Выбрать главу

Pamodos no klaudzieniem pa durvīm.

- Noria? - no lieveņa bija dzirdama Sanjas balss. - Vai te kāds ir?

- Mirklīti! - atsaucos un uzķepurojos augšā. Dārzā spoži spīdēja saule. Ieslidināju kājas sandalēs un mazliet grīļīgi piegāju pie ārdurvīm. Sauja stāvēja lievenī, turēdama rokā četrus tukšus kopā sasietus ūdensmaisus.

- Pirms kāda laiciņa nosūtīju ziņu, - viņa teica. - Nospriedu, ka varbūt tev aizmirsās atbildēt, tomēr nācu, kā bijām norunājušas.

Biju pavisam aizmirsusi, ka viņai jānāk. Uzmetu skatienu ko-munikatoram pie sienas. Tur nudien mirgoja sarkana gaismiņa. Aiz-traucu uz sejas krītošos matus.

- Es neko nedzirdēju. Cik ir pulkstenis?

- Nav pārāk vēls, - Sanja teica. - Augstākais, deviņi. Jebkurā gadījumā esmu mazliet par agru.

Atvēru durvis plašāk un pakāpos nost. Sanja ienāca iekšā ar visiem ūdensmaisiem. Tikai tagad pamanīju, ka otrā rokā viņai ir no jūraszālēm pīta aploksne, un viņa man to sniedza.

- Ciemā uzskrēju virsū pastniekam. Padzirdējis, ka esmu ceļā uz šejieni, viņš iedeva šo līdzi. Sacīja, ka vismaz būs par vienu gājienu mazāk.

Paņēmu aploksni. Та kā biju pārliecināta, ka tā ir no mātes, atvēru uzreiz. Iekšā bija mazliet apskrambāts, taču citādi gluži labs ko-munikators, bet itin nekādas vēstules.

- Savādi, - es teicu, un pēc Sanjas izteiksmes redzēju, ka viņai šķiet tāpat. - Vai tu esi pārliecināta, ka tas ir man?

- Та pastnieks teica.

Centos komunikatoru ieslēgt, taču ekrāns kā bija, tā palika tumšs.

- Droši vien akumulators tukšs, - Sanja teica.

Jutos doba un izsusējusi un aptvēru, ka neesmu ēdusi kopš iepriekšējā rīta.

- Tēju dzersi?

Sanja pamāja un sekoja man uz virtuvi. Uzliku komunikatoru uz palodzes, kur tieši tam virsū spīdēja saule. Daudz laika, lai uzlādētos, nevajadzēs. Kad ūdens bija sakarsis un uz galda tasēs kūpēja tēja, uzliku pirkstu uz komunikatora ekrāna. Displejā uzzibēja gaisma. Sanjai bija bijusi taisnība. Ekrāns ieslēdzās un atpazinējs lasīja manu pirksta nospiedumu. Tas nebija nekas neparasts: visi komunikatori bija iekodēti identificēt lietotāja kontu vai ģimenes kontu pēc pirkstu nospiedumiem, un principā jebkuram pilsoņu reģistrā iekļautajam bija iespēja lietot savu kontu no pilnīgi visiem komunikatoriem. Tomēr vārds, kas parādījās ekrānā, nebija manējais. Aino Vanamo, paziņoja komunikators. Dzimšanas gads bija manējais, taču datums - cits. Kā dzimšanas vieta bija norādīta Sjiņdziņa.

- Kas tad nu? - Sanja vaicāja un piecēlās, lai ieskatītos komuni-katorā. Aplūkojusi ekrānu, viņa uzrāva uzacis.

- Pamēģini tu, - es ierosināju. Sanja uzlika pirkstu uz ekrāna, un atpazinējs lasīja nospiedumu. Sanja Valama, displejs ziņoja. Uzliku

pirkstu uz ekrāna vēlreiz, un atkal parādījās informācija par Aino Vanamo.

- Ģeniāli, - Sanja izdvesa. - Viltota komunikatorpase! - Pazinu viņas sejas izteiksmi: viņa jau drudžaini prātoja, kā komunikators uzlauzts un vai viņa pati spētu ko tādu. - Tas ir ieprogrammēts savienot viltotus personas datus ar tavu pirksta nospiedumu, - viņa turpināja. - Taču jebkura cita rokās tas ir pavisam parasts komunikators.

Displeja stūrī zibsnīja sarkana gaismiņa un skaitlis 1, kas apzīmēja vienu ziņojumu. Ar pirksta galu pieskāros gaismiņai.

Ja šis tevi sasniedzis, sākās ziņa, ir svarīgi, lai tu rīkotos tā, kā es lūdzu. Tev nav droši palikt tur, kur esi. Sazinies ar Bolinu. Viņš tev palīdzes nopirkt vilciena biļeti. Līdzko zināsi braukšanas datumu, atsūti man ziņu no šī komunikatora. Neizmanto otru komunikatoru un, kad mājas atstāsi, neņem to līdzi. Ceru tevi drīz satikt.

Paraksta nebija, taču es pazinu rokrakstu: tas piederēja mātei.

Abas ar Sanju ilgi klusējām. Pēdīgi viņa vaicāja: - Vai tu brauksi?

- Es nezinu, - atbildēju. Tagad aptvēru, kāpēc māte bija lūgusi man nosūtīt kādu priekšmetu. Viņai bija vajadzīgi mani pirkstu nospiedumi pases viltošanai, taču viņa nebija varējusi pateikt to tieši, jo baidījās, ka mūsu pasts tiek pārbaudīts. Viņai droši vien bija nācies kādu uzpirkt, lai nodrošinātu, ka komunikators nonāks galā. Karoti biju aizsūtījusi vairāk nekā pirms mēneša, tātad ierīce acīmredzot bijusi ceļā vairākas nedēļas.

Man it kā vajadzēja būt sajūsmā par mātes piedāvājumu. Ja jau viņa lūdza mani braukt, tas nozīmēja, ka Sjiņdziņā, par spīti karam, ir samērā droši. Bez nemitīgās avota noklusēšanas un sargāšanas, bez ciema aizvien liesāko seju redzēšanas, bez bailēm par to, uz kurām namdurvīm nākamreiz parādīsies zilais aplis, dzīve būtu daudz vienkāršāka. Man nevajadzētu nest ūdeni no fjella, nevajadzētu vest to Sanjai, nevajadzētu vienai uzkopt māju, rūpēties par dārzu un gatavot tējas saldumus. Mēs atkal varētu darīt lietas kopā ar māti, kā bijām

darījušas pirms viņas aizbraukšanas un tēva nāves.Tas pats nogurums, kas mani bija apņēmis iepriekšējā vakarā un joprojām nelaidās vaļā, ielija manī tik smags, ka vēlējos tūlīt pat atgulties uz virtuves grīdas un nekustināt ne pirkstu. Vēlējos, lai kāds cits uzņemas atbildību par mani un manu dzīvi, par visu, kas vēl pavisam nesen bija kļuvis par man nesamo nastu. Sjiņdziņa vizēja tāla, vieglā dūmakā tinusies, viegla un viesmīlīga kā sapnis.

Un tomēr tieši tas, no kā vēlējos bēgt, lika man palikt. Kurš rūpēsies par avotu, ja es aizbraukšu? No kā Sanja dabūs ūdeni savai ģimenei? Vai tad, ja atstāšu avotu viņas ziņā un ja par to kaut kā uzzinās militāristi, bet es būšu prom, kontinenta otrā malā, sods nenāks pār viņu? Es nevarēju pieļaut, ka viņa tiktu pakļauta tādām briesmām.

Aiz tā visa vīdēja iespēja, kas vēl tikai sāka no gabaliņiem veidoties par skaidru ceļu: ūdens, kura nebija šeit, bet kurš bija Zaudētajās zemēs. Es varētu sekot mātes gribai un braukt uz Sjiņdziņu vai tēva gribai un palikt šeit par avota sargātāju. Vēl es varēju rīkoties pēc savas gribas un izvēlēties svešu ceļu, kuru noteicis nebija ne viens, ne otrs no abiem.

Todien visas iespējas izskatījās vienlīdzīgas, taču jau toreiz viena bija sākusi sniegties pāri citām, vilkt mani uz savu pusi.

Dzērām virtuvē tēju un ēdām amaranta maizi, ko mērcām saul-puķu eļļā. Redzēju, ka Sanja cenšas neēst badīgi.

- Vienmēr esmu domājusi, vai būtu iespējams kaut kā uzlauzt identifikācijas aizsardzību, - viņa teica. - Man ir viena doma. Varbūt tas izdotos arī man.

Zināju, ka viņa labprāt paņemtu viltoto komunikatoru uz savu darbnīcu un izpētītu, taču tiešos vārdos lūgt negribēja, un es nebiju gatava viņai to piedāvāt. Ja es izlemtu braukt uz Sjiņdziņu, man būtu vajadzīga pase, un man bija bail, ka viņa nejauši varētu izdzēst viltotos datus.

Kad bijām padzērušas tēju un paēdušas, Sanja piepildīja savus ūdensmaisus no virtuves krāna. Bija pienācis laiks nākamajā nedēļā

doties uz avotu, lai aizvērtu uz māju vedošo rezerves ūdensvadu. Kopā aiznesām udcnsmaisus uz viņas ratiņiem. Bijām sākušas tajos pārvadāt lielu niedru šķirstu, kurā ieguldījām ūdensmaisus. Uz tiem uzlikām Saujas uzmeistarotu viltus dibenu un, kad tas bija savā vietā, piekrāvām šķirstu ar vecām drānām un saplēstiem, tukšiem ūdens-maisiem. Ja ūdens uzraugi Sanju apturētu - kā reizēm notika -, viņi šķirstā atrastu tikai priekšmetus labošanas un šūšanas darbiem, ko Sanja un viņas māte man veica pēc pasūtījuma.

Skatījos, kā Sanjas ratiņu riteņi atstāj pēdas ceļa putekļos, viņai ejot prom. No šķirsta vākapakšas kā balta, vēja plivināta liesma rēgojās izdiluša krekla piedurkne.