13. nodaļa
- Vai tu varētu pēdējo nospēlēt vēlreiz? - cs lūdzu.
Sanja piespieda to agrākās ierīces pogu, uz kuras divas bultiņas rādīja pa kreisi. Rokas locītava sūrstēja no rakstīšanas. Kamēr no skaļruņiem vidžināja ačgārnās balsis, es purināju roku. Sanja noņēma pirkstu no pogas, un balss teica:
- ...kamēr būs apstiprinājušies visi rezultāti. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka vismaz Saltfjelle-Svartīsens, Reivo un lielākā daļa apvidus starp Malmbergetu un Kolariem ietilpst teritorijās, kuru ūdens resursi ir daļēji piemēroti dzeršanai jau pašlaik, un, pēc mūsu aprēķiniem, pilnībā reģenerēsies ātrāk nekā piecdesmit gados.
- Apturi, - es teicu. Sanja apstādināja ripu, un es ierakstīju pēdējo teikumu piezīmju grāmatā.
Bijām salikušas visu glītā aplī uz darbnīcas grīdas: agrāko laiku ierīci, ripas un grāmatas, kuras biju atnesusi no mātes darbistabas. Pastiepos pēc smaga sējuma, kurā bija Zaudēto zemju karte no agrākās pasaules laika, un ar pirkstu vilku līdzi vietu nosaukumiem. Reivo acīs iekrita pirmais. Apvilku apli, un, kad atliecos atpakaļ, muskuļi sprandā un mugurā savilkās sāpīgos mezglos.
- Man laikam vajadzētu pauzi, - es teicu. Bijām sēdējušas stundām ilgi.
Sanja paraustīja plecus.
- Pati taču gribēji visas ripas pārrakstīt. Aiziešu pēc tējas.
Viņa piecēlās, un es turpināju meklēt ierakstos minētos vietvārdus, atzīmējot tos kartē.
- Es gan joprojām nesaprotu, ko tu grasies ar šo informāciju darīt, - Sanja, ārā iedama, noteica.
- Es arī ne. - Tā es atbildēju, taču tā nebija gluži patiesība.
Sudrabkrāsas ripas rindiņā gulēja uz tās sargājušā auduma. Uz
tām bija uzrakstīti skaitļi no viens līdz septiņi. Secību bijām spējušas noteikt, noklausoties katras sākumā minētos datumus. Līdz šim bijām visā garumā noklausījušās četras ripas, un es biju pierakstījusi to saturu, lai mēģinātu sakārtot vienā stāstā. Tomēr mums bija problēma: vārdus reizēm bija grūti saprast, laiks vietām bija izdeldējis balsi un to nevarēja sadzirdēt, un daži posmi bija tā saskrāpēti, ka ierīce katru reizi lēca tiem pāri. Turklāt vairāku garu posmu trūka, dienas un veselas nedēļas starp žurnāla ierakstiem. Lēsu, ka ripu sākotnēji bijis desmit, varbūt pat vairāk.
Tagad biju pārliecināta, ka visas sudrabkrāsas ripas nāk no vienas vietas. Tajās parādījās divas atšķirīgas vīriešu balsis, no kurām viena nepārprotami bija tā pati, ko bijām dzirdējušas pirmajā atrastajā ripā. Biju arī pārliecināta, ka slepenā ekspedīcija, kuru Mira paglāba Krēslas gadsimtā, bija Jansona ekspedīcijas pārpalikums un ka viņš to bija slēpis fjella alā. Nespēju izdomāt nekādu citu izskaidrojumu tam, kā ripas nonākušas avotā. Joprojām cerēju, ka spēšu fiksēt ekspedīcijas maršrutu, taču klausīšanās ar piezīmju grāmatu un karti bija mokoši lēna, un es zināju, ka stāsts nekad nebūs viengabalains un pilnīgs. Starp Jansona ekspedīcijas un mūsējo realitāti bija pārāk daudz laika, gadu aizēnotas detaļas un pīšļos pazudušas ainas no tās pasaules, kuras vairs nebija. Mēs to nevarējām iztēloties citādi kā neskaidru tēlu, kura vaibstus un aprises aizmiglo attālums.
Un tomēr, par spīti patērētajam laikam, tajā visā bija kaut kas, kas lika man degt un liesmot, itin kā mana āda piepeši būtu izrādījusies par šauru un manas dzīves robežas pārāk tuvai, lai kurp es grieztos. Jansona ekspedīcija patiešām bija pastāvējusi. Viņi bija dzīvojuši un elpojuši, viņi bija piekrāvuši ātro agrāko laiku transportlīdzekli pilnu ar ēdienu, dzērienu un mēraparātiem, un kaut kā viņi to visu un paši sevi bija ieveduši pāri apsargātajām robežām Zaudētajās zemēs. Viņi bija kāpuši pa stāvām klinšu takām, pa kurām neviens nebija gājis gadu desmitiem, un no fjordu nogāzēm vērojuši nogrimušos, ūdens nogurdinātos ciemus. Viņi bija mērkuši pirkstus strautos, kas tecēja no kraujām, un tumšos, ledaini klusos ezeros, un, kad viņu ierīces bija . rādījušas, ka ūdens ir dzerams, ik solis bija ieguvis jēgu.
Savos sapņos biju kopā ar viņiem, svešā ainavā, kur itin visur bija dzirdama ūdens balss. Tomēr nedz redzēju viņu sejas, nedz runāju ar viņiem. Viņi turējās kaut kur fonā, bija nesasniedzami, itin kā es pati būtu tikai bezķermenisks gars, ko aiztur tumša straume, nelaižot pāri robežai dzīvo pasaulē. Man līdzās vienmēr bija Sanja, un viss ap mums bija citādi: fjellu baltās virsotnes, gaisa dzeldīgums, ūdens, kurā debesis atspoguļojās dzidras un neizprotamas ka cita pasaule un virs kura liesmoja gaisma.
No sapņa vēl ir garš ceļš līdz vārdiem, bet no vārdiem - līdz darbiem. Tomēr ar katru klausīšanos šis ceļš saīsinājās.
Noklaudzēja durvis. Darbnīcā ienāca Sanja un ielika man rokā tasi remdenas tējas. Lāse, ko viņa bija izšļakstījusi, tecēja pa tases sānu un pāri maniem pirkstiem.
- Šodien es laikam vairāk nespēšu, - es teicu. - Vai pavadīsi mani mājās?
Tas, zināms, nozīmēja: vai nāksi pēc ūdens? Tomēr mēs nekad to neizteicām skaļi. Ūdens pieminēšana bija kļuvusi par problēmu ne tikai mūsu starpā, bet visā ciemā. Bija pārāk viegli neviļus izklausīties pēc tāda, kas lepojas ar savu ūdens situāciju vai ubago ūdeni no cita.
- Šodien es nevaru, - Sanja atbildēja. - Māte uz šo nedēļu dabūja darbu armijas virtuvē, man jābūt mājās ar Minju. Atnākšu rit.
- Rītdiena neder. Man būs tējas viesi.
Sanja izskatījās vīlusies, taču zināju, ka man būtu neiespējami atlicināt laiku viņai. Kuolojervu vicemērs bija prasīgs klients, un tējas vizītes piepildīja dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Es nevarēju atļauties zaudēt vēl kādu tējas viesi. Pēc tēva nāves ne viens vien no viņa pastāvīgajiem viesiem bija pārtraucis vizītes, par spīti līdzjūtības izteikšanām un apliecinājumiem, ka, protams, viņi turpinās savas vizītes arī tagad, kad tējas meistare esmu es. Tēva laikā jauni klienti ceļu uz ceremonijām bija atraduši pēc majora Bolina ieteikuma, taču viņš acīmredzot bija man stāstījis patiesību, teikdams, ka viņa laiks kā mūsu palīgam ir beidzies. Pēc tēva bērēm nebiju no viņa saņēmusi ne pušplēsta vārda.
- Vai tiksi parīt? - es vaicāju, un Sanja pamāja. Liku galvā kukaiņu cepuri, paņēmu piezīmju grāmatu un somu, un pa tīkla durvīm devos putekļaini sausā pēcpusdienā.
Kad izgāju pa Sanjas nama vārtiem, redzēju, ka no ciema malas nāk kareivis. Neskatījos uz viņu. Tā bija iemācījies darīt viss ciems. Kati gājām viens otram garām, viņš tomēr mani pasveicināja. Izbrīnīta paskatījos uz viņu. Pagāja kāds brīdis, pirms pazinu viņa seju: tas bija tas pats gaišmatainais kareivis, kuru biju redzējusi runājamies ar Sanju iepriekšējā vasarā, kad Taro ar savu vienību meklēja ūdeni tējas meistara zemēs.
Nogriezos uz ceļa, kas veda prom no ciema. Ar acs kaktiņu redzēju, ka karavīrs apstājies pie Sanjas nama vārtiem.
Šī nebija pirmā tējas ceremonija, ko pēc tēva nāves vadīju viena pati. Biju iemācījusies gūt mierinājumu no viņa neredzamās klātbūtnes: atmiņas par viņu saistījās ar tējas namu tik cieši, ka šķita, itin kā viņš joprojām tur sēdētu, uzraudzīdams manas kustības, gatavs bez
bardzības dot padomus. Tomēr šoreiz mans prāts atspoguļoja viņa stāvu tumšu un nopietnu, it kā viņš zinātu. Klausīgi atbildēju uz vicemēra jautājumiem par attēlu, kas karājās pie sienas, pasniedzu pēc precīzām receptēm gatavotus saldumus un tējai ļāvu ievilkties stiprai, kā viņš vēlējās. Tomēr visu šo laiku nespēju ieslīgt mierā, kas vajadzīgs, lai koncentrētos.
Lauztu solījumu nav viegli nest. Izdabāt mirušajiem ir grūti, un reizēm grūtāk ir neizdabāt.
Pēc vizītes jutos kā izžmiegta. Kad pēdīgi vēlā vakarā aizslēdzu tējas nama durvis un kvčlluktura gaismā gāju uz māju, mani locekļi šķita trausli un smagi kā stikls, un es biju pārāk nogurusi, lai gatavotu vakariņas. Agras vasaras blāvajā nakts gaismā iekritu gultā un iegrimu miegā.