14. nodaļa
Kad klusā telpa ap noslēpumu reiz iesprēgājusi, atjaunot to vairs nav iespējams. Plaisas kļūst garākas un platākas, tiecas tālāk un sazarojas kā pazemes sēņotne, līdz pēdīgi nav pasakāms, kur tā sākusies un vai tā kur beidzas.
Es joprojām skaidri nezinu, kā ziņa izplatījās ciemā. Neticu, ka tāds bija Jukaras nodoms. Pieeja avotam bija pārāk liela privilēģija un deva viņam pārāk daudz varas. Brīvprātīgi viņš no tās atteicies nebūtu. Tagad es to saprotu, jo kādā vārdiem nesasniedzamā, neiz-gaismotā vietā, kurā ieskatīties pati nespēju, biju jutusi to pašu: avots ir mana privilēģija, atalgojums par veikumu, kas citādi būtu palicis neatalgots. Toreiz vēl neaptvēru, ka ne par visiem darbiem var prasīt atalgojumu.
Varbūt Jukara izstāstīja Niniai. Droši vien viņam nācās izstāstīt, jo viņš nebūtu spējis līdz bezgalībai izdomāt nedz stāstus par virsniekiem, kas ne no šā, ne no tā piepeši kļuvuši dāsnāki, nedz arī izskaidrojumus tējas meistara nama apmeklējumiem, - ne tādai sievai kā Ninia. Un izstāstīt kaut ko Niniai nozīmēja to pašu, kā sasaukt ciema sapulci un pavēstīt jaunumu tur. Čuksti sāka izplatīties un pieņēmās spēkā, kļūstot par sarunu murdoņu, līdz izdzirdēja arī tie, kas nebija bijuši uz vietas.
Beigu beigās nav nekādas starpības, kā citi uzzināja par avotu. Rezultāts jebkurā gadījumā bija viens. Kad vārtos kādu dienu parādījās sieviete taukainiem matiem, nemazgātās drānās kopā ar trim kaulainiem bērniem un trauslā balsī vaicāja, vai es varētu uz parāda pārdot mazliet ūdens, es nevarēju raidīt viņu prom. Pēc viņas nāca citi: mazs lielacains zēns, kurš teica, ka viņa vecāki ir pārāk slimi, lai strādātu, vecs vīrs, kurš nepārtraukti murmināja par karā pazudušo dēlu, un atkal un atkal sievietes - jaunas sievietes ar zīdaiņiem, vecas sievietes ar sausām dzemdēm, stīvām kājām un nogurušām acīm, pusmūža sievietes, kas lūdza ūdeni priekš saviem vecākiem vai vīriem, vai bērniem.
Tinu ap Maijas Harmajas roku ādas siksnu, kam bija jānotur ūdensmaiss.
- Vai nav par stingru? - es vaicāju.
- Nē, tu vari pievilkt vēl mazliet, - Maija teica. Nospriegoju siksnu vēl ciešāk. - Tagad šķiet drošāk, - viņa nolēma. Ūdensmaiss jau bija nostiprināts arī ap plecu, un man šķita, ka viņas miesa apkārt ādas siksnai kļūst zilsarkana. Maija nolocīja piedurkni un aptina ap pleciem plānu, no saules sargājošu šalli, un nekas neliecināja, ka zem viņas platajām drānām ir piesieti pieci ūdensmaisi: divi pie ciskām, divi pie pleciem un viens pie vidukļa. Kad viņas kājas mina lieveņa čīkstošos dēļus, ūdens klusu klunkšķēja. Maija bija viena no veselības centra brīvprātīgajām, jau trešā ūdens viešņa šodien.
- Kāds brauc! - no pievārtes kliedza Maijas dēls Vēsa. Kad viņš skrēja uz māju, no viņa soļiem lidojumā pacēlās mazi putekļu mākoņi, traipiņi dienas dzidrumā. Viņš bija deviņus gadus vecs un jutās svarīgs, jo bijām viņam uzdevušas novērot ceļu, kas ved no ciema uz tējas meistara namu, un tūlīt paziņot, ja viņš uz ceļa kādu ieraudzītu. - Viņiem ir helirati.
- Ej uz tējas namu, - es teicu Maijai. - Gaidi mani tur. - Viņa pamāja. - Arī tu, Vēsa. - Maija pa pagalma celiņa akmens plāksnēm gāja uz tējas namu, un Vēsa puspalēkdamies, pusskriešus brāzās mātei pakaļ.
Vajadzēja rīkoties ātri. Ieskrēju savā istabā un pārģērbos ceremonijas tērpā, kuru vienmēr turēju tīru un izgludinātu. Iedama ārā, pametu skatienu uz lieveni, vai neesmu tur atstājusi kādu pilnu ūdens-maisu, un pagriezos pret vārtiem. Apstājos uz maza pauguriņa līdzās priedes zarā pakārtajam vējzvanam un raudzījos uz ceļu. Redzēju, ka heliratos tuvojas šoferis un divi zilās uniformās tērpušies vīri, kuru vaibstus tomēr neizšķīru. Zināju, ka ar mani sarunāta tējas vizīte ceturtdien, taču tagad bija tikai trešdiena. Vai es būtu kļūdījusies dienā? Centos turēt tējas namu kārtībā, kā bija darījis arī tēvs, tāpēc vajadzības gadījumā es spētu noorganizēt ceremoniju pat viesiem, kas ieradušies nebrīdinot, tomēr es ienīdu vizītes, uz kurām nepaspēju sagatavoties. Un tagad man vēl ari vajadzēja dabūt Maiju un Vēsu ar visiem ūdensmaisiem ārā no tējas nama tā, lai tas neizskatītos aizdomīgi.
No fjella uz namu vedošais rezerves ūdensvads, par laimi, bija ciet. Neuzdrīkstējos turēt to vaļā biežāk kā vienu dienu nedēļā, jo, ja ūdens patruļa ierastos pārbaudē, es nespētu izskaidrot, kāpēc ūdens padeve tējas meistara namam nav pārtraukta kā visur citur ciemā. Tāpēc uzkrāju iespējami daudz ūdens tad, kad turēju ūdensvadu vaļā, un ciema iedzīvotāju ūdensmaisus pildīju lielākoties no šī uzkrātā ūdens.Tagad biju sev pateicīga par tādu piesardzību.
Helirati nozibēja starp koku stumbriem un apstājās pie vārtiem jūraszāļu nojumē. Kad viesi izkāpa un nāca uz vārtiem, ieraudzīju viņu sejas un satrūkos. Viens man bija svešs, taču otrs bija tas pats gaišmatainais kareivis, kuru iepriekšējā vasarā biju redzējusi runājam ar Sanju un tikai pirms dažām nedēļām sastapusi pie Sanjas nama vārtiem.
- Laipni sveikti tējas meistara namā, - es teicu un paklanījos. - Vai drīkstu jautāt, kāds ir jūsu negaidītā apmeklējuma iemesls?
Gaišmatainais kareivis paklanījās pretī.
- Ticu, ka mēs neesam iepazīstināti, - viņš teica. - Esmu virsleitnants Muromcki, komandiera Taro padotais. Šis ir kapteinis Liu-hala. - Viņa kompanjons pamāja galvu manā virzienā. - Esmu šeit pēc majora Bolina ieteikuma. Manuprāt, jūs mūs šodien gaidāt uz tējas ceremoniju.
Manas plaušas sažņaudzās un elpa aizķērās rīklē. Vienošanās par ceremoniju bija notikusi rakstiski, kā jau vienmēr, un, tā kā Muromeki vārds man neko neizteica, nebiju pratusi to savienot ar seju, kuru pašlaik redzēju savā priekšā. Cerēju, ka balss izklausās vienmērīga, kad atbildēju: - Gaidīju jūs rīt, virsleitnant Muromeki. Ziņā, kuru saņēmu, bija minēts rītdienas, nevis šodienas datums, un rītdienas datumu es apstiprināju savā atbildē.
Muromeki pielieca galvu. Viņš izskatījās pēc suņa ar smailu purnu, kurš vējā sajutis medījuma smaku.
- Tas nu gan ir savādi, Kaitio jaunkundz, - viņš teica. - Esmu pārliecināts, ka nodiktēju rakstvedim tieši šo dienu. Rītdien vizīte nav iespējama itin nekādi.
- Man tieši pašlaik ir tējas viesi, - es teicu. - Taču viņi drīz dosies prom. Ja varat pagaidīt pusstundu, tad es paspēšu uzkopt tējas namu priekš jums. Diemžēl saldumi nebūs gluži svaigi, jo biju grasījusies tos gatavot rīt no rīta pirms jūsu ierašanās.
- Ja jums ir viesi, kāpēc tad neesat tējas namā? - Muromeki jautāja.
- Aizmirsu pirms ceremoni jas sākuma aiznest uz tējas namu saldumus.
- Tad mēs pusstundu pagaidīsim, - Muromeki teica. Vēlreiz paklanījos viņam, un viņš ar kompanjonu atgriezās pie heliratiem nojumē.
Iegāju virtuvē un kādā skapī atradu pusi bļodiņas vecu tējas saldumu. Ātri pārbaudīju, vai tie nav appelējuši, un vienu pagaršoju: tas bija apkaltis, taču sabojājies nebija. Vajadzēs iztikt ar tiem. Nesu bļodu uz tējas namu. Gandrīz grasījos izmantot viesu ieeju, taču pēdējā brīdī
atcerējos doties uz meistara ieeju nama otrā pusē. Kad ienācu tējas namā, Maija un Viesa jautājoši uz mani skatījās.
-Jums jābūt ļoti uzmanīgiem, - es teicu. - Pie vārtiem ir divi militāristi. Viņi domā, ka jūs esat mani tējas viesi. Es pavadīšu jūs līdz vārtiem. Kad atvadīsieties, pateicieties man par ceremoniju, uzrunājiet mani par meistari Kaitio un dziļi paklanieties. Vai esi pilnīgi pārliecināta, ka spēsi panest visus ūdensmaisus? - jautāju Maijai. Viņas seja bija nobālusi, un viņa bija sākusi grauzt mazā pirkstiņa nagu.