Centos neiztēloties, kas ar Sanju noticis.
Aiz visām savām domām zināju, ka pastāv arī otra iespēja. Ka viņa nav sagūstīta. Ka militāristiem nebija vajadzējis nākt pie viņas.
Taču par šo iespēju es nespēju domāt.la neietilpa manās robežās, nesašķaidot tās drumslās.
Domāju visu, ko zināju par to, kas noticis pārējos ciema ūdens-nozicdznieku namos. Daudz tur nebija: baumas, tenkas. Neskaidri gūstekņu pavīdējumi, tāli un klusi kā rēgi. Sakaltušas asinis pagalma celiņa smiltīs.
Apjaušot, ka varbūt nedrīkstēšu iziet no mājām, brīdi jutu iztukšojošas šausmas, taču tad atcerējos, ka bez kādām sekām jau biju izgājusi ārā. Tomēr man nebija ne jausmas, cik tālu no mājas drīkstu aiziet. Un kas notiks, ja es sasniegšu šo savai dzīvei noteikto neredzamo robežu? Vai mani tūlīt nošaus? Varbūt pietiekams izrādīsies brīdinājums?
Bija tikai viens veids, kā to noskaidrot.
Kad izgāju lievenī, man trīcēja kājas.
Celiņš no mājas ārdurvīm līdz vārtiem bija tikpat pazīstams un ierasts kā savas plaukstas virspuse. Biju pa to gājusi neskaitāmas reizes, gandrīz katru mūža dienu, un būtu pratusi aprakstīt tā veidolu ar aizvērtām acīm. Tomēr tagad ceļš caur zālāju bija svešs un jauns, katrs solis - ar griezīgi spilgtām aprisēm, un katra ķermeņa smaguma centra pārvietošanās - smaga kā akmens bluķis, kas atstāj savu vietu. Redzēju pažobelē zirnekļa tīklā ieķērušos naktstauriņu, kurš tur nebija bijis vakar. Redzēju akmens plākšņu krokas, to malu negludo veidu, minerāla metāltumšos slāņus, kurus laiks bija saspiedis citu pret citu. Redzēju savu kāju, taisītu no trausla kaula un plānas
ādas, kas gaiša un ievainojama pletās uz akmens vairoga zāļu stiebru mīkstajā ierāmējumā.
Elpa manī strāvoja satraukta un lūstoša, un es katrā solī gaidīju, kad kādā ķermeņa vietā sajutīšu - ko gan īsti? Uz mani nekad nebija šauts. Biju redzējusi šautas brūces, sakaltušas asinis un bieza, dzeltenīga šķidruma notraipītus apsējus ap tām, taču nekad nebiju redzējusi, kā lode atrod savu upuri. Nebiju redzējusi ciešanas cilvēka sejā, kad metāls caururbj viņa ādu, atrauj audus no audiem un iegrimst kaulā. Iztēlojos dzeļošas, svilinošas sāpes, tādu kā mazu sprādzienu savā miesā, un tad centos iztēloties šīs pašas sāpes simtkārtīgas, jo biju pārliecināta, ka mana pirmā doma nav pat tuvu patiesībai. Cik daudz es paspēšu sajust? Vai man pietiks laika sekot, kā no manis pamazām izplūst dzīve, vai arī viss paies tik strauji, ka ievainojuma izraisītās spalgās sāpes drīzāk nepaspēs izlauzties līdz sapratnei?
Asinis darīja smagas manas kājas, kad piespiedu sevi spert atkal nākamo un nākamo soli. Zāļu stiebri vcldrējās zem kurpju zolēm un atkal bez skaņas paslējās pret debesīm, kad manas kājas no tiem pacēlās.
Mežiņā kaut kas nobrikšķēja. Kustību starp kokiem neredzēju. Aptvēru, ka esmu apstājusies. Mana elpa, sagūstīta aizžņaugtajā rīklē, dziedāja. Atslābināju muskuļus un ļāvu gaisam izlīt no plaušām dzidrajā rītā, kas smaržoja pēc iepriekšējā vakara lietus. Vārti vairs nebija tālu. Solis: ar pāris gariem lēcieniem es būtu pie tiem. Solis, otrais un trešais: ja izstieptu roku un paliektos uz priekšu, spētu aizskart vārtu pēc nakts joprojām vēso metālu. Pēdējais solis: stāvēju tieši vārtu priekšā.
Lapas grozījās cita pret citu un vējš raustīja zarus. Ceļa smiltīs svaidījās ēnas. Aiz muguras klusām šķindēja priedē iekārtais vēj-zvans.
Ievilku elpu, aizvēru acis un atvēru vārtus.
Nekas nenotika.
Paskatījos visapkārt un joprojām neredzēju nekā, kas liecinātu par kāda cita klātbūtni.
Spēru soli aiz vārtiem.
Pēc tam otru.
Trešajā solī gaisu pāršķēla ass, taču pārsteidzoši kluss švīksts, itin kā ar vienu metālisku cirtienu būtu pāršķelts biezs dēlis. Smiltis uzšķīda gaisā tikai pāris pirkstu platumā no maniem kāju pirkstiem. Sastingu uz vietas. Būkšķa atbalss noklusa ainavā.
Bērnībā negaisa laikā biju mātes darbistabas kaktā tinusies aizkarā, lai paslēptos nomierinošajā, mīkstajā puskrēslā, kurā cauri auduma pinumam spraucās gaisma. Biju gaidījusi, līdz biedējošās plaisas pasaulē atkal aizvelkas un izgaist neredzamībā un atkal ir droši pārvietoties pa māju bez aizkara sniegtā patvēruma. Tagad mani caurstrāvoja tas pats impulss. Katra mana šķiedriņa kliedza, ka vajadzētu pagriezties un skriet uz māju, ko kājas nes, ietīties kaktā aizkarā, līdz visi šķēlumi būs atkal aizvilkušies un es nevarēšu iegāzties to cieši apņemošajā tumsā vai pārāk baltā, visu caursvilinošā gaismā. Taču aizkaram jau kur tas laiks bija apspurojušās malas, kakts bija pilns ar zirnekļu tīkliem un putekļu pakulām tajos, un vairs nebija tādas vietas, ne namā, ne dārzā, ne fjellā, kur es varētu patverties no pasauli uzšķērdušajām aizām ar stikla lausku malām.
Atkal spēru soli uz priekšu.
Skaņa pāršķēla gaisu, un no vietas, kur lode trāpīja zemei, man uz kājām uzšļācās smiltis. Pacēlu skatienu un ieraudzīju sakustēšanos varbūt desmit metru attālumā: zilas krāsas strēmeli starp koku stumbriem, metāla griezīgo uzzibsnījumu tur, kur trāpīja saules stari.
Trešais mēģinājums apstiprināja to, ko biju sākusi nojaust. Smiltis noputēja atkal, tieši tik tuvu, ka tas bija iedarbīgs brīdinājums, taču tīši ārpus manām aprisēm. Sie karavīri prata šaut, un viņi gribēja, lai es zinu savas robežas. Tomēr izskatījās, ka nezināma iemesla dēļ viņu nolūks ir mani neievainot.
Kad lēnam pa vārtiem atkāpos atpakaļ dārza, ainavu nospieda visu aprijošs klusums.
Kad saule pagriezās uz pēcpusdienu, biju apjautusi sava gūsta robežas. Tas sakrita ar dārza žogu, izņemot aiz tējas nama, kur žoga nebija. Neredzamais mūris bija noteikts apmēram desmit metru attālumā no tējas nama aizmugures sienas, taču iekšā tējas namā es varēju iet brīvi. Nospriedu, ka mājas apkārtnē jābūt vairākiem snaiperiem, kas neatraudamies seko manām kustībām.
Atgriezusies mājā, aizslēdzu durvis un aizvilku visiem logiem priekšā aizkarus.Tagad sapratu, kāpēc citu ar zilo apli iezīmēto namu logi vienmēr bija aizsegti. Kad dzīve ir iekaldināta šaurās robežās, vērtīga ir pat visniecīgākā brīvība. Durvju apdilušais koks un logu trauslais stikls manus apdraudētājus neapturētu, taču, ja varēju no viņiem paslēpt kaut mazu daļu savas dzīves, būt pati tās īpašniece, es nespēju atteikties no šīs privātuma skrandas, varbūt pēdējās, kāda man bija.
Atcerējos komunikatorus. Viens no tiem joprojām atradās uz Zaudētajām zemēm iecerētā ceļojuma somā. Otru biju atstājusi koka kārbiņā savā istabā. Izvilku no somas uzlauzto komunikatoru, uzliku pirkstu uz ekrāna un gaidīju gaismas iedegšanos. Displejā zibsnīja punktiņu rinda: ierīce meklēja savienojumu ar komunikatortīklu. Pēdīgi parādījās ziņa Nav piekļuves, tīklam. Izvēlējos iespēju zem tās Meklēt vēlreiz. Minūti vēlāk atkal parādījās tā pati ziņa. Iegāju savā istabā un paņēmu otru komunikatoru. Arī tā displejs man vēstīja, ka mājā nav piekļuves tīklam. Mani sagūstītāji bija parūpējušies, lai man nebūtu sakaru ar ārpasauli.
Pret vakaru sāku raizēties par ēdienu. Ūdens man bija, vismaz pagaidām. Pie virtuves krāna biju piepildījusi visus savus ūdensmaisus, jo ūdens padeve taču varēja pārtrūkt. Bet mājā nebija daudz ēdamā. Biju salādējusi heliratos ceļojumam visu, kas uzglabātos kaut ilgāk par dienu. Virtuves skapī atradu dažus amaranta sausiņus un piekodu
vienu no tiem vājai tējai. Biju pateicīga par dārza esamību, jo pamazām ienācās daļa no ogām, dārzeņiem un saknēm. Tomēr vairākums no tiem būs ēdami tikai pēc dažām nedēļām. Putras pārslu pietiks varbūt nedēļai, ja būšu taupīga.