- Nemaz nav slikti, — es atzinīgi teicu. Sanja paraustīja plecus.
- Es jau biju izskaitļojusi divas iespējas, kā varētu notikt uzlaušana. Tavs komunikators man bija vajadzīgs, lai pārbaudītu, kura no tām ir pareizā. Daudz laika tas galu galā neprasīja. - Viņa izslēdza savu komunikatoru. - Pats sarežģītākais bija tikt pie lietota komunikatora.
- Tu esi ģeniāla, - es teicu.
- Nē. Vienkārši ziņkārīga, un strādāju tā, ka pirksti asiņo, - viņa teica. - Nu, kad mēs brauksim?
Kad viņa vēlāk pārbaudīja komunikatora iestatījumus, raudzījos uz viņas pirkstu kustībām un viņas sejas koncentrēto izteiksmi, aiz kuras man neizdevās ieskatīties. Komunikatoru viņa no manas istabas bija iznesusi slepus, taču es vēlējos aizpildīt vietu, kas manī bija radusies šaubām. Izstāstīju visu par plānu, par heliratiem un vietām, uz kurām gribēju braukt. Kā sapnī spēju sajust uz ādas plūstošo ūdeni, kas dzidrs un neapstādamies mūs gaidīja, nu jau gandrīz sasniedzams. Nekam citam nebija nozīmes.
Nejautāju, kas viņai bija licis pārdomāt, un viņa nestāstīja.
16. nodaļa
Sarkanā ķieģeļu nama iemītniekiem nāves sods tika izpildīts dienā, kad viss bija gatavs mūsu aizbraukšanai, divas nedēļas pēc tam, kad biju sagādājusi heliratus. Es to neredzēju. Redzēju rūsas brūnus plankumus uz pagalma celiņa un ārā iznestās mēbeles. Pavisam īsi, iztālēm redzēju durvis, kurām šķērsu pāri uznaglots dēlis pāršķēla zilo apli.
- Neskaties, - Sarija teica, tomēr es skatījos un pēc tam vēlējos, kaut nebūtu skatījusies. Tā mēs tagad rīkojāmies: centāmies novērst skatienu no lietām, kas notika, un pēc tam, kad mums tas tomēr neizdevās, centāmies dzīvot, itin kā nebūtu tās redzējuši. Tikmēr šīs lietas saglabājās mūsos, iemājoja zem ādas, krūškurvja dunošajā, tumšsarkanajā izplatījumā, kur to cietās šķembas skrāpēja mīksto, mitro sirdi. Iedama pa ielu, spēju saskatīt, kā ļaudis nēsā šos skatus līdzi: paglabātus, taču ne tik dziļi, lai tie nemestu domu pēdas pāri viņu sejām, pārvēršot tās kā lēnām aizslīdoša gaisma.
Bijām ceļā uz plastmasas kapu. Debesis bija balts un pelēks, un blāvi zils dūmakas mūris, kas mainījās kā jūra, taču es nepratu pateikt, vai tās grasās noslēgties vētrai vai atvērties kailai gaismas straumei. Manā somā gulēja sudrabkrāsas ripas.
- Mums vajadzētu tās paslēpt, - Sanja bija teikusi. - Tādā vietā, kur neviens nezina meklēt, bet kāds var atrast. Tie, kas savu stāstu
ierakstīja, gribēja, lai kāds uzzina. Viņi apjauta, ka tas varētu pārmainīt visu, ko cilvēki zina par naftas kariem un agrāko pasauli. Mums vajadzētu dot tādu pašu iespēju citiem. Drošības pēc.
Sapratu, ko viņa domā. Mēs nebijām pateikušas skaļi: ja mēs ne-atgriezīsimies. Taču domājusi par to biju, un jutos pārliecināta, ka arī viņa bija.
Gājām pāri plastmasas kapam, kur zem sandaļu biezajām zolēm krakšķēja trauslo lūžņu dobie kauli. Nonācām pie agrākās pasaules transportlīdzekļa mūžvecā vraka, netālu no vietas, kur biju atradusi pirmo sudrabkrāsas ripu un, domājams,Jansona ekspedīcijai piederējušo saplīsušo agrāko laiku ierīci.
Biju ielikusi ripas tajā pašā metāla kastē, kurā tās atradās avotā, un kasti ietinusi nodilušajā audumā un skrandainajā plastmasas gabalā. Izvilku paciņu no somas. Sanja izraka bedri vietā, kur vajadzētu būt transportlīdzekļa aizmugures ritenim, un mēs ielikām ripas tajā. Domāju par sievietes balsi ripās un pie sevis klusām viņai pateicos. Viņa, tējas meistara meita no nepazīstama laika, bija veikusi ekspedīciju ilgi pirms mums un parādījusi, ka tas ir iespējams. Ja nebūtu viņas, es varbūt nekad nebūtu uzdrīkstējusies īstenot savu plānu. Sabēru uz ripām dažādus atkritumus, un mēs apsedzām visu bagātību ar pusirušu plastmasas maisiņu kumšķi. Nekas neliecināja, ka šajā vietā būtu paslēpts kas svarīgs.
Sanja griezās, lai ietu, taču es lūdzu viņu pagaidīt.
Piegāju pie transportlīdzekļa priekšgala un iebāzu roku izrūsējušā instrumentu paneļa caurumā. Izvilku apaļo plastmasas kārbiņu. Tā nebija smaga, un, kad to pagāzu, priekšmeti tajā grabēdami aizslīdēja uz otru pusi.
- Vai atceries šo? - es vaicāju.
Sanjas seja pārvērtās, itin kā tajā piepeši būtu trāpījusi gaisma.
-Biju aizmirsusi! - viņa iesaucās. - Ko mēs šeit noglabājām?
Viņa pienāca tuvāk un pētīja gadskaitli, ko bijām uzrakstījušas uz kārbiņas vāka un kas apzīmēja plānoto atvēršanas dienu.
- Vēl vairāk nekā pēc divdesmit gadiem, - es teicu.
- Mums noteikumos bija punkts, - viņa man atgādināja, - ka nedrīkst atvērt pirms sarunātā datuma, izņemot ārkārtas apstākļus.
- Vai tu domā, ka šie ir uzskatāmi par ārkārtas apstākļiem?
Viņa pasmaidīja, taču aiz šīs izteiksmes saredzēju nopietnību,
kad viņa atbildēja: - Ja šie tādi nav, tad es nu gan nezinu, kas varētu būt.
Paskatījos uz viņu. Viņa uztvēra manu skatienu un tik tikko jaušami pamāja. Viņa paņēma kārbiņu no manis un stingri turēja. Griezu kārbiņas vāku, līdz lakas zīmogs, ko bijām rūpīgi izkausējušas uz tās malas, ieplaisāja un salūza. Vāka iekšpusē bija ierakstīts datums no laika pirms desmit gadiem. Mums bija astoņi gadi, kad bijām savākušas dārgumus šajā laika kapsulā. Pieliecāmies, lai kopīgi izpētītu saturu. Iekšā bija rūsas saēsta slēdzene un atslēga, kas tai nederēja, nodzeltējusi lapa, ko pildīja sīks iespiests teksts - droši vien biju to izrāvusi no kādas mātes grāmatas -, daži gludi akmentiņi un vecas, apskrambātas brilles, kurām viena kājiņa bija salūzusi. To lēcas bija nokrāsotas dažādās krāsās: viena zila, otra sarkana.
- Šīs es atceros, — Sanja teica. - Burvju brilles.
Arī es atcerējos rotaļu, kuru bijām spēlējušas: būdamas pasaules apceļotājas un spiedzes, pārmaiņus bijām ar brillēm ieskatījušās cauri sienām slepenās vietās un stāstījušas viena otrai, ko tur redzam.
- Varbūt mums vajadzētu kaut ko paņemt līdzi? - es ierosināju. - Veiksmei?
- Pat grams lieka svara palēnina pārvietošanos, - Sanja iebilda, un viņai, zināms, bija taisnība.
Ieliku brilles atpakaļ kārbiņā un jau grasījos aizvērt vāku, kad Sanja apturēja manu roku un teica: - Pagaidi.
Viņa pasniedza kārbiņu man, noņēma no plaukstas locītavas pa-dilušo jūraszāļu rokassprādzi un uzlika to uz akmentiņiem un brillēm.
- Tu arī, - viņa teica.
- Vai tev ir spalvu nazītis? - es vaicāju.
Sanja sameklēja kabatā nazi un pasniedza man. Noliku kārbiņu uz paneļa, izvilku šauro asmeni no maksts un nogriezu sev garu matu šķipsnu.
- Nekā cita man nav, - es teicu un atdevu nazi Sanjai.
Saritināju matus ap pirkstiem, sasēju vieglā mezglā un ievietoju
jūraszāļu rokassprādzē. Mezgls mazliet pašļuka, tinums pajuka un atspiedās pret rokassprādzi, iekļaudamies tās nelīdzenajā aplī: mani tumšie mati un jūras izkaltušās zāles, ko Sanja bija nēsājusi sev ap roku, atsevišķi un tomēr kopā, nepārtrauktā gredzenā. Sanja paņēma kārbiņu un aizvēra vāku, novietojot zīmoga salauztās malas tieši pretī vienu otrai.
Tas šķita kā piesardzības līdzeklis pret mirstīgumu, itin kā mēs būtu veikušas neizgaisināmu burvestību. Ja neatgriezīsimies, no mums kaut kas paliks - kaut arī anonīms, bērnišķīgs un nevērtīgs, tomēr kaut kas, ko mēs bijām izvēlējušās saglabāšanai, zīme par to, ka reiz šeit bijām bijušas.