no tiem acis. Šī tējas meistara kauli un viņa asinīs plūdušais ūdens bija atgriezušies zemē un debesīs jau ļoti sen, taču viņa vārdi un stāsti dzīvoja un elpoja. Man šķita, ka, tos lasot, arī es pati dzīvoju un elpoju patiesāk un nenovēršamāk.
Ārā mijās ēnas, un es klausījos, kā zem manām rokām čaukst papīrs.
Grāmatu aizvēru tikai tad, kad gaismas bija atlicis vien tik daudz, ka vēl spēju saredzēt vārdus. Tilti iebruka, pagātne vairs nebija nekas cits kā bezveidīgas zīmes aiz bieziem aizkariem, un mani apņēma mājas klusums. Atkal bija pagājusi viena diena, bet meklēto nebiju atradusi.
Pirms gulētiešanas izgāju ārā sagrābt akmensdārzu. Smiltīs ievilktās smalkās līnijas vēlajā vakarā izblāvoja gandrīz neredzamas. Kad beidzu, nejauši paskatījos uz ciema ceļu, un man šķita, ka mežiņa malā saskatu divus cilvēkus, kas raugās uz manu māju.
Apstājos, un sirds man krūtīs sitās.
Grābeklis izslīdēja no rokām. Pieliecos, lai uzceltu to no smiltīm, un, kad iztaisnojos, mežmala bija tukša un nekustīga.
Nākamajā rītā gāju meklēt pēdas, taču sacietējusī zeme un biezā paklājā sakritušās skujas neko neatklāja. Pustumsā koku ēnas var izskatīties pēc neatlaidīgi vērojošiem cilvēkiem.
Pēc dažām dienām saņēmu negaidītu ziņu no mātes. Iegāju mājā, nesdama uz muguras divus ūdensmaisus, kuru uzpildīšanai bi ju izstāvējusi rindu ciemā, un redzēju mirgojam komunikatora signālu. Gluži
vai nometu ūdensmaisus uz grīdas un skrēju ieslēgt komunikatoru. Ekrāns iededzās, un parādījās mātes apaļais, nelīdzenais rokraksts.