Bolins apstājās manas tirgotavas priekšā. Paklanījos viņam, un viņš paklanījās pretī.
- Noria, - viņš teica. - Vaicāju ciema iedzīvotājiem, kur tevi var atrast. - Viņš paraudzījās visapkārt un tad pazemināja balsi. - Saņēmu tavu ziņu.
- Vai jūs vēlētos tēju, major Bolin? - es vaicāju.
Viņš pamāja. Rādīju, lai viņš atnāk aiz manas tirgotavas. Uzmetu audumu pāri letei, lai apsegtu preces, un aizmugures sienas aizkaru atstāju šķirbā, lai redzētu, ja kāds nāktu iepirkties. Aiz aizkara pasniedzu
Bolinam soliņu un pati apsēdos uz otra. Ielēju gan viņam, gan sev tveicē uzsilušu tēju no ūdensmaisa. Aizdedzu sīvi smaržojošu vīraku, lai tas atbaidītu kukaiņus, taču dunduri tikpat dzindzinājās mums apkārt, kad pacēlām kukaiņu cepures, lai iedzertu tēju.
- Kā tev klājas, Noria? - Bolins jautāja un iemalkoja tēju. Viņa sejas āda bija papīra sausumā, viņa kustības lēnākas, nekā atcerējos.
-Tieku galā, - es teicu.
Bolins paklusēja, skalināja tēju savā māla tasītē, izskatījās iegrimis domās. Pēdīgi viņš teica: - Varu tev palīdzēt, taču nespēšu to izdarīt bez maksas. I Ielirati tagad ir dārgi, jo sevišķi, ja vēlies, lai neviens nebrīnās, kam tie vajadzīgi. - Viņš pacēla acis, un es aiz viņa vārdiem sadzirdēju skali neizteiktu jautājumu.
- Man tie vajadzīgi, lai varētu braukt pārdod mantas arī ārpus ciema, - es teicu. - Zinu, ka Kūsamo un Kuolojervos vērtīgām mantām būs vairāk pircēju. Prasmīgs pārdevējs var tikt pie labas peļņas.
Bolins vērīgi uz mani paskatījās, un es cerēju, ka viņš domā to, ko ar nolūku biju atstājusi nepateiktu: melnā birža, retās lietas, par kuru atrašanos tējas meistara namā viņš zināja, jo bija palīdzējis maniem vecākiem daļu no tām sagādāt.
- Vai tu esi pārliecināta, ka risks ir cenas vērts? — viņš vaicāja.
-Tējas viesu pašlaik nav pārāk daudz, un arī no tiem pašiem vien
retais maksā tikpat labi kā agrāk.
Bolins apdomājās un tad teica: - Esmu dzirdējis, ka Kuolojervos melnā birža tiek uzraudzīta mazāk nekā Kūsamo. Ar to es, protams, negribu teikt, ka tevi tas varētu interesēt.
- Cik daudz? - es vaicāju, vienlaikus apsveikdama sevi par izdošanos.
Bolins, nepiecēlies no soliņa, paliecās uz priekšu un iezīmēja smiltīs piecciparu skaitli. Tas bija lielāks, nekā biju gaidījusi, tomēr man pa kabatai.
- Skaidrs, - es teicu. - Kad jums vajadzīga samaksa?
- Iepriekš, - Bolins atbildēja. - Varu kādu rit aizsūtīt pēc naudas uz tavām mājām.
- Nē, būs labāk, ja atnesīšu to uz tirgu. Vai esat ar mieru?
Bolins pamāja.
- Es gādāšu, lai neviens nespēj atrast sakarību starp ratiem un mani, - viņš klusu teica. - Gaidu no tevis to pašu.
Viņš izdzēra savu tēju un nolika tasīti smiltis līdzās soliņa kājai. Līnijas viņa sejā bija dziļas, un tās padziļinājās vēl vairāk, kad viņš ierunājās.
- Šī ir pēdējā lieta, ko varu izdarīt tavā labā. Tas tev droši vien zināms.
-Jā, - es atbildēju.
Atvadoties Bolins mazliet pielieca galvu. Es paklanījos pretī. Kad viņš gāja prom, pa tasītes sānu līda skudru lente, iekārojot dibenā palikušās šķidruma lāses. Ar sandales purngalu dzēsu nost Bolina uzzīmētos skaitļus, līdz tai vietā bija tikai gluds smilšu laukums.
Pēcpusdiena sniedzās uz vakara pusi, un ļaudis pamazām sāka vākt kopā savas tirgotavas un preces. Noņēmu aizkaru audumu no balstiem un salocīju. Sakārtoju savas preces piekabē, ieliku pie tām maizes maisus, un, kad viss bija savās vietās un biju apsējusi siksnas, lai tās saturētu kravu, devos ar helipēdu uz tējas meistara namu. Braucu garām ādas brūniem snaudošiem dārziem, veselības centra logiem, kas tukši blenza, un ļaudīm, kuri atgriezās no tirgus. Iztālēm redzēju zemu sarkanu ķieģeļu namu, uz kura durvīm bija koši zils aplis. Tas bija pagaidām pēdējais ciemā iezīmētais ūdensnozieguma nams. Aplis uz durvīm bija parādījies pirms piecām nedēļām. Nogriezos uz apkārtceļa, lai nevajadzētu braukt tieši garām iezīmētajām durvīm.
lelmalēs man vairāk nekā vienu reizi acis iekrita uz auduma uzzīmēti plakāti, kas solīja atlīdzību ūdensnoziedznieku uzrādītājiem. Pie viena no plakātiem stāvēja par mani gadu jaunākais maiznieka dēls,
kuru atcerējos no ciema skolas. Toreiz viņš bija viens no klases ātrākajiem skrējējiem, vienmēr nevainojami ģērbās un saņēma viduvējas liecības. Tagad viņš bija zilā uniformā un rakstīja uz plakāta jaunu, paaugstinātu atlīdzības summu. Mazu gabaliņu tālāk bija otrs plakāts, kura krāsa vēl blāvi spīdēja no mitruma. Ja viņš ir armijas algu sarakstā, es nodomāju, tas izskaidrotu, kāpēc maiznieka ģimene joprojām var atļauties mainīt maizi pret ventilatoriem.
Mājās izdarīju ko tādu, no kā nedēļām ilgi biju izvairījusies.
Atvēru koka kārbiņu, kuru glabāju savas istabas grāmatplauktā, un izņēmu to komunikatoru, kuru bija atsūtījusi māte. Agrāk nebiju to izmantojusi. Par spīti mātes aizliegumam, biju viņai dažas reizes aizrakstījusi no vecā komunikatora. Ne ar vārdu nebiju minējusi otru, viltoto, komunikatoru, taču man bija gribējies, lai viņa zina, ka, par spīti karam un apstākļiem ciemā, man klājas labi. Atbildi no viņas nebiju saņēmusi, tāpēc nezināju, vai manas ziņas sasniegušas mērķi. Tagad man tomēr bija jāpaziņo savs lēmums.
Uzliku pirkstu uz komunikatora ekrāna un gaidīju, līdz displejs izgaismojās un parādījās Aino Vanamo vārds. No priekšnama atnesu komunikatora zīmuli un ziņas laukā ierakstīju: Esmu nolēmusi uzturēties ciemā līdz mēnessgriežiem. Nākamajā dienā pēc mēnessgriežu svētkiem došos ceļā uz Sjiņdziņu. Kad zināšu ierašanās dienu, paziņošu. Aino.
Nosūtīju ziņu, izslēdzu komunikatoru un iebāzu atpakaļ koka kārbiņā. Zināju, ka meli, kurus nupat biju uzrakstījusi, nav tā atbilde, ko viņa bija gaidījusi.
Nākamajā dienā agrā pievakarē pie manas tirgotavas apstājās jauna sieviete armijas virtuves zilajā tērpā.
- Noria Kaitio? — viņa jautāja.
Pamāju. Sieviete man pasniedza aizzīmogotu vēstuli.
- Šī ir no majora Bolina, - viņa sacīja. - Viņš teica, ka jūs zināt, kas no jums tiek sagaidīts pretī.
Izvilku no somas aizzīmogotu pasta aploksni, kurā bija nauda.
- Viņš atsūtīja arī ziņu, - viņa teica, pieliecās tuvāk un pieklusināja balsi. - Svētdien pirms pusnakts.
- Svētdien pirms pusnakts, - es atkārtoju. Pašlaik bija ceturtdiena. Sieviete pamāja, uz papēžiem apmetās riņķī un devās prom. Kad viņa bija nozudusi, aizgāju aiz tirgotavas un pametu skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka neviens man nepievērš uzmanību. Zem blakus esošās tirgotavas nojumes, atbalstījusies pret sienu, snauda veca sieviete, abi iepriekšējā dienā redzētie bērni zīmēja smiltīs. Salauzu zīmogu un izvilku ārā aploksnes saturu. Uz papīra bija uzzīmēta karte, kurā ar krustiņu bija atzīmēta vieta ārpus ciema, Mirušā meža malā.
Vēstnese man bija izstāstījusi - kad, taču tagad zināju arī - kur.
Svētdien uz Mirušo mežu devos laikus pirms pusnakts, jo ceļš bija garš. Ūdenīgi zilajās debesīs šūpojās saules naksnīgais blāzmojums, taču no zemes ēnām manī iestrāvoja aukstums, tas ielīda kaulos un ieskaloja manī trīsas. Es nezināju, ko gaidīt. Man nebija citas iespējas kā paļauties uz Bolinu.
Ciems bija kluss. Gāju pa apkārtceļu gar fjellu, jo baidījos uzskriet virsū kareivjiem. Gaisā kā pamestas ēnas līgojās dūmakaini tumši kukaiņu mākoņi. Tie uz brīdi pajuka, pačibēja uz visām pusēm, kad gāju tiem cauri, un tad atkal sablīvējās čumošās kolonnās, kas aizmigloja ainavu, - kā no akmeņu apakšas izkāpuši mūžseni gari vai apraktas atmiņas, kas kļuvušas saredzamas. Akmeņi zem maniem fjella apaviem zvāļājās un klusu šņirkstēja cits pret citu.