Mīļā Noria, viņa rakstīja, man loti žēl, ka neesmu varējusi rakstīt biežāk. Ilgojos pēc tevis un ceru, ka tu drīz varēsi atbraukt šurp pie manis. Daru visu, lai tas izdotos. Vai tu tikmēr varētu man atsūtīt kaut ko no savām lietām? Tam navjābūt nekam lielam, bet gan kam tādam, ko tu lieto bieži, varbūt karotei no tējas nama vai kādai no rakstāmspalvām, ar ko raksti tējas meistara grāmatā. Es vienkārši gribētu priekšmetu, kas man par tevi atgādinātu, lai es justos tev tuvāka tajā laikā, ko nevaram pavadīt kopā. Velti nepūlies to mazgāt vai spodrināt: vēlos to tieši tādu, kāds tas ir. Manā komunikatorā tūlīt beigsies strāva, un es nevarēšu to uzlādēt ātrāk kā rīt dienasgaismā, tāpēc šī ziņa ir tik īsa. Ar sveicieniem Liana.
Sabruku uz grīdas. Atvieglojums bija milzīgs. Māte ir dzīva. Vairāk nekā mēnesi no viņas nebija nekādu ziņu. Paņēmu komunikatora zīmuli un rakstīju: Vai tev viss kārtībā? Es ilgojos pēc tevis. Aizsūtīju ziņu tūlīt, taču atbilde nepienāca.
Tad lasīju ziņu vēlreiz, jo kaut kas man nedeva miera.
Jo vairāk to lasīju, jo dīvaināks man šķita mātes lūgums. Zināju, ka viņa mani mīl, taču viņa itin nekad nebija pievērsusi uzmanību materiālām lietām. Pārceldamās uz Sjiņdziņu, viņa, daudz nedomājot, bija atstājusi mājās lielāko daļu savu grāmatu, un viņai bija paradums nodot otrreizējai pārstrādei visu iespējamo, nepiešķirot lietām nekādu emocionālo vērtību. Biju redzējusi, kā viņa atdod visas manas rotaļlietas, pārvērš manis nēsātās zīdaiņa drēbes mēbeļu pārklājos un lupat-paklājos un mierīgi iznīcina manu akmeņu kolekciju, ko biju salikusi uz viņas darbistabas palodzes. Cik zināju, viņa nebija saglabājusi nevienu pašu no maniem bērnības zīmējumiem, un plecu šalle, ko biju no viņas saņēmusi dāvanā, kļūstot par tējas meistari, bija vienīgais viņas dotais apģērba gabals, kam nebija tīri praktiskas vērtības.
Likās negaidīti, ka viņa piepeši grib no manis kādu priekšmetu. Biju arī noraizējusies, jo viņa nebija man pastāstījusi, kāda ir situācija.
Varēja būt, ka viņa nav saņēmusi visas manas ziņas. Varēja ari būt, ka es neesmu saņēmusi viņas ziņas. Sakari kara dēļ bija vāji, un ko-munikatora pakalpojumi, domājams, tika uzraudzīti. Biju centusies rakstīt savas ziņas tik neitrāli un nekaitīgi, cik vien pratu, un nesaskatīju iemeslu, kāpēc lai tās tiktu cenzētas, taču armijas rīcība nebija paredzama.
Kaut gan nesapratu mātes lūgumu, noliku komunikatoru atpakaļ sienas statīvā, gāju uz virtuvi un paņēmu no darba virsmas nemazgātu karoti, ko biju izmantojusi todien no rīta. Uz metāla bija redzams brūns plankums, ko žūstot bija atstājušas tējas lāses. Ietinu karoti auduma strēmelē, sameklēju zemākajā atvilktnē jūraszāļu maisiņu, kādi tika izmantoti pasta sūtījumiem, un iemetu karoti maisiņā. Atnesu no istabas savu tējas meistara grāmatu, izrāvu no tās lapu un uzkrecelēju rindiņu: Māt, tas tev atmiņai no manis, līdz atkal sastapsimies - ar sveicieniem N. Salocīju papīru un iestūmu maisiņā, ko pēc tam aizsēju ar auklu. Varēju to izsūtīt no ciema nākamajā dienā. Cerēju, ka tas atradīs savu ceļu uz Sjiņdziņu.
Nākamo divu nedēļu laikā, pavasarim tiecoties uz vasaras pusi, dienas strauji kļuva garākas un siltākas. Ūdens plūda cauri tumsai, izgaroja no saules sasildītiem akmeņiem un prom bija.Tad, kad nedomāju par grāmatām vai ekspedīciju, vai saviem vecākiem, domāju par Sauju. Gribēju parunāties ar viņu, pastāstīt, kā kopš tēva nāves esmu meklējusi ceļu prom no tumsas, taču šķita, ka nekad neatrodas īstais brīdis. Viņa pēdējā laikā vienmēr bija nogurusi un mazrunīga, un man šķita, ka ir kaut kas, ko viņa man nestāsta. Viņai nekad nebija laika nākt uz plastmasas kapu. Kad jautāju, kāpēc, viņa no atbildes izvairījās.
Joprojām urbos cauri Miro piezīmēm. Centos sakārtot viņa stāstu kaut kādā secībā, kaut gan zināju, ka tā neizbēgami būtu tikai iztēlota. Uzdevumu apgrūtināja tas, ka Miro laikā namā bija darbojušies ari divi citi tējas meistari. Miro bērnu nebija, tāpēc par viņa mācekli un
sekotāju bija kļuvis viņa brālēns Niko Kaitio. Tomēr Niko bija miris jaunos gados, tikai dažus menešus pēc gatavības ceremonijas. Interesi par amatu bija mantojis viņa dēls Tomio, un arī viņš kļuva par Miro mācekli. Niko un Tomio nebija tādu literāro noslieču kā Miro, tāpēc Miro savām piezīmēm bez vilcināšanās bija piesavinājies arī viņu grāmatu tukšās lappuses.
Grāmata, kuru pašlaik šķirstīju, bija aizpildīta ilgi pirms Miro laika. Jau agrāk biju atzīmējusi beigu daļu, kas bija pierakstīta ar Miro roku, taču šī bija pirmā reize, kad tiku līdz tās lasīšanai. Ieraksts bija datēts ar Krēslas gadsimta pēdējo gadu, un pēc Tomio piezīmēm zināju, ka tas ir Miro nāves gads.
Zinu, ka jau gandrīz pienācis manas pēdējās ceremonijas laiks, un, pirms mana sirds apstāsies, vēlos saglabāt šo stāstu. Agrāk to nedarīju, jo man tas nelikās droši. Tomēr tagad kopš šiem notikumiem ir pagājuši jau četri gadu desmiti, un es neticu, ka to saglabāšana kādam vēl var kaitēt. Varbūt pienāks laiks, kad būs labi, ja atcerēsies un zinās ari kāds cits, ne tikai ūdens, jo pārāk daudzi stāsti pazūd pavisam, un pārāk nedaudzi no tiem, kas saglabājas, ir patiesība.
Ātri parēķināju atpakaļ no ieraksta gadskaitļa. Tas saskanēja ar gadu, kas bija minēts sudrabkrāsas ripā. Sakrustoju kājas uz spilvena, ieliku grāmatu klēpī un turpināju lasīt.
Biju strādājis par tējas meistaru tikai dažus gadus, un mans tēvs bija miris apmēram pirms gada, kad kādu vakaru, iestājoties tumsai, izdzirdu pie durvīm klauvējienu. Kad atvēru, lievenī stāvēja divi vīrieši un viena sieviete. Viņi nosauca savus vārdus un teica, ka ir gatavi strādāt mājā un dārzā par pārtikas un ūdens tiesu. Tajos laikos tas nebija nekas neparasts. Daudzi karos bija zaudējuši savas mājas un īpašumus, un bieži vienīgais veids, kā atrast ūdeni un jumtu virs galvas, bija klīst no ciema uz ciemu, meklējot darbu. Tomēr šie cilvēki nepavisam neizskatījās pēc parastiem klaidoņiem. Viņu drānas šķita gandrīz jaunas, un viņiem bija bēgļu nemierīgie žesti. Viens no vīriešiem bija ievainots. Viņam ap
roku bija apsieta netīra auduma lupata, un āda ap to bija vienos zilumos. Zem auduma malas rēgojās tetovējums: slaiks okeāna pūķis, kas nagos nes sniegpārslu. Veids, kā viņi nosauca vārdus — viens pārāk ātri un droši, otrs aizķerdamies —, man lika domāt, ka vārdi ir izdomāti. Taču bija skaidri redzams, ka viņi ir izvārguši, itin kā dienām ilgi būtu gājuši bez pietiekamas atpūtas, un līdzi viņiem nebija nekas cits, izņemot mazu, no sena, nokrišņu izturīga materiāla darinātu somu. Nolēmu, ka viņi nevar būt bīstami, un izmitināju viņus uz nakti tējas namā. Es tur neglabāju neko vērtīgu, tāpēc par apzagšanas iespēju neraizējos, un mati vienmēr bijis caurs miegs, tāpēc zināju, ka dzirdētu, ja viņi mēģinātu nakti ielavīties mājā. Durvīm bija izturīga slēdzene, kuru nevarētu atvērt bez pamatīga trokšņa. Iedevu viņiem maizi un tēju, segas, spilvenus un lukturi, un parādīju ceļu cauri dārzam. Tad atgriezos namā, lai sagatavotu attīrošu ziedi brūcei, taču, kad devos atpakaļ uz tējas namu, ieraudzīju, ka viņi visi aizmiguši. Atstāju ziedes trauciņu pie durvīm.
Nākamajā rītā, kad viņi vēl aizvien gulēja, maiznieka izsūtāmais atnesa maizi un jaunākās baumas. Viņš stāstīja, ka vakar ciema mājas apstaigājuši militāristi, klauvējušies pie durvīm un meklējuši trīs kara noziedzniekus. Kad mani viesi pamodās, pasaucu viņus uz māju brokastīs un vērīgi aplūkoju. Viņus bija grūti nolasīt. Viņu uzvedība bija laba un visai formāla, it kā viņi būtu augsti izglītoti. Tas liecināja par iespēju, ka viņi audzināti armijai domāto priekšrocību vide. Tajā pašā laika dažas no viņu piezīmēm man šķita savādas, pat nepiedienīgas cilvēkiem, kam ir m ilitāristu jons. Sapratu, ka nemāku viņus novērtēt. Man vajadzēja papildu informāciju.