Sanja bija pasākusi nākt man līdzi, kad gāju uz avotu pārbaudīt ūdens līmeņa augstumu. Laiks kļuva aizvien tveicīgāks, un fjclls bieži bija vienīgā vieta, kur bija vēsi. Reizēm devāmies uz alu, tikai lai patvertos no dienas karstuma. Agrāk biju taisnā ceļā devusies uz avotu, uzmetusi skatienu ūdens līmenim un griezusies atpakaļ. Tagad jo bieži kļuva mūsu kopīgie gājieni uz fjellu. Varējām sēdēt izžuvušās upes gultnes krastā un ēst līdzpaņemto pārtiku vai skatīties debesīs slīdošajos mākoņos. Reizēm es lasīju grāmatu, kamēr viņa zīmēja piezīmju grāmatā, ko biju viņai iedevusi. Tomēr šo gājienu centrā vienmēr bija avots, un, kaut gan mēs nekad par to nerunājām, ticu, ka viņas izjūtas bija tādas pašas kā man: avota izžūšanas un zaudēšanas bīstamība nešķita reāla, un došanās alā pie dīķa katru reizi bija ieiešana citā pasaulē. Tur mūsu rīcībā bija tāda greznība kā neierobežots ūdens, kas piederēja tikai mums, un es pat nevēlējos, lai būtu citādi.
Uz laiku nevar paļauties. Dažas nedēļas var likties mūžības sākums, un ir viegli kļūt aklam, ja tic, ka nekam nav jāmainās.
Todien mēs pie avota bijām pavadījušas varbūt stundu, varbūt divas — mums nebija nekāda iemesla skaitīt laiku. Diena bija karsta, un kukaiņi nikni, un alas ēnas nomierinoši gūla uz mūsu ādas, ko bija
apsvilinājušas vasaras sākuma dienas. Mani mājās gaidīja dārza ravēšana, un Sanjai darbnīcā bija pilns galds ar labojamām lietām, taču mēs novilcinājām aiziešanu. Sanja bija labā noskaņojumā un mūsu kvēllukturu vārgajā apgaismojumā darināja akmentiņu veidojumu.
- Kas tas ir? - es vaicāju. Viņa bija sakrāvusi stūrainu akmeņu kaudzīti un tai apkārt aplī novietojusi mazākus akmens tēlus, kuriem bija uzzīmētas dusmīgas sejas.
- Šis ir nams, - Sanja teica un norādīja uz akmens veidojumu apļa vidū. - Tie ir ūdens uzraugi. - Viņa norādīja uz namu ielenkušajiem akmens tēliem. - Un tās tur esam mēs.
Akmens apļa ārpusē mazu gabaliņu tālāk bija divi citi akmens tēli, starp kuriem viņa no plastmasas strēmeles bija uzmeistarojusi spaini. Abi plati smaidīja.
- Vai uzraugi to neredz? - es jautāju.
- Skatās aplamā virzienā, - Sanja teica. - Man vajadzīgs mazumiņš tavu matu, - viņa paziņoja un grasījās tos atmērīt no šķipsnas, kas man bija izlīdusi no zirgastes.
- Kāpēc? - es jautāju un atgrūdu viņas roku.
- lai varētu tevi pabeigt, - viņa teica.
- Nē, es labāk būšu plikpauraina, - es smējos, taču viņa dzinās man pakaļ pa alu, un pēdīgi es viņai ļāvu ar spalvu nazīti nogriezt gabalu no manu matu galiem. Viņa novietoja matus uz akmens tēla galvas un uz tiem vēl uzlika mazu plakanu akmentiņu, lai tie turētos uz vietas. Tad viņa nogrieza šķipsniņu savu matu, ko tāpat nostiprināja uz otra akmens tēla galvas, kurš nemanīts lavījās garām uzraugiem.
- Līdzība ir nepārprotama, - viņa teica.
Kad sākām iet pa gaiteni, vēl aizvien bijām labā noskaņojumā. Mēs nekādā gadījumā neuzvedāmies klusu, un soļi un smiekli no sienām atbalsojās daudzkāršā skaļumā. Kad nonācām līdz griestu lūkai, Sanja nebrīdinot pagrieza sviru pie sienas, un man uz skausta no griestu
ūdensvada uzšalca auksta duša. Iespiedzos un ar slapjo zirgasti uzšāvu viņai pa seju.
- Beidz taču! Kad tiksim ārā, tu būsi apmierināta, ka tavas drānas ir slapjas un vēsas, - viņa teica un rādīja nevainīgu seju.
-Tad jau arī tu droši vien negribi palikt bešā, - es teicu un pavilku viņu zem ūdens dušas. Viņa sprausloja, izgrozījās no mana tvēriena un aiztaisīja krāna sviru. Es joprojām žmaidzīju ūdeni no drānām un matiem, kad viņa ar otru sviru atvēra lūku un ieslīdēja alā.
- Vēl sekundīti, un es nākšu, - saucu Sanjai nopakaļ. Viņa klusēja, un es viņu otrpus lūkas neredzēju. Man šķita, ka dzirdu klusu klakšķi. - Sanja?
Piepildīju mazo ūdensmaisu, ko biju atnesusi līdzi, un nolaidu alā. Tad izslīdēju cauri atverei, paņemot līdzi abus savus kvēllukturus un pilnīgi slapjo kukaiņu cepuri. Kad pacēlu skatienu, man izplēnēja balss.
Sanja stāvēja netālu no alas ieejas ar muguru pret mani un turēja rokā kvēllukturi. Otrs lukturis šķembās gulēja uz klints grīdas līdzās viņas kukaiņu cepurei. Alas mutē stāvēja vīrietis, kura aprises iepretī gaismas dedzinātajai dienai izzīmējās zobena asumā. Lukturu nobālušajā blāzmā izšķīru viņa vaibstus.
- Tādas lietas nu gan šajā ciemā katru dienu nevar redzēt, - Ju-kara teica. - Divas jaunas sievietes, bis cauri slapjas uzrodas no fjella dzīlēm.
Tajā brīdī Sanja pavērsa seju pret mani, un es savā prātā tūkstošiem reižu esmu centusies nolasīt viņas izteiksmi, saprast katru tās niansi. Atmiņas aizslīd un vairās, un sašķīst gabalos, taču par divām lietām biju pārliecināta toreiz un esmu joprojām: Sanja bija tikpat pārsteigta kā es, un tomēr aiz viņas pārsteiguma pretī virskārtai tiecās cita izjūta.
Viņa izskatījās vainīga.
Mums protams, nebija sagatavoti nekādi izskaidrojumi, ko celt priekšā Jukaram. Vēlāk par to domājot, kļūda šķita smieklīgi bērniš
ķīga, taču tā bija noticis, un mēs nc viena, ne otra nepratām to izlabot. Bijām bijušas tik pārliecinātas par Ģella paslēptuves drošību, ka nekad nebijām piestājušas, lai padomātu, kā izskaidrosim savu uzturēšanos alā, ja kāds mūs tur reiz atrastu. Ja situācija būtu citāda, mēs droši vien varētu teikt, ka ejam parastā piknikā.Taču Jukara bija redzējis lūku un ūdens dušu, un mūsu pilošās drānas. Mums nebija nekādas iespējas viņu pārliecināt, ka kaut kur tuvumā nav ūdens.
Viņš nedz lūdza, nedz draudēja, nedz šantažēja. Tas viņam nebija jādara. Bija pilnīgi skaidrs, ka tad, ja esjukaram un viņa ģimenei nepiedāvāšu ūdeni, militāristi alā drūzmēsies, jau pirms es pati šeit ieradīšos nākamo reizi, - ja nākamā reize vispār pienāks.
- Та ir mana vaina, - Sanja tovakar sacīja, vēlāk, kad Jukara bija atstājis tējas meistara namu ar pieciem pilniem ūdensmaisiem.- Man ir tik ļoti žēl. Es nesapratu, ka tas beigsies šādi.
- Par ko tu runā? - es vaicāju.
- Pagājušā nedēļā man nācās aiziet pie Jukaras, - viņa teica.- Man beidzās ielāpu plastmasa, un es ciemā nezināju nevienu citu, kam tās atliktu ari pārdošanai. Viņš prasīja ļoti augstu cenu un izturējās savādi. Apjautājās par tevi. - Viņa paraudzījās uz mani.
- Ko viņš teica? - es jautāju, tagad jau piesardzīgi.
- Žēlojās, ka tu viņam vairs neved labojamās mantas, kaut gan tavs tēvs bijis viņa labākais klients.
Tā bija taisnība. Jau pirms tēva nāves visbiežāk visus lāpāmos maisus slepus biju vedusi Sanjai, un pēc viņas nāves nebiju vedusi Jukaram labot neko.
- Viņš ari runāja visu ko par tavai tēvu, - Sanja turpināja. - Teica, ka vienmēr brīnījies, kā gan tam bezgalīgi uzrodas labojami ūdens-maisi, kaut gan ūdens neesot vairāk kā visiem pārējiem ciema iemītniekiem. Viņš... - Sanjai vaigos sakāpa sārtums, un viņa apklusa.
Gaidīju.
Viņa turpināja: - Viņš man jautāja, kā man šķiet, vai jums ir slepena aka vai kāds cits ūdens avots. - Sanja ar plaukstām aizsedza acis. - Noria, es negrasījos viņam neko atklāt! Taču tas mani tā samulsināja, ka es nosarku un izmetu no rokām ielāpu plastmasas kārbiņu, kuru viņš man bija pārdevis, un ielāpi izkaisījās pa viņa darbnīcas grīdu. Nedz es ko teicu, nedz viņš. Taču aizdomas viņam droši vien bija radušās jau agrāk, un, ieraudzījis, kā es satrūkstos, viņš nolēma sekot mums uz ljellu... - Sanjas balss izdzisa.
Nezināju, ko viņai teikt, tā nu pateicu: - Tā nav tava vaina. Ja viņam kaut kādas aizdomas bija, viņš būtu mūs izsekojis tik un tā.
Vēlāk, kad Sanja bija aizgājusi, paņēmu karti un piezīmju grāmatu, kurā biju pārrakstījusi ripu saturu. Meklēju ceļus, kuri tika izmantoti Krēslas gadsimtā, un citus, pa kuriem iet varbūt varētu joprojām. Sāku savā starpā savienot vietvārdus, kurus biju dzirdējusi ripās, un zīmēt maršrutu no dzimtā ciema uz tiem.