Es nezināju, cik daudz laika pagājis, kad no nama iznāca Sanja un klusām aizvēra aiz sevis durvis.
- Viņas abas guļ, - viņa sacīja. - Tas šajā namā beidzamā laikā pieredzēts reti.
Balsi nepacēlu, tomēr vārdi no mutes izsprāga asāki, nekā biju gaidījusi.
- Vai tu esi zaudējusi prātu?
Sanjas galva pacirtās uz manu pusi. Krūtīs sāka žņaugt, kad ieraudzīju, kā viņas sejā, visā viņas būtībā atspoguļojas aizvadītās nedēļas, tomēr turpināju.
- Vai tu saproti, cik bīstami ir būvēt nelikumīgu ūdensvadu? Ja ūdens patruļas to atradīs... - Atcerējos tukšo darbnīcu, klaudzienu, viņas pēkšņo parādīšanos. - Tas ir zem tavas darbnīcas, vai nc? Tavs būvlaukums.
Aizkaitinājums vai varbūt izmisums uz brīdi atdzīvināja Sanjas paguruma aptumšotos vaibstus.
- Ar ūdens normu mums nepietiek, un mums nav naudas, lai pirktu vairāk, - viņa teica. - Tēvam ir izdevies nokārtot, ka daļu no
algas viņš saņem ūdenī, taču reizēm tas izskatās tāds, itin kā tur būtu mērcēta netīra apakšveļa.
Savilku pieri.
- Vai par to nevarētu kādam sūdzēties? - es jautāju.
Sanja pasmīnēja.
- Kam? Tiem pašiem ģenerāļiem, no kuriem to pretlikumīgi iegūstam?
Sapratu, ko viņa domā.
- Beidz, - es teicu. Viņa neticīgi uz mani skatījās. - Vairs pat netuvojies tam ūdensvadam.
- Tev acīmredzot nekad nav vajadzējis izvēlēties, - viņa teica. - Nonākt cietumā par ūdensnoziegumu vai ļaut savai ģimenei nomirt slāpēs.
Uz mirkli zaudēju valodu, jo viņa reti bija man teikusi kaut ko tik skarbu. Viņa arī pati izskatījās izbrīnīta par savu vārdu sīvumu. Viņa satvēra manu roku un paspieda.
- Piedod, Noria, - viņa pateica. - Es negribēju...
- Cik daudz tev vajag?
- Noria...
- Cik daudz?
Viņa neatraudamās skatījās uz mani. Viņas acis bija tumšas un spožas.
- Daudz vairāk, nekā tu vari atļauties. Divus maisus dienā, - viņa teica.
-Tu tos dabūsi.
Viņa papurināja galvu.
- Ūdens tev vajadzīgs pašai.Tu nevari.
- Varu gan, - es teicu.
Man izskatījās, ka viņa grasās ko vaicāt. Biju pateicīga, ka viņa to nedarīja. Man nevajadzēja melot.
Kaut kas manās un Sanjas attiecībās bija mainījies, kaut kas, kam man nebija vārdu toreiz un varbūt nav joprojām.
Viņa nebija man stāstījusi ne par ūdensvadu, ne par Minjas slimību. Es viņai nebiju stāstījusi par avotu.
Noslēpumi mūs izdobj tāpat, kā ūdens izdobj akmeni. Virskārtā nekas nesakustas, taču lietas, par kurām nedrīkstam nevienam stāstīt, berž un deldē, un dzīve pamazām satinas ap tām, mēģina pielāgoties to formai.
Noslēpumi noārda saites starp cilvēkiem. Reizēm ticam, ka tie šīs saites var arī izveidot: ja ielaidīsim otru klusajā telpā, kuru mūsos izveidojis noslēpums, vairs nebūsim tur vieni.
Sāku Saujai vest ūdeni regulāri. Viņa to pieņēma klusējot. No Minjas acīm pazuda dūmaka, viņas skatiens atkal spēja pieķerties lietām, kas notika viņai visapkārt. Vārdi atgriezās viņai mutē. Viņas locekļi bija tikpat tievi kā nokaltuši zariņi ziemas kailumā, taču nāves briesmas bija atkāpušās. Kiras attieksmē pret mani bija gan pateicība, gan aizkaitināta, mazvārdīga izvairība. Jans tajās retajās reizēs, kad viņu manīju, ūdeni nepieminēja vispār, taču vairākkārt man vaicāja, vai tējas meistara mājā vai dārzā būtu vajadzība pēc remonta vai atjaunošanas darbiem, ko viņš varētu paveikt. Vienmēr atbildēju noliedzoši.
Tikmēr mani mēģinājumi uzzināt vēl kaut ko par Jansona ekspedīciju bija nonākuši strupceļā. Miro pēdējā dienasgrāmatas ieraksta iedvesmota, biju izšķirstījusi arī visas pārējās tējas meistaru grāmatas, taču atradās tikai atsevišķi, īsi švīkājumi, no kuriem neviens nestāstīja neko tādu, ko es jau nezinātu. Plastmasas kaps sargāja savus noslēpumus, ja tādi tur bija. Mani gājieni uz turieni nenesa citus rezultātus kā vien ievainojumu, ko dabūju no asa metāla priekšmeta, un sauju detaļu, ko iebāzu kabatā Sanjas vajadzībām. Klusums cēla sienas pret
mani visos virzienos. Komunikatora signāls neiedegās. Mīkstais zālājs dzina savus klusos stiebrus no dārza zemes, un tēva pīšļi bez skaņas gulēja zemes autos.
Tad kādā vēla pavasara rītā klusums sašķīda.
Diena bija kā jebkura diena ceļā uz vasaru. Mākoņainās debesis velvējās nospodrināta metāla krāsā, un uz nedaudzo koku un krūmu zariem kā vārgas liesmiņas plaiksnīja gaišzaļas lapiņas. Uz ielas bija kluss. Pagāju garām namam, kura pagalmā zem jūraszāļu nojumes sēdēja padzīvojis pāris. Redzēju, ka pa sievietes grumbainajiem vaigiem tek asaras. Vīrietis bija aplicis roku viņai ap pleciem. Novērsu skatienu.
Kad ar saviem ūdensmaisiem nonācu Sanjas namā, viņa pie durvīm mani gaidīja.
- Vai tu jau dzirdēji? - viņa vaicāja. Redzēju viņas izteiksmi, un sirds krūtīs sačokurojās.
- Kas noticis? Vai viss kārtībā?
-Jā. Tas ir, nē. - Viņa apklusa, un sejā šaudījās satricinājums. - Tas pelēki apmestais nams, uz kura durvīm bija zilais aplis. Netālu no veselības centra?
Atcerējos tumšos logus un ciet aizvilktos aizkarus, tukšo pagalma celiņu, kaimiņus, kas uz ielas skatījās pretējā virzienā.
- Iemītnieki nemaz nebija aizvesti prom, kā mēs visi domājām, -Sarija turpināja. - Viņus gandrīz divus mēnešus turēja mājas arestā, kur viņi tika uzraudzīti dienu un nakti. Viņi nekur nedrīkstēja iet, un kareivji viņiem piegādāja tieši tik daudz ūdens un ēdiena, lai viņi izdzīvotu. Šorīt viņus izdzina no mājas un... - Viņa pielāgoja vārdus mutei. - Viņiem izpildīja nāves sodu.
- Tu esi pārliecināta? - Acu priekšā parādījās koši zilais aplis, spilgts kā asinsizplūdums uz nama aplupušā apmetuma, vienā krāsā ar debesu atspulgu ūdenī un militāristu uniformām. Man bija grūti
tam noticēt, par spīti visam, kas bija noticis pēc iepriekšējiem mē-nessgriežiem.
- Tēvs to redzēja, - Sanja teica. - Viņš bija ceļā uz tirgu. Viņš redzēja, kā kareivji izrauj iemītniekus ārā no mājas un pagalma vidū pārgriež viņiem rīkli. To redzēja ikviens garāmgājējs.
Centos ainu neiztēloties, taču mans prāts paspēja pirmais: trauslajā ādā ietiecas spīdīgs metāls, uz kura atspoguļojas zemes krāsa, zilā tērptas rokas kustība, asins peļķe, kura izplešas pagalma baltajās smiltīs un kurā lūzt saules stari.
- Vai tāda turpmāk būs dzīve? - Sanja vaicāja saspringušā, aizžņaugtā balsī. - Ikvienam jebkurā brīdī varēs pārgriezt rīkli viņa paša pagalmā vai turēt apcietinājumā paša mājās?
- Tas beigsies, - es teicu. - Tam jābeidzas.
- Un ja nu tas nebeigsies? - Sanja raudzījās uz mani, un es nekad nebiju redzējusi viņas sejā tik kailu izmisumu. - Cilvēkiem ūdens būs vajadzīgs vienmēr. Viņi būvēs pretlikumīgus ūdensvadus, riskējot ar dzīvību. Es...
Tobrīd aptvēru, ko viņa cenšas pateikt.
- Vai tik tu neesi turpinājusi ūdensvada būvniecību? - es viņai vaicāju. Viņa nodūra seju pret zemi, un viņas tumšie mati noslīga, lai to aizsegtu.
- Mēs nevaram būt mūžam atkarīgi no tava ūdens, Noria, - viņa teica. - Tev tas vajadzīgs pašai.
Domāju par pagātnes tējas meistariem, viņu izvēlēm un pienākumiem. Domāju par Mira, kurš bija izdarījis to, kits viņam šķita pareizi, pretēji visām tradīcijām. Domāju par saviem vecākiem, kuru šeit nebija, un par Sanju, kura bija.
- Nāc, — es teicu. - Gribu tev kaut ko parādīt.
Gājām uz fjellu, kā bijām gājušas daudzkārt bērnībā, spēlējušas gudrus un bezbailīgus pasaules apceļotājus svešā, mežonīgā apvidū.