Man bija jāizvairās no domām, kurām bija vara mani sastindzināt. Es nedrīkstēju apstāties, vēl ne.
Ienesu virtuvē dienas ēdiena paplāti, kas stāvēja uz kāpnēm, un izliku tās saturu uz galda. Piedāvājums šodien bija pieticīgs: saujiņa amaranta, maisiņš saulpuķu sēklu. Kareivji bija pamanījuši, ka dārzā ienākusies raža. Pēc skopām brokastīm aiznesu paplāti atpakaļ uz lieveni un gāju uz vannasistabu mazgāties. Noģērbos un nostājos zem dušas. Aukstas ūdens šalts vietā nopilēja tikai dažas lāses. Mazliet pagaidīju, aizvēru krānu un atvēru vēlreiz. Ūdensvads brīdi gārdza, un
kā no dziļumiem atskanēja zems, metālisks šņirksts, itin kā vads būtu pagriezies uz sāniem. Pēdīgi man virsū uzšļācās ūdens. Ātri ierīvējos ar putojošo ziepjsakni, jo biju jau pieradusi, ka ūdens tecēšana pēdējā laikā ir neregulāra. Domāju par avota ūdens līmeni un balto zīmi, kas bija vīdējusi tam pavisam tuvu, kad biju fjellā pēdējo reizi, taču jutu, kā asinis atkal kļūst smagākas, un aizgaiņāju šo domu. Vismaz ūdens manā rīcībā bija joprojām. Pat,būdamai iezīmētai noziedzniecei, man nevajadzēja staigāt netīrās drānās vai nedēļām dzīvot bez mazgāšanās. Pat gūstā man bija vairāk nekā lielākajai daļai ciema iedzīvotāju brīvībā.
Joprojām nesapratu, kāds tam iemesls.
Kad biju apģērbusies, devos slaucīt uz tējas namu vedošā celiņa akmens plāksnes. Zālienā man pie kājām cauri sandaļu režģiem skārās nakts rasa. Diena bija ietinusies mākoņos, taču lietus mitrumu nemiglināja. Savācu uz celiņa sakritušās lapas kaudzē pie tējas nama stūra, izvēlējos no tām riekšu, ko uzkaisīt uz akmeņiem, un pārējās aiznesu uz kompostu aiz mājas, sargādamās pieiet par tuvu sava gūsta neredzamajai robežai.
Ērkšķogu krūmu ogas bija ienākušās sarkandzīslainas un apaļas, to svars vilka uz leju zarus. Paņēmu no verandas bļodiņu. Ērkšķogas pret plastmasu grabinājās nomierinoši kā lietus, to sula iešļācās man mutē salda, un to sēkliņas knikstēja man starp zobiem. Kad nesu ogu guvumu uz māju un rokas bija vārīgas no krūmu ērkšķu dūrieniem, ieraudzīju, ka pa ceļu virzienā no ciema tuvojas helirati. Vispirms nepievērsu tiem uzmanību. Mājas apkārtnē militāristi nāca un gāja, lielākoties kājām, taču reizēm tos atveda un aizveda helirati. Sardzes maiņas parasti bija nemanāmas: dažos brīžos teju vai spēju izlikties, ka manā dzīvē nekā īpaša nav, jo lielākoties kareivji nebija redzami, kamēr vien es nemēģināju pārkāpt savas robežas.
Tomēr šie helirati apstājās zem tējas viesu transportlīdzekļu nojumes, ko nebija darījuši nevieni no agrākajiem. Noliku ogu bļodu uz lieveņa malas. No heliratiem izkāpa garš vīrietis. Viņš ienāca pa vārtiem dārzā, apstājās manā priekšā un paklanījās.
Es neklanījos pretī.
- Komandieri Taro, - es teicu. - Kālab man šāds negaidīts gods?
Taro pienāca tuvāk, tik tuvu, ka, par spīti kukaiņu cepures plīvuram, spēju saskatīt savu atspulgu viņa cietajās, melnajās acīs. Mani muskuļi notrīsēja, gribēja atkāpties, taču es piespiedu sevi stāvēt, neizkustoties no vietas. Viņš mani mērīja ar skatienu. Es nenolaidu savējo.
- Kaitio jaunkundz, kā redzu, jūs kopš mūsu beidzamās sastapšanās neesat mainījusies, - Taro teica. Viņa mutes kaktiņi savilkās smaidā, kas man lika domāt par nažiem un zobeniem, un kaut ko vēl asāku. - Kā jums patīk apstākļi, kādus esam jums sagādājuši? - Viņš pavicināja roku, itin kā saķerdams māju un dārzu savā dūrē. - Manuprāt, mēs esam bijuši izšķērdīgi laipni: pārvietošanās telpa ir pietiekama, ēdiens un ūdens tiek padots regulāri.Tādu greznību var baudīt retais gūsteknis.
- Nenoliedzami brīnos, kāpēc man atvēlētas tādas privilēģijas, -es atbildēju. - Pieļauju, ka esat ieradies, lai man to izskaidrotu.
Taro izskatījās uzjautrināts, taču šī izteiksme bija kā vaibstus uz mirkli sedzoša plāna maska. Viņa acīs nekas nesakustējās.
- Būtu žēl atstāt neizmantotas jūsu īpašās prasmes, jaunkundz, tas ir - meistare Kaitio, - viņš teica. - Tāpēc es ierosinātu turpināt sarunu pie tējas tases. Vai jūs būtu tik laipna un sarīkotu ceremoniju par godu manam apciemojumam?
Par spīti viņa formāli pieklājīgajam tonim, es zināju, ka tas nav lūgums.
- Dodiet man piecpadsmit minūtes laika, komandieri Pāro, lai paspēju visu sagatavot. Saldumu nav, - piebildu, necenšoties mīkstināt balss toni.-To jums nāksies man piedot.
- Kā vēlaties, meistare Kaitio, — viņš atbildēja.
Atstāju viņu zālienā un gāju uz māju. Pārliecinājusies, ka aizkari cieši aizvilkti, izņēmu no drēbju skapja tējas ceremonijas tērpu un uzvilku. Tas bija mīkstāks un pazīstamāks nekā citam laikam un dzīvei piederējušajā mēnessgriežu dienā, kad biju to uzvilkusi pirmo reizi. Tomēr tajā joprojām bija kaut kas svešs, it kā es būtu ietērpusies ādā, kas ir nevis mana, bet tikai palienēta. Uzpošanās meistara tērpā bija bezjēdzīga un nevajadzīga rīcība: zināju, ka Taro to no manis negaida. Taču tējas ceremonijas nemainīgā, ar meistaru nepārtraukto ķēdi saistītā forma bija vienīgais tilts, ko spēju uzbūvēt starp savu ievainojamību un tējas meistara neaizskaramību. Tērps piešķīra aizsardzību, aiz kuras varēju patverties.
Tējas namā atradās vairākas servīzes, un biju slaucījusi un vēdinājusi namu ik dienas, dažas reizes pat uzmazgājusi grīdu, tāpēc man vajadzēja turp aiznest tikai ūdeni. Desmit minūtes vēlāk iznācu no mājas, nesdama rokā ūdensmaisu, kuru biju piepildījusi no virtuves krāna.
Pirmajā brīdī Taro neredzēju. Tad pamanīju, ka viņš stāv tējas nama priekšā un pilina zālē ūdeni no akmens baseina. Zāliena mitrināšana ar ūdeni nozīmēja tējas nama un tā apkārtnes simbolisku attīrīšanu ceremonijai, un to nebija atļauts darīt nevienam, izņemot tējas meistarus un viņu mācekļus. Rīklē un aiz acīm sakāpa rūgtas dusmas. Kad tuvojos namam, sandaļu zoles mīksti plakšķēja pret akmens plāksnēm.
- Baidos, ka jums arī šoreiz pa viesu ieeju nāksies rāpot, - es teicu. - Namu remontējot, atveres augstumu nemainījām.
Taro ieslaucīja mitrās rokas bikšu biezajā audumā un pasmaidīja savu uzasināto smaidu. Melno acu skatiens pārvietojās kā spogulī uzplaiksnoša kustība tumšā telpā.
- To arī biju gaidījis, - viņš atbildēja.
Ne viens, ne otrs nepaklanījāmies. Devos uz meistara ieeju mājas otrā pusē.
Kad biju iekūrusi uguni, uzlikusi katlā vārīties ūdeni un novietojusi uz paplātes tējas servīzi, pavēru viesu ieeju šķirbā. Mirkli vēlāk iekšā ierāpoja Tara. Viņš bija atstājis kukaiņu cepuri ārpusē. Aiz veca ieraduma, nedomājot, muskuļu atmiņas vadīta, paklanījos viņam. Viņa sejā atkal parādījās smaids, un viņš paklanījās pretī. Man šķita, ka viņš žestu ironiski pārspīlē, taču vien tik daudz, ka nevarēju būt pārliecināta. Man vaigos iebangoja asinis. Dziļi elpoju un domāju par ūdeni: par ūdeni, kurš mani nesa un savažoja, par ūdeni, kurš mani atšķīra no pīšļiem, par ūdeni, kurš mani nebija atstājis, vēl ne.
Katla dibenā bija desmit burbuļi.
Pagatavoju tēju un pasniedzu tasi Taro. Viņš to nesteidzīgi paņēma, uzpūta, neiemalkoja, jo tēja vēl bija pārāk karsta, un novietoja tasi sev līdzās uz grīdas.
Viņš cieši raudzījās manī, un es zināju, ka tieku vērtēta. Viņa nolūka svars un aukstums mani šausmināja. Viņš bija šeit ieradies ar kaut kādu mērķi. Nezināju, kāds tas ir, taču, kad viņš tur sēdēja, nekustēdamies un nerunādams, zināju, ka itin nekas to nevarētu sa-ļodzīt, nekas nespētu salauzt vai vismaz ieskrambāt tā spīdīgo, cieto virskārtu. Viņam nebija steigas. Viņš varētu gaidīt un meklet manu vājo vietu, līdz atrastu.