Tā es domāju.
Ticēju, ka tā domā arī viņa.
Joprojām gribu tam ticēt.
Kad aizgājām no plastmasas kapa, Sanja teica: - Tiksimies vakarā. - Viņas augums zem raupjā lina auduma bija kalsns un stūrains. Kukaiņu cepures ēna uz viņas sejas bija maiga. Viņa gāja prom un neatskatījās.
Kad Sanja bija aizgājusi, bridu pāri nelīdzenajam laukam pie beliratiem, lai vēl pēdējo reizi pārbaudītu, vai viss ir kārtībā. Patiltē
smaržoja pēc drūpošas zemes un trūdošiem atkritumiem. Pārbaudīju aiz heliratiem piestiprinātās piekabes saturu. Biju rūpīgi aprēķinājusi ūdens un pārtikas daudzumu un drošības dēļ ielikusi mazliet vairāk, taču ne par daudz. Es nezināju nedz to, cik precīzi ir mani aprēķini par pārvietošanās ātrumu, nedz kādā stāvoklī būs ceļi, kad tiksim pāri robežai. Kaut gan biju cerību pilna, tomēr neuzdrošinājos pilnībā paļauties uz to, ka atradīsim ūdeni, tāpēc lielākā daļa vietas ratos bija atvēlēta dzeramā ūdens pārvadāšanai.
Pārvietoju maisus, kuros bija kaltēti augļi, saulpuķu sēklas un mandeles, lai atbrīvotu vietu vēl vienam ūdensmaisam, ko biju atnesusi līdzi. Ūdens pārvadāšana mums bija sagādājusi lielākās galvassāpes, jo zinājām, ka mūs noteikti apturēs, ja mēģināsim atklāti vizināt līdzi vairāku nedēļu ūdens krājumus. Bijām izvētījušas visas ūdens krāpnieku metodes un kontrabandas sistēmas, ko izmantojām aizvadītajās nedēļās, kad ciema iedzīvotāji veda ūdeni no tējas meistara nama uz savām mājām. Sanja heliratiem bija veikusi rūpīgi izplānotu pārbūvi, un rezultāts bija viņas meistardarbs: viņa bija izņēmusi sēdekļus, izveidojusi zem tiem noslēgtu tukšu telpu un atkal paslēpusi to tik rūpīgi, ka it nekas nenodeva, kā rati pārveidoti. Zem heliratu viltus dibena bija vieta ūdensmaisiem veselai nedēļai, un turklāt bijām iebūvējušas dažādas slepenās lūkas un tvertnes pārtikas kastēs. Pāri piekabei bijām pārvilkušas dubultu plastmasas un auduma jumtu, kas aizsargāja tās saturu un zem kura mēs varēsim naktīs gulēt.
Viens, par ko es raizējos, bija kvēlmušas. Es nezināju, vai mums tās izdosies atrast ceļojuma laikā, bet tās, kuras mēs aizbraucot paņemsim līdzi no tējas meistara nama, līdz atceļam neizdzīvos. Bija vasaras beigas, un gaismas pietika gandrīz visu cauru diennakti. Tomēr jau pēc dažām nedēļām vakari atkal satumsīs, un mēness vēl nebūs divas reizes bijis pilns, kad mēnessgrieži pagriezīs gadu pretī ziemai. Mums bija paredzēts pārbraukt mājās krietnu laiku pirms tam, taču kvcllukturu izdzišana varētu palēnināt mūsu ceļojumu. Doma, ka būs
jāiztiek bez to kvēles, raisīja manī nemieru arī cita iemesla dēļ: es nezināju, cik dziļi zemes dzīslas ūdens būs paslēpies, kādā tumsā mums būs jānolaižas, lai to atrastu. Sanja bija savedusi kārtībā divus agrāko laiku lukturus, ko varēja uzlādēt ar saules enerģiju, taču to gaisma bija blāvāka nekā kvēlmušu radītā, un viens no tiem sprakšķēja un raustījās. - Man neizdevās sagādāt pietiekami veselus vadus, - Sanja bozdamās bija teikusi, un mums nācās būt ar to mierā.
Par mūsu plānu viņa nebija stāstījusi nevienam, pat saviem vecākiem ne. Viņa teica, ka nav vēlējusies tos uztraukt. Es lēsu, ka viņa nebūtu spējusi ievērot savu solījumu braukt man līdzi, ja tie būtu lūguši, lai viņa paliek.
Pārklāju pāri heliratiem un piekabei ieplīsušu plastmasas brezentu, sametu uz tā sausus zarus un patiltē sakrājušos atkritumus. Kad biju apmierināta ar maskēšanas darbu, izgāju ārā dienas gaismā. Bijām aizpildījušas patiltes atveri ar dažādām grabažām, kas mētājās apkaimē, un eju sev aiz muguras es aizbāzu tā, ka tā izskatījās neejama.
Debesis bija klinšu un ķērpju, un svaigu asinsizplūdumu krāsā. Pirmās lāses uz mana krekla lina auduma nokrita ciema malā, izpletās lielos, nevienmērīgos plankumos, kuru mitrumu jutu uz ādas. Kad nonācu līdz ceļam, kas veda uz mājas vārtiem, bikšu staras pilēja no ūdens un par dubļiem satumsušās smiltis šļāca traipus uz to baltā auduma. Lietus aizmiglotajā gaisā plīvoja slapju jūraszāļu rūgtenā koksnes smarža.
No rīta, ieraudzījusi debesis, aiz veca ieraduma biju iznesusi dārzā vākšanas traukus, kaut gan man nebija nekādas vajadzības to darīt. Lai lietus ūdeni paņem cieminieki, kad, rīt ieradušies, atradīs māju tukšu, tā es domāju. Tas ir pēdējais, ko pagaidām varu viņiem piedāvāt. Jukara viņus aizvedīs uz fjella alu, pirms būšu atgriezusies, biju par to pārliecināta; lēsu, ka reizēm viņš tur slepus dodas jau tagad,
kaut gan biju lūgusi viņu to nedarīt, jo kareivjiem noteikti nepaliks nemanīts, ka cieminieki piepeši sākuši biežāk iet uz fjellu.
Aizvēru acis un stāvēju lietū. Izkāpu no sandalēm. Slidenie zāles stiebri kustējās un saplaka, zīmēja režģus uz kāju pēdām. IJdens no matiem lija uz skausta, samitrināja muguru un rokas, lāsēm pilēja no degungala. Nometu drānas kā vecu ādu un jutos veldzējusies un atvērta, un gatava.
Koka toveris, kuru biju novietojusi līdzās lieveņa pakāpieniem, bija gandrīz līdz pusei pilns.
Iegāju mājā, apmainīju slapjās drānas pret sausām un apsēdos uz grīdas.
Līdz šim biju centusies vismaz virspusēji saglabāt māju tādu, kāda tā bija manu vecāku laikā, pat par spīti tam, ka apjautu, kā tai gribētos ļauties pārmaiņām. Rīkojos tā joprojām, taču cita iemesla dēļ. Gribēju būt droša, ka tad, kad šeit pēc mūsu aizbraukšanas ieradīsies cieminieki, telpās nekas viņiem nevēstīs, ka esmu devusies tālā ceļā un, iespējams, prom būšu ilgi. Atstāju uz krēslu atzveltnēm drānas, itin kā būtu tās izlaidusi no rokām, lai tikai mirkli vēlāk atkal savāktu. Dzīvojamā istabā uz dīvāna ar muti uz leju mētājās atšķirta puslasīta grāmata, kuru negrasījos ņemt līdzi. Krūze uz virtuves galda vēl bija līdz pusei pilna ar rīta tēju, nenokopu to. Gribēju aiz sevis atstāt notiekošas dzīves apstādinātu kadru: nemainīguma ilūziju, kas sevī slēpj lielas pārmaiņas. Gribēju novērst cieminieku aizdomas tik ilgi, cik iespējams.
Līdz rītam vai nākamajam vakaram.
Viss bija sagatavots.
Aizslēdzu durvis un noslaucīju uz tējas namu vedošā celiņa akmens plāksnes. Slotas zaros ķērās lietus saslapinātas lapas un zāles stiebri. Atbalstīju slotu tējas nama lievenī pret sienu.
Aizgāju līdz akmensdārza malai, kur auga trīs tējas krūmi. Lietus bija mitējies, un uz to šaurajām lapām zaigoja lāses. Tēva kapu sedza
zāle, un tā aprises vairs nekādi neizšķīrās no pārējā zālāja. Gribēju viņam ko teikt, taču mutē bija tikai klusums.
Lietus bija savandījis akmensdārza smiltis. Pacēlu no zālāja grābekli un nolīdzināju tās. Grābekļa zaru pēdas viļņojās starp akmeņiem kā ūdens, kas plūst zemes tumsā, ātrumu nedz palēninājis, nedz paātrinājis.
Kad aizvēru vārtiņus sev aiz muguras, somā gulēja piezīmju grāmatas un dārzā biezēja ēnas.
Kad nonācu pie tilta, viss izskatījās tā, kā vajadzēja. Atveri slēpa drazas, un nekas neliecināja, ka šeit kāds būtu bijis pēc tam, kad es agrāk dienā pēc ratu pārbaudes biju šo vietu atstājusi. Nospriedu, ka Sanja vēl nav paspējusi ierasties. Lai ielīstu slēptuvē, pabīdīju pie malas salauztu atzveltnes krēslu un nelietojamu kabeļa tinumu.
Ieraudzīto uzreiz vēl nesapratu. Pagāja mirklis, pirms acis aprada ar tumšo patiltes telpu, pagāja ilgāks laiks, pirms apjēdzu, ko redzu.
Helirati un piekabe ar visu saturu bija prom.
Elpa krūtīs aizsitās, un vēdera mugurdaļā izpletās smags mezgls. Man šķita, it kā es būtu aprijusi lielu ledus gabalu ar asām šķautnēm.
Sūtīju ziņu uz Sanjas komunikatoru, pēc tam uz viņas ģimenes komunikatoru. Nekādas atbildes. Nezinādama, ko citu darīt, devos uz viņas mājām. Gāju pa taisnāko ceļu cauri plastmasas kapam, kur manas kājas slīdēja uz lietus apskalotajām virsmām un tumšajās plaisās, kas veda tieši uz apglabātās pagātnes kodolu. Pagāju garām vairākiem cilvēkiem, kuri bija nākuši pēc duļķainā ūdens, kas tecēja mazajā strautiņā netālu no kapa malas. Daži no tiem centās savākt savos ūdens-maisos un spaiņos lietu no debesīm. Gāju garām mājām un redzēju, kā cilvēki ļauj no mākoņiem krītošajam ūdenim skalot viņu izslāpušās sejas un augumus, un rokas.