Mirušajam mežam reiz bija nosaukums Leknais mežs. Nosaukums lika iedomāties tumšas, vēja kustinātas lapas un zaļumu, kas ir tik sulīgs un mīksts, ka to var sajust ar ādu. Toties vēl senāk, kad šādam leknumam vārdi nebija vajadzīgi, jo tas šajā apvidū bija pašsaprotams, mežam nosaukuma nebija vispār, tā tēvs bi ja stāstījis. Tagad tā kailie
stumbri un zari pret debesīm izlocījās smilšaini sausi un bezkrāsaini kā pāri ainavai noausts zirnekļa tīkls vai tajā par gūstekņiem kļuvušo kukaiņu dobās čaulas. Dzīvība tajos vairs necirkulēja, to dzīslas bija kļuvušas trauslas un salūzušas, to miesa sastingusi kā aizmirstas valodas burti, nu jau gandrīz neizprotamas zīmes tam, kas reiz bija bijis. Daļa stumbru bija nokritusi zemē, kur tie gulēja apklusināti, apstādināti.
Gāju pa kartē iezīmēto taku, līdz nonācu vietā, kas bija atzīmēta ar krustiņu. Tuvojos tai piesardzīgi, nedroša par to, kas mani gaida. Ieklausījos.
Nedzirdēju neko citu, izņemot meža kluso grimšanu, vēju, kas ķērās bezlapu zaros, un stumbru kluso čīkstoņu, vērstu pret zemi.
Pagāja mirklis, pirms atradu, ko meklēju. Helirati bija paslēpti prasmīgi. Ja es nezinātu, ka jāskatās, nebūtu tos ieraudzījusi. Tie bija iedzīti zemā alā un paslēpti zem skrandaina jūraszāļu pārklāja zemes krāsā un zem sausiem zariem. Jutos apmierināta, pamanot, ka ceļš, pa kuru tie acīmredzot bija atvesti, sākas labu gabaliņu tālāk. Tas nozīmēja, ka rati ir pietiekami labi arī sarežģītākam apvidum. Pacēlu jūraszāļu pārklāju un aplūkoju ratus. Neko daudz par heliratiem nezināju, taču izskatījās, ka šie ir jaunāki un labākā stāvoklī nekā Jukaras rati. Uz sāniem bija skrambas, un riepas rādījās mazliet padilušas, taču saules paneļi un soli bija veseli. Strāvas atslēga bija atstāta slēdzenē. Uzklāju pārklāju atpakaļ. Gāju pa šauru taciņu, līdz tā pievienojās mazliet platākam smilšu ceļam, kas veda uz ciemu. Ceļš bija slēgts ar pussatrūdējušu bomi un lieliem akmens bluķiem. Raugoties no pretējā virziena, izskatījās, ka tas nav izmantots gadiem. Riepu nospiedumi nebija manāmi: Bolins bija turējis solījumu, ka sadzīt ratiem pēdas nebūs viegli. Tomēr kāds zināja, ka rati atrodas šeit, un, jo ātrāk es tos aizvedīšu prom, jo labāk.
Biju ilgi domājusi, kur heliratus glabāt. Pats vienkāršākais būtu tos paslēpt tējas meistara namā, taču negribēju riskēt ar to, ka ūdens
patruļa tos atrastu, pielādētus pilnus ar ēdienu un ūdeni, nepārprotami sagatavotus garākam ceļojumam. Tāpēc biju nolēmusi tos paslēpt netālu no plastmasas kapa zem vecā tilta. Plastmasas kaps plūda pāri malām, jo ļaudis bija atstājuši savus vecos krāmus arī ap to, un tiltapakšas atvere bija gandrīz aizdambēta ar zemi un atkritumiem. Pa gabalu skatoties, nebija iespējams saredzēt, ka tur ir tukšs dobums. Vietu bijām atradušas kopā ar Sanju pirms dažiem gadiem. Ja kāds arī patrāpītos pie tilta un ieraudzītu heliratus, atradums būtu anonīms, tos nebūtu iespējams ar kādu sasaistīt. Ļaunākais, kas varētu notikt, būtu ratu zaudēšana. Nogādāt uz ratiem ēdienu un ūdeni būs sarežģītāk, taču, piegādājot pa mazumiņam vienā reizē, man tas būtu pa spēkam.
Atradusi vietu, kur rati bija ievesti mežā - bomi bija iespējams pārvietot, un ar sausa zara palīdzību man izdevās pastumt pie malas vienu no bluķiem -, es gāju pie tiem atpakaļ. Man bija jāgaida līdz rītam, kad spēku zaudēs komandantstunda, un jāizmanto iespējami nomaļi ceļi. Ceļš uz izgāztuvi bija grūti izbraucams, taču tas nozīmēja, ka nav liela riska tapt pamanītai.
Apsēdos uz šņirkstoši sausās zemes un ieklausījos, kā ap mani sabiezē pats nekustīgais nakts kodols.
To, ka pazudis uzlauztais komunikators, pamanīju no rīta, atgriezusies mājās. Atvēru koka kārbu, lai pārbaudītu, vai māte man atbildējusi, un tūlīt pamanīju, ka komunikators neatrodas tur, kur biju to atstājusi - uz plastmasas kapos paņemtajiem priekšmetiem. Sirds smagi noslīdēja vēderā. Centos atcerēties, kad pēdējo reizi komuni-katoru biju turējusi rokā un ieslēgusi. Iepriekšējā rītā? Vienu dienu pirms tam? Nebiju pārliecināta. Dažu pēdējo dienu laikā pie manis pēc ūdens bija bijuši daudzi cieminieki. Pieaugušie lielākoties negāja tālāk par virtuvi, taču sievietēm līdzi bija bērni, kuri kā jau bērni savā nodabā klīda pa istabām. Mana pirmā doma bija, ka kāds no viņiem
iegājis manā istabā, atradis koka kārbiņu un bez atļaujas paņēmis ko-munikatoru. Principā tas bija iespējams. Centos atcerēties, vai varētu būt tā, ka esmu atstājusi komunikatoru kaut kur citur. Meklēju virtuvē. Meklēju dzīvojamā istabā. Meklēju aiz grāmatplaukta un zem gultas, un starp grāmatu kaudzēm, un apģērbu kabatās, velti.
Negribēju domāt par briesmīgāko iespēju: komunikatoru nav aiznesis kāds no bērniem, un tas nav noticis netīšām.
Pēcpusdienā atnāca Sauja. Slaucīju tējas nama verandu, un nebiju runīgā noskaņojumā.
- Man ar tevi jārunā, - viņa teica un paskatījās visapkārt.
- Šeit neviena cita nav, - es sacīju un atbalstīju slotu pret tējas nama sienu. Bija tādas lietas, par kurām runājām tikai savā starpā, un tādas, par kurām nerunājām vispār. Piemēram, tas, ko pēdējā ripā bija stāstījusi sievietes balss. Prātoju, vai viņa tagad vēlas runāt par to.
Sanja paraudzījās man acīs.
- Gribu doties tev līdzi, - viņa teica.
- Uz avotu es tagad neiešu vairākas dienas, - sacīju un gāju uz māju.
- Es nedomāju avotu. - Viņas vārdi izklausījās neparasti smagi. Apstājos un pagriezos, lai uz viņu paskatītos. Sanjas seja bija saspringta, itin kā viņa aizturētu skumjas vai aizrautību. - Es ilgi domāju, - viņa teica. - Gribu kopā ar tevi doties uz Zaudētajām zemēm. Māte un tēvs, un Minja tagad jau tiks galā, jo Minja ir veselāka un māte atkal spēj strādāt. Vai es drīkstu braukt?
Gribēju apkrist viņai ap kaklu, tik ļoti priecājos, ka viņa tomēr piedalīsies manos sapņos, ka beidzot mēs būsim pavisam īstas pasaules apceļotājas, par kādām bi jām sevi iztēlojušās bērnības rotaļās. Tomēr plānos bija parādījies negaidīts sarežģījums.
- Protams, es gribu, ka tu brauc man līdzi, - es teicu. - Taču ir pazudis mātes sūtītais komunikators. Nezinu, kur es to esmu nolikusi. Baidos, ka to kāds nozadzis. Man nav viltotās komunikatorpases...
Sanjas bālajā sejā ielija pietvīkums, un viņa nemierīgi sagrozījās.
- Noria, - viņa teica, - man tev jāatzīstas. - Viņa iebāza roku somā un izvilka manu komunikatoru. - Piedod, ka es neko neteicu. Gribēju tevi pārsteigt. - Viņa sniedza uzlauzto komunikatoru man, un es klusēdama to paņēmu. Jutos atvieglota, jo komunikatoru nebija aiznesis neviens no cieminiekiem, un dusmīga, jo viņa bija to aiznesusi, neprasot atļauju, tāpat jutos mazliet noraizējusies, jo viņai bija izdevies to paņemt, man nemanot. Ieslēdzu komunikatoru.
- Neraizējies, tam nekas nav noticis, - Sanja teica. Viņa atkal iebāza roku somā un izvilka ārā otru komunikatoru, mazliet vecāku un cictušāku. - Paskaties. - Viņa nostājās man blakus un uzlika savu pirkstu uz ekrāna. Displejā iedegās papīrbalta gaisma, un pēc brīža parādījā vārds: Ļumi Vanamo. Kā dzimšanas vieta bija norādīti Ro-vaniemi un kā dzimšanas laiks - vairāk nekā gads pēc Aino Vanamo dzimšanas dienas.
-Tu piedzimi Sjiņdziņā, - Sanja teica.-Taču mūsu vecāki, Outi un Kajs Vanamo, tolaik jau bija nolēmuši braukt no turienes atpakaļ uz savu dzimto pusi Rovaniemiem. Viņi pārcēlās uz turieni pāri visam kontinentam, kad tu biji pavisam maza, un es piedzimu tikai gadu vēlāk. Pēc tam, kad mūsu vecāki bija gājuši bojā nelaimes gadījumā, kas notika aļģu plantācijā, mēs pēdējos trīs skolas gadus nodzīvojām Kūsamo pie radiem, un tagad no turienes atgriežamies savu mirušo vecāku mājās, kas atrodas ciemā netālu no Rovaniemiem. - Viņa atrāva skatienu no komunikatora un uzsmaidīja man.