Smagi mākoņi pie horizonta būvēja satumstošu mūri, aiz kura pamazām noslēdzās debesis. Manas kajas pazina šis takas un neslīdēja uz akmeņiem. Aiz šīs ainavas vīdēja cita, savienota ar atmiņu: tās takas bija platākas un fjellu gali augsti kā tāli kalni, klintsbluķi lielāki un grūtāk pārvarami, izkaltušās upju gultnes - dziļas brūces klints sānos. Salīdzinot ar šo atspulgu, kas vīdēja no gadiem senas pagātnes, tagad viss izskatījās sīks un rāms, un tomēr man likās, ka es soli pēc soļā eju arvien dziļāk krasā, tumšā, ievelkošā ainavā, vēl pārņemošākā, nekā fjells bija šķitis manām bērna acīm. Gandrīz dzirdēju, kā man aiz muguras nodreb taciņas akmeņi, kā tās aprises iedrūp smiltīs. Ja pagrieztos atskatīties, es redzētu tikai tuksnesi un tālu pie debesmalas mežu asās tumšzaļās smailes, taču māja un ciems būtu prom, visi ceļi zem nogruvumiem, un mums nebūtu citas iespējas, kā turpināt iet tālāk, uz aklo punktu, kas bija mūsu ceļamērķis.
Sanja nejautāja, kurp mēs ejam, bet sekoja man klusēdama.
Kad nonācām pie alas ieejas, viņa ierunājās: - Es to atceros! Jaunās Cjaņas Totāli Svarīgās Pasaules Apceļotāju Centrālās biedrības štābs.
- Nac pa pēdām, - es viņai teicu. Aizlīdu līdz alas galam un meklēju klints ielocēs sviru, kuru mani pirksti tagad jau atrada viegli. Akmens šķita sauss, raupjš un vēss. Lūka alas griestos atvērās. Kvēl-lukturu nemierīgā gaisma tumsā atspoguļojās Sanjas acīs, it kā tur kvēlojot šaudītos viņas domas.
- Kas šī par vietu? - viņa vaicāja.
- Vieta, kuras nav, - es atbildēju.
Kad gājām dziļāk fjellā, mums pāri lēnām slīga tā pazīstamais vēsums. Dzirdēju Sanjas soļus man aiz muguras, un burvība, kas bija sākusies ārā uz taciņas, neatlaidās. No sienām kā čuksti atlēca avota klusā atbalss, un es netiku vaļā no sajūtas, ka tad, ja atskatīšos, Sanja pazudīs alas krokās, kļūs par ēnu starp ēnām pazemē. Mūsu kustības
plandījās uz sienām kā gaisīgi rēgi. Neapstājos, pirms bijām nonākušas alā, kur no klints savā dīķi brāzās ūdens.
Dzirdēju, kā Sanja man aiz muguras ievelk elpu. Viņa nostājās līdzās un ieķērās man rokā. Jutu viņas nagu šauros mēnessirpjus un viņas rokas trīsas.
- Šis, - viņa teica. - Viss šis ūdens. Vai tas ir tavs?
-Jā, - es atbildēju. Viņas pirksti sažņaudzās ciešāk. - Nē, - es izlaboju.
Sanja pagriezās pret mani, un es satrūkos. Viņa bija saniknota.
- Kā tu varēji? - viņa izspļāva. - Kā tu varēji šo slēpt? To māju iemītnieki... — Viņas balss trīcēja. — Minja. Viņa būtu varējusi...
Sejā ieplūda kauns. Man bija grūti paskatīties viņai acīs.
- Kā tu varēji? - viņa atkārtoja.
Bailes manī sametās smagā līkumā. Nezināju, ko biju gaidījusi -pateicību? Atvieglojumu? Varbūt saviļņojumu par to, ka esmu uzticējusi daļu sava noslēpuma Sanjai? Biju zinājusi, ka, izstāstot par avotu, pakļaušu sevi briesmām, taču ne mirkli nebiju ticējusi, ka briesmas varētu nākt no viņas puses. Tagad vairs nebiju droša.
- Tev jāapsola, ka nevienam nestāstīsi, - es pateicu satrauktāk nekā vēlējos. - Varu tev palīdzēt tikai tad, ja avots paliek noslēpumā.
- Tev nav tiesību, - viņa teica. Es joprojām nespēju uz viņu skatīties.
- Sanja, - es teicu un diez vai dzirdēju savu balsi. - Kā tu domā, kas notiks, ja kāds par to uzzinās? - Viņa joprojām bija ieķērusies man rokā. Pacēlu skatienu.
Ēnas uz viņas sejas sablīvējās, un viņas augums bija saspringts. Tad kaut kas viņas acu dziļumos sakustējās. Viņas pleci atslāba, izteiksme atmaiga, un balss atkal bija klusa.
- Un tomēr tas nav pareizi, — viņa teica.
- Zinu, — es atbildēju.
Alā bija vēss kā vienmēr, un man pie kauliem ķērās mitrums, taču Sanjas seja kaisa no gājiena. Viņa vienmēr bija pacietusi aukstumu labāk nekā es.
- Ko tu dari? - es vaicāju. Viņa bija sākusi izģērbties. Viņa nometa uz akmeņiem savu adīto jaku, pārvilka pāri galvai kreklu un atraisīja zābaku saites.
- Vai tu zini, cik ilgs laiks pagājis, kopš es pēdējo reizi mazgājos tīrā ūdenī? - viņa vaicāja. Viņa norāva arī atlikušās drānas un piesardzīgi piegāja pie avota malas. Viņa atrada vietu, kur klints bija nogludinājusies līdzena un ieslīpi veda ūdenī. Redzēju viņu notrīcam, kad kāja pieskārās avotam, taču viņa neapstādamās gāja ūdenī, līdz tas sniedzās līdz viduklim. Viņa iebrida dziļāk un pietupās.
Ūdens viņu ieslēdza sevī kā gludu akmeni, kas tajā iemests. Atkal iznirusi, viņa drebēja, melnie mati bija piekļāvušies galvai, un lukturu šūpīgajā, vārgajā gaismā viņa izskatījās tik bāla un kalsna, ka šķita gandrīz caurspīdīga: realitātes malai pieķēries ūdens gars.
- Vai tas ir auksts? — es vaicāju.
- Nāc un pamēģini, - viņa teica.
Noslēpumi mūs izdobj tāpat, kā ūdens izdobj akmeni.
Ja ielaižam otru tajā telpā, kuru mūsos izveidojis noslēpums, vairs neesam tur vieni.
Novilku drānas un iekāpu avotā. Nocietinājos pret ūdens caururbjošo aukstumu, ļaujot tam palikt uz ādas, kaut gan tas cirtās manos locekļos un knaibīja manu muguru. Akmeņi avota dibenā bija noslīpējušies apaļi un slideni, un pustumsā es cauri ūdenim neredzēju, kur lieku kāju. Paslīdēju, un Sanja pastiepa roku, lai mani atbalstītu.
Pieķēros tai. Aizvēru acis.
Laiks ritēja uz priekšu kaut kur tālu ārpus alas, gar klintīm brāzās vējš, lēnām mainījās gaisma, un mēs bijām nekustīgas un klusas.
Virskārtā nekas nesakustas, taču mūsu dzīve lēnām pielāgo savai veidolu lietām, par kurām nevienam nevaram stāstīt.
Pēdīgi Sanja atlaida roku un kāpās atpakaļ. Viņa spēra vienu soli, tad otru. Viņas pierē savilkās izbrīna kroka. Viņa nolaida skatienu, centās avota pustumsā saskatīt cauri ūdenim. Piegāju tuvāk un jutu zem pēdas kaut ko gludu un līdzenu, kā no cieta un spīdīga materiāla izgatavotu plāksni.
- Noria, - Sanja teica. - Kas tas ir?
Kaste bija darināta no slīpēta koka, uz tās bija sakrājies plāns slānis tumšu, slīdīgu aļģu. Augstumā tā bija varbūt kā divas vai trīs cita uz citas saliktas tējas meistaru grāmatas, taču garenāka. Ap to bija apsietas divas platas ādas siksnas, kas to turēja ciet. Slēdzene nekur nebija redzama. Kvēllukturu gaismā to apgrozījām. Sāku taisīt vaļā vienu siksnu.
- Vai tu esi pārliecināta, ka to atvērt ir droši? - Sanja vaicāja.
- Nē, - es atzinos. - Bet vai tad tu negribi zināt, kas tur iekšā?
Sanja pamāja un ķērās pie otras siksnas.
Kastē atradās vēl viena kaste, no metāla, aizvērta blīvi, taču aizslēgta nebija arī tā. Ūdens bija ticis cauri ārējās kastes šuvēm, taču metāla kastē mitruma nebija.
Zem vāka bija paslēpts biezs plastmasas iepakojums, kuram cauri vīdēja auduma tīstoklis. Noņēmu plastmasu un atlocīju audumu, kas izrādījās izbalojis brūns krekls. Abas mēmi noraudzījāmies vīstokļa saturā.
Auduma krokās gulēja sešas gludas, spīdīgas sudrabkrāsas ripas.
Tovakar lija, lija, līdz zemes pīšļi uzmutuļoja melnos dubļos, un pa akmeņiem, pagalmiem un koku nonīkušajiem stumbriem skrēja šauri strautiņi. Cilvēki atvēra mutes un dzēra tieši no debesīm, un pateicās bezvārda spēkiem. Ūdens grabinājās toveros un baseinos, un
pa jumtiem, un tā skaņas ieslēdza ainavu savos mīkstajos pirkstos, glāstīja zemi un zāli, un koku saknes.
Abas ar Sanju sēdējām tējas meistara mājas lievenī un raudzījāmies kvēllukturu gurdajā liesmojumā uz sienām un grīdas. Jutu sev blakus viņas miesas siltumu.
Uz koka galda vizēja septiņas sudrabkrāsas ripas.
Nakts pienāca klusu, un nekam nevajadzēja būt citādi.