Maija spēra pāris soļu, itin kā izmēģinādama, vai viņas locekļi izturēs ūdens svaru.
- Esmu, - viņa teica.
- Vai esat gatavi?
Maija paskatījās uz Vēsu. Zēns ar nopietnu seju māja, šūpodams galvu uz augšu un leju. Tad pamāja arī Maija. Norādīju uz viesu ieeju.
- Kad būsiet ārā, pagaidiet mani.
Kad pa celiņu kāpām uz vārtu pusi, man šķita, ka Maijas ūdens-maisi skaļi klunkšķ katrā solī. Ar acs kaktiņu vēroju Vēsas kustības un baidījos, ka viņš sāks lēkāt vai izdarīs ko citu, tējas viesim nepiemērotu.
Kad pēdīgi nonācām līdz vārtiem, paklanījos Maijai. Viņa stīvi paklanījās pretī, tin Vēsa sekoja piemēram.
- Paldies, meistare Kaitio. Bija prieks būt jūsu viešņai.
- Paldies, Harmajas kundze. Lai piejums aizplūst tīri ūdeņi.
Muromeki bija izkāpis no heliratiem un pastaigājās. Kad Maija
un Vēsa nogriezās uz smilšu ceļa, kas veda starp kokiem, viņš uzrunāja Vēsu.
- Vai tu neesi par jaunu, lai piedalītos tējas ceremonijā?
Pamanīju, ka Maiju uz brīdi pārņem satraukums, taču viņa pārsteidzoši ātri savācās. Ūdens patruļu un ciemu uzraugošo militāristu klātbūtne bija mums visiem iemācījusi slēpt pēdas; muskuļi un sejas, un mēles joprojām atcerējās dzīves parasto veidolu un vajadzības
gadījumā to ātri atguva. Maija smagi nolaida roku uz Vēsas pleca un teica: - Es tikai cenšos iemācīt dēlam paražas. Viņš pieaudzis grib būt virsnieks.
Muromeki pasmaidīja, un es atkal iedomājos badainu suni.
- Ak tā? Lai tev izdodas karjera, zēn, - viņš teica un pabužināja Vēsas tumšos matus.
Maija paklanījās Muromeki un vedināja Vēsu sev līdzi.
- Uz redzēšanos, kundze! - Muromeki sauca viņiem nopakaļ. Viņi gāja lēnām, un Maijas soļi nebija viegli. Vēsa lielām acīm meta skatienus pār plecu, taču Maija stingri pavērsa viņa galvu pret ceļu, kas abus gaidīja. Viņas rokas kustība bija stīva.
- Kad viss būs gatavs, pašķindināšu zvaniņu, - sacīju Muromeki. Pagriezos un steidzos uz tējas namu, un katrā solī prātoju, vai viņš pamanījis kaut ko neparastu.
Kad noliku paplāti tējas telpā uz grīdas, tasītes šķindēja viena pret otru, taču Muromeki neizrādīja, ka būtu ievērojis manu roku trīsas. Cik spēdama slēpu savu uztraukumu aiz ceremonijas formas: ļāvu, lai pazīstamās kustības plūst pašas no sevis, un vienlaikus centos zagšus viņā nolasīt aizdomu vai uzvaras prieka zīmes. Neatradu tādas. Muromeki etiķeti pazina negaidīti labi un neko lieku nevaicāja. Viņš klusinātā balsī sarunājās ar Liuhalu, un nekas neradīja iespaidu, ka viņiem tas būtu kas cits nekā īsa atraušanās no darba lietām.
Uzkarstošā ūdens klusā šņākoņa katlā mani nomierināja. Atgādināju sev ideju, kas iemūrēta ceremonijas būtībā: tējas priekšā visi ir vienlīdzīgi, pat ja ārpus tējas nama sienām viņu dzīves nekad nesastaptos. Pamazām sāku ticēt, ka Muromeki patiešām ieradies vienkārši tējas vizītē, nevis Taro uzdevumā un ka uzrašanās nepareizā dienā patiešām bijis tikai pārpratums. Muromeki vairs nepieminēja Taro un nerunāja ne par ko citu, izņemot tējas kvalitāti, tējas traukus un neparasti auksto pērno ziemu. Pieķēru sevi domājam: vai kaut kur ir iespējama pasaule, kurā cilvēkiem nav jāizvēlas puses, kurā visi var
sēdēt, dzerot tēju, un nav tā, ka vieniem pieder vara, bet citiem bailes? Tā bija pasaule, par kuru tējas meistari vienmēr bija sapņojuši, kuru bija būvējuši, kuru bija sargājuši, - taču vai tā jelkad bija bijusi reāla, vai tā jelkad varētu tāda būt?
Tajā pasaulē Muromeki paklanījās un paņēma manis pasniegto tēju, un man nevajadzēja viņu prātā apzīmēt par draugu vai ienaidnieku.
Šajā pasaulē es ceremonijas beigās viņam paklanījos un izgāju ārā pa meistara ieeju. Fantāzija par telpu, kurā nepastāv vara, palika izirstam tējas nama tumsā. Pavadīju Muromeki un Liuhalu līdz vārtiem, un nezināju, vai nupat biju apkalpojusi draugu vai ienaidnieku.
Šajās dienās, kas ieskāva vasaras vidu, dienās, kad ūdens slepus plūda no fjella uz tējas meistara namu un cieminieki atrada nebeidzami daudz veidu, kā to nogādāt uz savām mājām - zem krekliem un svārkiem, ratiņos ierīkotos slepenajos nodalījumos, nobēdzinātus starp nederīgiem kokmateriāliem, mēbelēm un drānām, kuras es itin kā pārdevu vai sūtīju labošanai, un tā tālāk -, katru sev atlicināto brīdi aizvadīju aiz savas istabas aizdarītajām durvīm, kur pētīju kartes un pierakstus. Pētīju vietu nosaukumus, pētīju ceļus un minēju to iz-braucamību, mērīju atstatumus, meklēju ziņas par apvidu un rēķināju laiku, kādā heliratos varētu aizbraukt no vienas vietas uz citu. Veselu nedēļu skaitīju stundas un dienas, kas paietu ceļā uz Zaudētajām zemēm un atpakaļ, rēķināju heliratos ietilpināmo ūdens un pārtikas daudzumu un to, kā kravas svars palēninās pārvietošanos. Ieslodzīju lukturi sauju kvēlmušu un sāku tām mest augļu gabaliņus, lai redzētu, cik ilgi tās izdzīvo un ražo gaismu, ja netiek atbrīvotas.
Beidzot, mākoņainā dienā, kad no vasaras vidus jau bija pagājusi puse mēneša, izstāstīju par savu plānu Sanjai.
Sēdējām uz spilveniem viņas darbnīcā uz grīdas. Man klēpī bija atvērta piezīmju grāmata. Pa tīkla sienu no grīdas līdz griestiem un atkal atpakaļ spindzēja slazdā iekritusi liela muša. Sanja lika agrāko
laiku ierīcē sudrabkrāsas ripu, uz kuras bija uzzīmēts skaitlis septiņi. Pārējās sešas bija saliktas kārbā, kur tās glabājām. Šī bija vienīgā, kuru vēl nebijām noklausījušās līdz galam.
- Sanja, - es uzsāku, - vai tu esi domājusi, kā Zaudētajās zemēs izskatās tagad?
- Kāpēc lai būtu? - viņa vaicāja un aizspieda ripas padziļinājuma vāku. Paraustīju plecus, taču neatbildēju. Viņa pacēla skatienu un blenza uz mani. Viņas acis sašaurinājās. - Tu taču to nedomā nopietni, - viņa teica.
- Kāpēc ne? - Varbūt arī pati tikai tobrīd apjautu, cik nopietni to domāju. Izņēmu no somas līdzpaņemto karti.
- Noria, - Sanja teica. - Tev nav nekā cita, izņemot dažas pagātnes druskas. Pat ja ekspedīcija būtu bijusi īsta, mums nav visa viņu ziņojuma. Pat ja Zaudētajās zemēs bija tīrs ūdens Krēslas gadsimtā, nav nekādas garantijas, ka tas tur ir joprojām. Un kā tu tur vispār nokļūtu?
- Pa ceļiem. - Atvēru karti, kurā biju iezīmējusi iespējamo maršrutu. - Rovaniemi atrodas uz Zaudēto zemju robežas. Domājams, spēšu sagādāt heliratus, lai vieglāk līdz turienei nokļūt. Es pētu kartes un vecas grāmatas, un pierakstus. Sekoju ziņām. Esmu visai pārliecināta, ka uz ziemeļiem no Rovaniemiem pāri robežai ved vairāki neapsargāti ceļi. Agrākās pasaules ceļi bija lieli un labi būvēti, tie bija paredzēti ātriem transportlīdzekļiem. Varu galvot, ka daudzi no tiem joprojām ir izmantojami, jo tur dzīvo cilvēki, pavisam netālu no Zaudēto zemju robežas. Jansona ekspedīcija izmantoja agrākos ceļus, mēs varam izmantot to pašu maršrutu, ko vi...
- Mirklīti, - Sanja pārtrauca. - Tas ir kā - mēs?
Aptvēru, ka esmu runājusi nedomājot. Nosarku.
- Iedomājos, ka tu varbūt gribētu braukt līdzi, - apmulsusi murmināju.
Sanja raudzījās uz mani, un es sapratu, ka nevienu brīdi nebiju iztēlojusies, ka es varētu braukt viena. Visās manās iztēles ainās viņa
bija kopā ar mani, lasot karti, meklējot virzienu pēc zvaigznēm, kāpjot pa kalna nogāzi un plecu pie pleca ar mani pētot alas. Nebiju nopietni apsvērusi nedz iespēju, ka varbūt viņa nemaz negribēs braukt, nedz arī to, ko es darīšu, ja mana vienīgā iespēja būs braukt vienai.