Iegriezos ielā, kur dzīvoja Sanjas ģimene, un apstājos.
Pie Sanjas nama bija zilā tērpti kareivji. Durvis bija atvērtas, un esmu par to pārliecināta: uz tām nebija zilā apļa, tās nesa tikai savu parasto blāvi pelēko krāsu. Neredzēju ne Sanju, ne viņas vecākus, taču pa durvīm nāca un gāja kareivji, un es redzēju, kā divi no viņiem dodas uz pagalmu aiz mājas un Sanjas darbnīcu.
Prickšpagalmā stāvēja garš militārists, un, kad viņš pagrieza galvu, pazinu viņu, par spīti attālumam. Tas bija Muromeki, Taro gaišmatainais palīgs.
Pagriezos un piespiedu sevi neskriet. Manas kājas uz dubļainā ceļa bija smagas, un mākoņi karājās zemu, aizskardami fjellu virsotnes un pludodami no ūdens svara.
Šajā ainavā, kur viss bija izbīdījies no savām vietām un pasaule izkritusi no eņģēm, es gāju atpakaļ uz tējas meistara namu un gaidīju.
Pa šauro ceļu neviens nepārvietojās. Komunikatoru gaismiņas neiededzās. Pasaule negriezās lēnāk vai ātrāk.
Pēc pusnakts iegāju savā istabā un bezsaules nakts zilpelēkajā pustumsā atgūlos gultā, taču nespēju nedz gulēt, nedz pakustēties. Jau uz rīta pusi īsu brīdi nogulēju un, kad pamodos, man bija grūti elpot. Izgāju lievenī meklēt svaigu gaisu.
Mākoņi bija atkāpušies. Rīta spožums grieza acīs. Gāju pāri mitrajam zālājam pie lietus ūdens tvertnes pagalma vidū. Kad pieliecos, lai no tās padzertos, īsu brīdi redzēju savu atspulgu ūdenī, pirms tas pajuka.
Dzirdēju, kā, eņģēm čīkstot, pašas aizveras ārdurvis.
Pagriezos, lai ietu atpakaļ iekšā.
Uz durvīm spilgts kā no debesīm izgriezts, vēl aizvien mitri spīdīgs rīta gaismā vizēja zils aplis.
3 DAĻA ZILAIS APLIS
Aplim zināms tikai savs veidols.
Ja vaicāsi, kur tas sākas, kur beidzas, tas klusēs, taču riņķojums neaprims.
1/ejs I/uluns “Tējas taka”
Senās Cjaņas laiku 7. gadsimts
17. nodaļa
Ūdens ir mainīgākais no visiem elementiem. To nebiedē sadegšana ugunī vai izgarošana debesīs, tam nav bail līstot sasisties pret asām klintīm vai iet bojā augsnes tumšajā segā. Tas ir viņpus visiem sākumiem un beigām. Virskārtā nekas nesakustas, taču dziļi pazemes klusumā ūdens paslēpjas un mīkstiem pirkstiem izdiedelē sev jaunu gultni, līdz akmens padodas un lēnām novietojas ap slepeno telpu.
Ūdens sabiedrotā ir nāve, un ne vienu, ne otru nevar šķirt no mums, mēs esam taisīti no ūdens mainīguma un nāves tuvuma. Ūdens nepieder mums, tie esam mēs, kas piederam ūdenim: kad iztecējis no pirkstiem, porām un miesas, mūs vairs nekas nešķir no zemes.
Tagad redzu to skaidri: tumšu, kalsnu būtni, kas piestājusi blakus akmensdārzam pie tējas krūmiem vai iet starp kokiem. Seja ir pacietīga, un tā nav sveša. Tāda tā bijusi jau kopš paša sākuma. Varbūt būtne visu laiku gaidījusi mani, arī tad, kad to vēl nesapratu.
Jūtu, kā ūdens vēlas mani atstāt. Jūtu savu pīšļu svaru.
Pagāja vairākas dienas, pirms izpratu savu stāvokli.
Tajā pirmajā rītā, kad pagriezos un ieraudzīju uz mājas ārdurvīm zilo apli, ilgi un nekustīgi stāvēju. Lietus ūdens, ko biju dzērusi no
vācamā trauka, tecēja man pa zodu un kaklu, iekšā tunikas kakla izgriezumā. Ar plaukstas virspusi to aizslaucīju. Vieglā vējiņā trlsinājās koku lapas, un es iedomājos par kvēlmušu spārniem, kas trīņājas pret luktura stikla sieniņām. Blenzu uz apļa bezgalīgo gredzenu, no kura nebija glābiņa. Zeme man zem kājām joprojām bija stingra, un debesis savā vietā. Pasaule turpināja savu dzīvi aiz tā neredzamā mūra, kas bija uzslējies ap mani: ļaudis domāja savas domas, staigāja pa ceļiem, runājās ar tiem, kurus mīlēja. Kādu brīdi realitāte ņirbēja ap mani neskaidra, drūpošām malām un sašķēlusies uz pusēm. Kāda daļa no manis joprojām staigā ārpus šīm robežām, es domāju, dzīvo to dzīvi, kurai vajadzēja būt. Tā ir ceļā uz Zaudētajām zemēm, un tā ir gandrīz tikpat reāla kā es, varbūt dažos brīžos pat reālāka, taču tā skatās prom, un tā neatgriezīsies.
Doma sašķīda, aizmiglojās un rimās.
Biju šeit, un nekas nemainīja to, ko redzēju.
Vējā šūpojās zari, gaisma iekrāsoja zāliena blīvo, tumši zaļo tīmekli, kurā stiebri sējās neregulāros režģos. Vienīgā ēna, kas krita uz zemes, bija manējā, un rīta klusumā neizšķīru ne soļu, ne elpas trokšņus, nedz arī vārdus, kurus nesa gaiss. Piegāju pie durvīm un pieskāros aplim. Pie pirkstgaliem pieķērās krāsa. Ieslaucīju biezo krāsu biksēs, kuru raupjajā audumā palika trīs zilas švīkas. Zināju, ka nomazgāt tās nebūs iespējams. Šī doma šķita vienaldzīga.
Kad iegāju mājā, grīdas dēļi nočīkstēja. Mana rīkle bija sausa kā smiltis, rīšana darīja sāpes. Apstājos virtuvē, atvēru krānu un tajā pašā brīdī atcerējos, ka pirms divām dienām biju fjellā un noslēdzu no avota nākošo ūdensvadu. Ūdens no krāna netecēs.
Ūdens no krāna tecēja.
Piepildīju tējas krūzi un izdzēru. Izdzēru otru, pēc tam trešo. Ūdens joprojām tecēja. Pazinu ūdens garšu: tas bija no fjella avota. Aizvēru krānu un atvēru vēlreiz. Ūdens tecēja joprojām.
Metāls man zem pirkstiem bija auksts un gluds. Aizgriezu krānu, apsēdos virtuvē uz grīdas, salieeu kajas un atbalstīju galvu pret ceļgaliem.
Ieklausījos savā elpā. Ieklausījos asins kustībā savās dzīslās. Ieklausījos nama klusumā un centos saprast, kas noticis.
Prātā nāca ciema iedzīvotāju sejas, lūgumi un pateicības vārdi no sasprēgājušām lūpām, rokas, kas cēla pilnos ūdensmaisus, plaukstu kaulu baltie vēdekļi zem ādas, kas bija nospriegojusies par plānu plēvi. Viņu soļu duna pret zemi, kad viņi zem drānām nesa smagumu, no kura bija atkarīga viņu bērnu vai dzīvesbiedru, vai vecāku dzīvība. Kāds no viņiem bija ienācis manā mājā, sēdējis manā virtuvē un nesis uz mājām manu ūdeni - nē, ūdeni, prātā izlaboju, tikai ūdeni, nevis manu ūdeni. Atgriezies ciemā, viņš bija skatījies uz ielmalas plakātiem, uz tajos ierakstīto atlīdzības summu. Un pēc dienām vai nedēļām, noteiktiem vai grīļīgiem soļiem viņš uz ielas bija piegājis pie ūdens uzrauga. Teicis: man būtu stāstāms kas tāds, kas varētu jūs interesēt.
Cik ilgi armija bija zinājusi?
Vai viņi bija novērojuši manas gaitas un gatavošanos ceļojumam, vai viņi zināja par heliratiem un viltotajām komunikatorpasēm? Varbūt viņi bija zinājuši par avotu jau nedēļām ilgi, taču viņiem kaut kā bija atklājies, ka grasos aizbraukt no ciema, un viņi bija gaidījuši. Varbūt viņi bija novērojuši heliratu slēptuvi, sekojuši, kā mēs ar Sanju nesam turp ēdienu un ūdeni. Un vakar, kad Sanja vakara devās uz slēptuvi mani gaidīt, viņi bija parādījušies, trīs kareivji smagos zābakos un zilās uniformās, varbūt tikai divi - pat ar vienu būtu pieticis, jo Sanja nebija liela auguma. Spēju saredzēt, kā tic zem tumšajām, zemajām debesīm nostājās viņai ceļā uz patiltes atveri un izvilka no makstīm zobenus. Lietus pārvērta spīdošos asmeņus par viļņainām spoguļu virsmām. Viens no karavīriem sasēja Sanjai rokas uz muguras,
un otrs platiem soļiem iegāja patiltē, kur aizbraukšanas gatavībā gaidīja helirati. Viņi savāca ratus un piekabē salādēto ūdeni un ēdienu, un aizveda viņu prom, un viņai nebija nekādas iespējas bēgt vai sazināties ar mani.