Kad saule bija noslīdējusi tik zemu, cik zemu tai šajā nakti bija jānoslīd, sameklēju virtuves atvilktnē nazi ar biezu asmeni. Apstājos ārdurvju priekšā. Pie durvīm reiz sen ar skrūvēm bija piestiprināts divžuburu metāla vadzis, uz kura es parasti kāru savu kukaiņu cepuri. Ieliku cepuri sienas plauktā un pietuvināju naža smaili durvju balti nokrāsotajam kokam. Izšķiru krāsā otas pēdas, mātes roku kustības: viņa bija noskrāpējusi veco krāsu un padarījusi durvis atkal glītas un spīdīgas. Kopš tā laika bija pagājis desmit gadu, un krāsa bija saplaisājusi.
Stipri piespiedu asmeni durvīm un ievilku kokā vienu statenisku svītriņu, savā pusē, tieši pretī zilajam aplim. Krāsa zem iegriezuma nolobījās. Palika vēl daudz vietas citām svītriņām.
Kad biju atgriezusies savā istabā, pabāzu nazi zem spilvena. Gulēju ar vasaras nogales gaismu sejā, komunikatori uz galda līdzās gultai stāvēja tumši un klusi.
No rīta uzvilku uz durvīm otru vertikālu svītriņu līdzās iepriekšējai. Gaiss mājā šķita smacējošs un smags. Atvērusi durvis, ieraudzīju, ka uz lieveņa kāpnēm atstāta paplāte ar ēdienu. Daudz tur nebija: puse maizes doniņas, sauja kaltētu vīģu, mazs maisiņš pupiņu. Ieliku pupas mērcēties bļodiņā ūdens un piesardzīgi sadalīju ēdienu porcijās, jo nezināju, cik dienas man ar to būs jāiztiek.Tukšo paplāti atstāju tur, kur biju atradusi.
Domāju par ūdeni, kas tecēja no virtuves krāna, kaut gan tam nebūtu vajadzējis tecēt, un snaiperiem, kas tīši šāva man pavisam tuvu un tomēr garām. Domāju par lievenī atstāto ēdienu. Sāku pārliecināties par to, ko nesapratu: mani gribēja uzturēt pie dzīvības. Vismaz pagaidām.
Viņi arī gribēja, lai es baidos.
Nākamajā nakti sēdēju sardzē pie loga, lai redzētu, vai pagalmā kāds ienāks. Mazliet pēc sešiem rītā nāca kareivis. Viņš nesa paplāti, uz kuras bija ēdiena deva. Kad viņš to lika uz lieveņa kāpnēm, es piecēlos, par spīti nogurumam, kas nospieda manus locekļus. Kad atvēru durvis, viņš pacēla skatienu.
- Kāpēc mans nams ir iezīmēts? - es vaicāju.
Karavīrs savāca tukšo paplāti un neatbildēja. Viņš pagriezās un sāka iet projām. Gāju viņam pakaļ. Sapratu, ka tas nav droši, tomēr man bija jāmēģina.
- Par ko mani apsūdz? - es vaicāju. - Vai es nevarētu ar kādu runāt?
Karavīrs turpināja iet klusēdams. Paskrēju uz priekšu un nostājos viņam ceļā. Viņš apstājās un uzlika roku uz zobena roktura. Tikai tagad aptvēru, ka tas ir maiznieka dēls, ar kuru biju gājusi vienā skolā un kuru biju redzējusi ciemā krāsojam plakātus.
- Ļauj man ar kādu runāt, - es lūdzu. - Ja man jādzīvo gūstā, gribu vismaz zināt, par ko mani apsūdz.
Viņš stāvēja sasprindzis, un es gaidīju, ka zobens auksti un svilinoši iešķels manu ādu. Viņš joprojām nerunāja.
- Lūdzu, - es teicu un ienīdu savu diedelējošo toni. Kad viņš neatbildēja, vaicāju: - Kāpēc tu to dari?
Viņa roka nenoslīdēja no zobena, kad viņš teica: - Tev nav atļauts nevienu uzrunāt, un man nav atbilžu uz taviem jautājumiem. Es tikai daru savu darbu. - Viņš apklusa un uzlūkoja mani, un īsu brīdi es viņā saskatīju puiku, kuram nekad nebiju pievērsusi lielāku uzmanību, kaut gan gadu gadiem biju viņu redzējusi starpbrīžos strauji skrienam pa skolas pagalmu.
- Man vajadzētu tev iešķelt pa seju, - viņš turpināja. - Taču lai šoreiz paliek. Citi, iespējams, nebūs tikpat laipni. Tu rīkotos gudrāk, ja neatstātu māju, kad tev nes ēdienu.
Viņš turpināja iet uz vārtiem. Stāvēju uz vietas, jo viņa balss un izteiksme bija sastindzinājušas manu seju un iesakņojušas kājas zemē. Aiz viņa acīm biju redzējusi tumsu, kas mani biedēja: tādu tumsu, kas nerodas tikai no tām lietām, ko ir vajadzējis redzēt, pat ja būtu gribējies novērst skatienu, bet gan daudz blīvāku, varenāku.
Tādu tumsu, kas rodas, kad dara tās lietas, no kurām citiem gribētos novērst skatienu.
Pilnīgi droši zināju, ka tad, ja vēl viņam sekotu vai uzrunātu no jauna, viņš man šķeltu ar zobenu un atstātu noasiņojam, līdz es vairs nekustētos. Skatījos, kā viņš aiz vārtiem nozūd starp kokiem, un tikai pēc vairākiem mirkļiem manas asinis atkal ritēja gana vieglas, lai es spētu atgriezties namā.
Trešās dienas vakarā stāvēju līdzās akmensdārzam, kad uz ciema ceļa ieraudzīju kustību. No tāluma saredzēju, ka tas ir kājāmgājējs un nav ģērbies zilajā uniformā. Nācējs bija par īsu, lai tā varētu būt Sanja. Cilvēks tuvojās, saplūda ar koku ēnām, un neviens nepārtrauca viņa ceļu. Tuvāk vārtiem pazinu viņā Maiju Harmaju. Apmēram desmit soļu attālumā no vārtiem viņa apstājās un raudzījās uz māju. Viņas acis pavērsās un trāpīja man, tad viņas galva no jauna pagriezās pret māju, un es zināju, ka viņas skatiens pielipis durvīm. Pēc mirkļa viņa paskatījās visapkārt, pagriezās un nemierīgiem soļiem devās atpakaļ uz ciemu.
Kad viņas strupais stāvs attālinājās, zināju, ka citus cieminiekus uz ceļa starp māju iekļaujošajiem kokiem vairs neredzēšu.
18. nodaļa
Asmens skrāpēja krāsu un atsedza zem tās gaišu koka virsmu. Nupat ieskrāpētā zīme bija sestās rindiņas pirmā. Ieliku nazi makstī, kas nebija tam piemērota, tomēr šādi bija labāk nekā vispār bez maksts, nazi iebāzu kabatā, kā biju darījusi katru rītu piecas nedēļas.
Pēc tās dienas, kad maiznieka dēls bija man uzgriezis muguru un neatskatīdamies izgājis pa vārtiem, es nebiju ne ar vienu runājusi. Ik rītu biju uz kāpnēm atradusi paplāti, un reizēm biju redzējusi pazibam zilu uniformu, taču nebiju uzdrīkstējusies vēlreiz uzrunāt karavīrus, kas pienesa ēdienu.
Tikai tad, kad dzīves robežas ir trauslas un tuvu, cilvēks patiesībā saprot, cik kvēli gribas pie tām turēties.
Abus komunikatorus joprojām ieslēdzu katru rītu un vakaru. Nekas nav sīkstāks par cerībām: vēl tad, kad jau iztēlojos, ka cerības uz gaismas iedegšanos vienā vai otrā esmu padzinusi pavisam, tās negaidot manī uzliesmoja, un man atkal nācās tās nogrūst tumsā, kur tām nebūs vietas dzīvot un elpot. Ik reizes, kad komunikatoru gaismiņas tā arī neiedegās, mana sirds sāka sisties mazliet smagāk. Taču tas ilga tikai brīdi, un pēc tam gūsts atkal bija necaurredzamas duļķes, kurās spēru soli pa solim, nezinot, kad skats noskaidrosies un ko atradīšu priekšā.
Manas dienas aizpildīja ēdiena meklēšana dārzā un ūdens uzkrāšana atbilstoši iespējām. Mājas krāni bija kļuvuši neparedzami: reizēm ūdens pa tiem tecēja, reizēm ne. Tad, kad neraku no zemes saknes vai nepildīju ūdensmaisus un katlus, es velti minēju, kas notiek ārpasaulē. Es nezināju, kā klājas ciemā, kurā kontinenta malā norit cīņas un vai ir vaļā ceļi uz Sjiņdziņu. Sjiņdziņa mierīgi būtu varējusi nodegt līdz pamatiem, un visas citas pilsētas līdz ar to, un ziņa par to mani nesasniegtu. Varbūt vairs nebija pat ciema. Varbūt viss, kas bija atlicis, bija šis nams un dārzs, koki, kas klanījās vējā, ceļš, kas tecēja uz ciemu, ijellu raupjie akmens sāni un debesis aiz tiem.
Varbūt vairs nebija manas mātes. Varbūt arī Sanjas ne.
Bija brīži, kad nama mēmums, manas tā sienās ieslēgtās dzīves nekustīgums draudēja pavisam sapīt soļus, līdz man šķita, ka pamazām pārvēršos par akmeni. Vispirms manas kājas zaudēs atsperīgumu, to āda mazpamazām iekrāsosies lietus pelēka un sacietēs, pēc tam tās vairs nelocīsies ne ceļgalos, ne potītēs, un es nespēšu tās atraut no vietas. Nevarēdama spert ne soli, es skatīšos, kā porainā klinšu viela izplešas manī līdzīgi sērgai, sastindzina gurnus, sānus un krūškurvi, smagi ielāso pirkstgalos un plaukstās, savažo plaukstu locītavas un apakšdelmus. Pēdējā pārakmeņosies seja: plakstiņi paliks atvērti, un, tā kā nespēšu tos mirkšķināt, jutīšu, kā lēnām izžūst acis, klausīšos sirds atbalsī akmeņainās čaulas iekšpusē, līdz pēdīgi apstāsies arī tā.