- Noria, - Sanja teica, un viņas seja bija maiga, par spīti viņas vārdiem. - Kā gan es varētu braukt? Māte un tēvs, un Minja šeit bez manis neiztiks. Es nevaru viņus atstāt. Turklāt apsargāti tiek visi ceļi. Kā es tiktu kaut vai līdz Rovaniemiem, un kur nu vēl tālāk? Man nav viltotas komunikatorpases kā tev.
-Tu teici, ka varbūt spētu uzlauzt citu komunikatoru, - es atgādināju.
- Varbūt, - Sanja nopūtās. - Tavā plānā ir pārāk daudz “varbūt”. Un pat,/><»/ja mēs kaut kā nokļūtu līdz Zaudētajām zemēm, bet ūdens tur nemaz nebūtu? Tad viss būtu pagalam.
- Es zinu, ka tur ir ūdens, - es teicu. - Tur jābūt.
Sanja nepadevās.
- Un, pat ja būtu, - viņa teica. - Ko tad?
Zināms, viņai bija taisnība. Pat ja mēs atrastu ūdeni - es atrastu, pie sevis izlaboju -, man nebūtu ne mazākās iespējas to atgādāt līdz ciemam. Cik daudzi no ciema būtu gatavi doties uz svešu vietu ūdens dēļ? Un, pat ja daļa no cieminiekiem būtu pietiekami izmisuši, lai meklētu jaunu apmešanās vietu, Zaudētās zemes bija aizliegtā, nepieejamā zona. Vienam vai diviem tas vēl varētu izdoties, taču, jo vairāk būtu braucēju, jo grūtāk tas kļūtu.
Man šķita neizturami atteikties no plāna, kas bija meklējis savu veidolu nedēļām un mēnešiem, taču varbūt es būtu gatava mēģināt, būtu varējusi to apbedīt zem neiespējamības un lēnām aizaugt no tā prom, ja šī diena būtu izvēlējusies citu virzienu, ja toreiz nebūtu noticis tas, kas notika tālāk.
Sanja ieslēdza agrāko laiku ierīci. Ripa savā nodalījumā sāka griezties, un vīrieša balss minēja datumu, kuru biju pierakstījusi jau agrāk.
Tā runāja par pētījumu rezultātiem un laikapstākļiem. Skatījos savās piezīmēs, un, kad ierakstā nonācām līdz vietai, kuru agrāk nebijām klausījušās, sāku pierakstīt viņa vārdus. Kad ar jauno tekstu bija piepildīta puse lapas, balss piepeši pusvārdā pārtrūka. Atskanēja knakšķis, pēc tam dūkoņa, un tad no skaļruņiem atskanēja sievietes balss. Tā teica: - Vēl viens mēģinājums. Nils, ja tu šo dzirdi, pieņem manu atvainošanos, ka rakstu pa virsu tavam žurnālam, taču šis ir kas svarīgāks. - Sieviete ieturēja pauzi.
Paskatījos uz Sanju un redzēju, ka arī viņa šo balsi pazinusi. Pēdējā laikā visu savu uzmanību tik ļoti biju veltījusi Jansona ekspedīcijas maršrutam, ka man teju bija aizmirsusies sieviete, kuras stāsts aprāvās pirmās ripas beigās. Citās ripās tās nebija. Taču šī neapšaubāmi bija tā pati balss, un satraukums manī svaidījās kā zivs tīklā. Aiza starp Krēslas gadsimtu un šo brīdi negaidot bija aizvilkusies, un es aizturēju elpu, kad telpā ieplūda nākamie sievietes vārdi.
- Grūti saprast, ar ko sākt, - sieviete ripā teica. - Vēsturei nav ne sākuma, ne gala, ir tikai notikumi, kam ļaudis piešķir stāstu veidolu, lai saprastu tos labāk... Un, lai stāstu varētu izstāstīt, ir jāizvēlas, ko atstāt nestāstītu.
Sieviete turpināja runāt, un mēs klausījāmies, un visi tic vārdi, kas nebija viņas, mūs pameta. Arā debesis aizsedza mākoņi, tomēr debesis aiz tiem bija dziļas vasaras krāsā, kaut arī mēs tās neredzējām. Zāle auga, ļaudis elpoja, pasaule griezās. Taču iekšā, šajā darbnīcā, šajos vārdos viss mainījās: mainījās tas, ko mēs zinājām, mainījās tas, ko jutām, mainījās kā jūra, kas uzbango un aprij ielas un namus, un neatkāpjas, neatdod atpakaļ, ko ņēmusi.
Kad ripa pēdīgi šķetināja telpā tukšu klusumu, elpa man krūtīs nevaldāmi kārpījās. Kaut kas bija izkustējies no vietas manī un mūsos, un, paskatoties ārā, jutos tā, itin kā pirmo reizi būtu atvērusi acis un ieraudzījusi visu asāk: robaino akmeni pagalma vidū, nokaltušā krūma dzeloņainos locekļus, satrūkušo zirnekļa tīklu uz durvju eņģes.
Kad klusā telpa ap noslēpumu reiz iesprēgājusi, atjaunot to vairs nav iespējams.
- Vai tu domā, ka tā ir patiesība? - Sanja pēdīgi vaicāja. Viņas balss bija trausla un lūstoša, un saplaisājušais Visums neatkāpās no mums, tas gulēja dziļš un neaizraidāms kā okeāns. - Viss, ko viņa teica?
- Domāju gan, - es teicu. - Domāju, ka tā ir patiesība.
- Es arī, - Sanja teica.
Viņa izslēdza agrāko laiku ierīci. Ripa griezās lēnāk un pēdīgi apstājās. No visiem man zināmajiem klusumiem šis bija smagākais un neizbēgamākais: nevis noslēpumu, bet zināšanas klusums.
Tovakar, kad māja bija tukša un dārzs kluss, un uz ceļa neviena nebija, devos uz avotu viena pati. Saule skārās pie horizonta, taču nenogrima aiz tā, un vasaras nakts bija gaišāka nekā ziemas vidus dienas.
Kvēllukturis atblāzmojās uz fjella tumšajām akmens sienām. Kad pietuvināju gaismu ūdens līmenim, ieraudzīju to, ko biju nojautusi jau ilgāku laiku.
Ūdens līmenis bija krities. Vēl ne bīstami tālu, taču tas nepārprotami bija zemāks.
Klints sienas baltā zīme zem ūdens līmeņa gailēja kā liela, akla acs, spožāka nekā jelkad agrāk.
15. nodaļa
Pacēlu kukaiņu cepures malu, ar saņurcītu lupatu noslaucīju pieri un iedzēru lāsīti no maza ūdensmaisa. Kad cepures malu atkal nolaidu, man apkārt šaudījās bars tumšspārnainu dunduru. Lai tos aiz-tramdītu, pavicinājos ar lupatu. Spiedīgais gaiss līmēja drānas klāt pie ādas. Vasara bija sasniegusi savu sviedrējošo kodolu, un duļķaini šķidrā saule izstrāvoja tveici, iegrimusi aiz mākoņu kārtām. Man bija izdevies tikai viens maiņas darījums, kaut gan biju stāvējusi tirgū jau vairākas stundas. Smagais, uz grīdas turamais ventilators bija izrādījies noderīgs maizniekam, kurš pretī bija devis divus ar muguras siksnām apgādātus maisus kaltētas maizes. Zināju, ka ventilators būtu bijis arī vairak vērts, taču šī acīmredzot bija augstākā cena, kādu pašlaik ciemā kāds par to būtu gatavs maksāt. Man bija vajadzīgs viegli pārvadājams, ilgi uzglabājams ēdiens, tāpēc visā visumā šī maiņa nebija slikta.
Manas tirgotavas priekšā apstājās īsa auguma vīrs ar platiem kauliem, kura smilškrāsas mati bija gandrīz nogājuši. Spēju uzminēt viņa domas, kad viņš ar žulgani pelēkajām acīm uzlūkoja priekšmetu kolekciju, ko mājās biju savākusi: pāris ar kokgriezumiem rotātu krēslu, kas viņa dzīvojamā istabā izskatītos pārāk grezni, dažas agrākās pasaules grāmatas, ko viņa mājās nevienam nebūtu laika lasīt, tējas servīze un daži šķīvji, ko viņam būtu grūti piepildīt. Ilgāk viņš skatījās
tikai uz sandalēm - divi pāri bija tēva, vienas - mātes atstātās. Vīrietis salīdzināja zoļu lielumu ar saviem nodilušajiem apaviem, taču tad, šķiet, nolēma, ka nav ieinteresēts šādā darījumā.
- Vai tie rati ir pārdošanā? - viņš vaicāja un norādīja uz helipēda piekabi, kurā biju izlikusi daļu no traukiem.
- Nē, tie ir vienīgie, kas man ir, - es atbildēju.
- Zel. Par to es būtu piedāvājis zilo lotosu vai pīpeslapu, - vīrietis noteica, atvadām pamāja un gāja savu ceļu.
Noskaņa tirgū šodien bija gandrīz mierīga. Biju redzējusi tikai divus kareivjus, un arī tie paši vienaldzīgā paskatā balstījās pret mājas sienu laukuma malā, dzerot no maisiem dzintarkrāsas šķidrumu. Daži bērni uz zemes spēlēja madžongu ar nodilušām plastmasas plāksnītēm, kāds aiz būdiņu nelīdzenā pužļa staipīja akordeonu, un Ninias māsa Tamāra mazu gabaliņu tālāk, ejas pretējā pusē, tirgoja rotaslietas un matu sprādzes. Man šķita savādi, ka sievietes joprojām vēlas rotāt matus. Kad biju par to ieminējusies Sanjai, viņa teica: - Cilvēki turas pie tā, pie kā pieraduši, tik ilgi, cik spēj.Tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
Redzēju starp nojumēm pazibam zilu uniformu.Та tuvojās, un tad izšķīru pazīstamu seju. Majors Bolins mani ievēroja, kad bija iegriezies ejā, pie kuras biju novietojusi savu galdu, un nāca taisni pie manis. Viņa smagie zābaki laukumu sedzošajās smiltīs atstāja dziļus rakstus precīzām malām.