Kad dzērām otru tējas tasi, pastāstīju, ko biju dzirdējis agrāk no rīta. Viņi apklusa, sejas pārakmeņojās, un es zināju, ka militāristi meklē tieši viņus. Lūdzu, lai viņi dod man pamatojumu, kāpēc man nevajadzētu atklāt viņu uzturēšanās vietu.
Vīrieši sāka iebilst, taču sieviete ar vienu rokas kustību abus apklusināja. Kad viņas piedurknes gals noplīvoja, pamanīju, ka viņai uz
plaukstas locītavas ir tāds pats pūka tetovējums, kādu biju redzējis uz ievainotā vīrieša rokas.
Sieviete stāstīja, ka viņi nāk no draudētajām zemēm, kur pētījuši ūdens atbilstību dzeršanai un apkārtējās vides atgūšanos no katastrofas. Tas mani izbrīnīja, jo biju domājis, ka doties uz Zaudētajām zemēm ir pretlikumīgi. Kad to pateicu skali, sieviete atzina, ka ekspedīcija ir pretlikumīga un slepena. Pēc viņas ceļabiedru sejām redzēju, ka viņi to visu labāk paturētu pie sevis, taču sieviete iedzēra malku tējas, iztaisnoja muguru un turpināja runāt.
Jaunās Cjaņas armija kaut kā bija uzzinājusi par viņu ekspedīciju un sākusi viņus vajāt. Ekspedīcijas vadītājs bija gājis bojā netālu no Kolariem, dodamies pēc ūdens, un kopš tā brīža viņi bēga. Pirms dažām dienām viens no viņu biedriem bija pazudis un aiznesis līdzi dalu no viņu audioierakstu drošības kopijām un videokameru, ar kuru viņi bija uzņēmuši materiālu. Pārējās kopijas bija pie viņiem, un viņi nevēlējās, lai tās nonāktu armijas rokās. Viņi nezināja, vai viņu biedrs ir dzīvs vai miris. Viņu mērķis bija dažas dienas slēpties ciema apkārtnē cerībā, ka militāristi aizies citur.
Visi trīs skatījās uz mani. Īsākais, brūnmatainais vīrietis turēja roku uz brūces, kas viņam, šķiet, sagādāja nemitīgas sāpes. Viņam uz sejas lāsoja sviedri. Garā vīrieša seja neatklāja neko.
Sieviete lūdza, lai es viņus neuzrādu.
Jautāju, kāpēc viņi nākuši uz tējas meistara namu un kāpēc ticēja, ka saņems no manis palīdzību.
Tad sieviete teica: - Mans tēvs bija tējas meistars. — Viņas tēvs bija gājis bojā ūdens karos, kad viņa vēl bija pavisa?n mazs bērns, taču viņa atcerējās tā stāstus par tējas meistariem, kuri saprot ūdeni.
Jautāju, vai Zaudētajās zemēs patiešām ir tīrs, dzerams ūdens.
Sieviete paskatījās uz vīriešiem. Redzēju, kā garākais dziļi ievelk elpu un pēdīgi pamāj ar galvu.
— Ir, — sieviete atbildēja. — Un mēs vēlamies, lai tas pieder visiem, ne tikai armijai.
Domāju par viņas stāstu. Neredzēju nekādu iemeslu, kādēļ viņai vajadzētu man melot. Viņu liktenis bija manās rokās. Par kara noziedznieku uzrādīšanu maksāja pieklājīgu atlīdzību, un, ja es gribētu par viņiem ziņot, man vajadzētu tikai piezvanīt ciema policistam. Viņu bija trīs, bet es viens pats, tas tiesa, taču es biju vesels, un viņi bija nožēlojamā stāvoklī. Es paspētu izskriet pa durvīm un būtu viņiem nesasniedzams, pirms viņi to pat pamanītu. Izskatījās, ka to apzinās arī viņi.
Apsolīju viņiem palīdzēt.
ja viņu atvieglojums nebija patiess, tad tā ir labākā izlikšanās, ko esmu pieredzējis.
Aizvedu viņus uz vienīgo paslēptuvi, par kuru zināju, ka tā ir droša. Bija svarīgi, lai pat viņi paši nezinātu ceļu uz turieni, tāpēc man nācās viņus vest pa vienam, aizsietām acīm un pa apkārtceļu. Tāds bija mana paslēptuves piedāvājuma noteikums, un pēc īsas apspriešanās viņi bez iebildumiem piekrita. Lināju — pastāv iespēja, ka viņi savas zināšanas un minējumus par paslēptuves atrašanos pratīs apvienot drošā j'aktā un spēs šo vietu vēlāk uziet no jauna, taču tāds risks man bija jāuzņemas. Kad viņi visi droši bija nonākuši paslēptuvē, gāju un atnesu no mājām ēdienu un tīras drānas.
Viņi tur sabija divas nedēļas. Gāju viņus apraudzīt katru otro dienu un vienmēr stāstīju ciema jaunumus. Viņi par sevi neko daudz nestāstīja, tomēr kaut ko noskaidroju: viņi bija universitātes pētnieki un acīmredzot ietilpa kādā lielākā pagrīdes organizācijā, kuras mērķis bija panākt, lai beidzas ūdens ierobežojumi. Pēc divām nedēļām viņi gribēja iet, jo slēptuve viņiem sāka kļūt par šauru un viņi baiļojās, ka, uzturēdamies pārāk ilgi, kļūs man par apdraudējumu (vai vismaz tā viņi teica). Cik zināju, militāristi bija aizbraukuši viņus meklēt uz citiem ciemiem, tāpēc ticēju, ka doties prom pašlaik ir tik droši, cik vispār iespējams. Uzzīmēju viņiem karti, kas ieteica, domājams, vismazāk apsargāto ceļu prom no ciema, un iedevu viņiem ūdeni un pārtiku. Viņi gribēja vispirms nonākt līdz Kuolojerviem un no turienes turpināt ceļu uz Jauno Pīteru. Pa vienam
aizvedu viņus no slēptuves uz fella nogāzi, kur biju atstājis pārtikas pakas. Bija vēla nakts stunda un agrs pavasaris, un debesis jau blāzmojās ritam.
Viņi pateicās man par laipnību un sacīja, ka viņiem nav ar ko atlīdzināt. Atbildēju, ka par dažām lietām atlīdzība nav vajadzīga.
Sieviete pasmaidīja. Viņas acis agra rīta krēslā izskatījās tumšas.
-Jūs taču saprotat, ka, visticamāk, neviens no mums savā mūžā nepieredzēs laikus, kad ūdens atkal plūdīs brīvi? - viņa teica.
— Saprotu gan, taču tas nav iemesls atteikties no cerībām, ka tā varētu notikt.
— Dažiem tas būtu iemesls, — sieviete teica.
Viņi aizgāja, un es noskatījos kalsnajos stāvos, līdz viņi pazuda fjella ielocēs.
Nezinu, kas ar viņiem notika. Nekad neko par viņiem neesmu dzirdējis. Es nezinu nedz viņu īstos vārdus, nedz to, vai viņi izglāba inj'or-māciju, ko nesa līdzi. Varbūt informācija izglāba viņus. Nekad neuzzināšu, vai rīkojos pareizi un vai viņi man izstāstīja patiesību. Taču šis ir mans pēdējais stāsts, un, kad būšu to saglabājis šajās lappusēs, manu asiņu ūdens varēs aizplūst netraucēts.
Aizvēru tējas meistara grāmatu un raudzījos uz grīdu, kas bija pilna ar papīriem. Gabaliņi manā prātā pārvietojās, tiecās veidot saprotamu attēlu. Vai bija iespējams, ka šie tējas meistara nama viesi, militāristu tvarstītie ceļinieki, bija no jansona ekspedīcijas? Iespējamība šķita ārkārtīgi maza. No otras puses, tas varētu izskaidrot, kā sudrabkrāsas ripa nonākusi tieši šajā ciemā. Ja viņi bija baidījušies no iekrišanas un vēlējās nepieļaut, ka informācija par Zaudēto zemju ūdens krājumiem nonāk militāristu rokās, viņi varēja izmest savus ierakstus plastmasas kapā.
Tomēr vēl vairāk mani interesēja, vai Miro patiešām bija slēpis viņus fjellā - varbūt pat pie avota.Tas būtu bijis kas nedzirdēts. Viss
tēva vārdos un attieksmē man bija stāstījis, ka pie avota iet tikai tējas meistari un viņu mācekļi, kad mācījušies pietiekami ilgi, varbūt reizēm ģimenes locekļi - biju pārliecināta, ka māte tur ir bijusi. Tomēr Miro būtu pārkāpis visas tradīcijas un nerakstītos likumus, paslēpjot pie avota svešus cilvēkus, kuriem uzticēties viņam nebūtu nekāda iemesla. Taču kuru citu vietu viņš būtu varējis domāt? Viņš arī nebija minējis, ka nesis viņiem ūdeni, tikai pārtiku. Tāpat man šķita savādi, ka slēptuvi viņš nebija aprakstījis vispār. Tas nesaskanēja ar viņa detalizēto rakstības stilu, tāpēc tā izskatījās pēc apzinātas izvēles.
Priekšnamā iepīkstējās mans komunikators. Cerēju, ka tā būs māte. Nebiju par viņu neko dzirdējusi kopš brīža, kad pirms dažām nedēļām aizsūtīju viņai karotīti. Kad stīvi gāju lasīt ziņu, kāju muskuļi pēc ilgās sēdēšanas smeldza. Ziņa bija no Sanjas.
Vai tev būtu iespējams pārdot dažus ma isus ūdens uz nomaksu ? Steidzami!! Vēl šodien, ja paspēj, viņa rakstīja. Vēderā ielija auksts smagums. Sanja nekad nebija lūgusi ūdeni. Tūlīt iedomājos par Minju. Dienasgaisma ārā būs vēl dažas stundas, un es paspēšu atgriezties no ciema pirms komandantstundas sākuma.