- Ar kādiem noteikumiem?
-Jums atliek tikai piekrist tam, ka avots tagad piederēs armijai un ka jūs abas strādāsiet manā labā. - Viņš ieturēja pauzi, ļāva saviem vārdiem ietiekties manā apziņā. - Jūs, protams, pieļāvāt dažas izšķirīgas kļūdas, taču parādījāt arī asu prātu un viltību. Kādu laiku gandrīz ticēju, ka nekāda avota nav. Muromcki nācās jūs ilgi novērot un ievākt daudz ziņu, pirms izdevās noskaidrot, no kurienes nāk ūdens un kā tas tiek slepus nogādāts no mājas uz ciemu. Spiegiem ar jūsu prasmēm mums atrastos darbiņš.
Jau otru reizi sarunas laikā ainas manā atmiņā pārvietojās, un to detaļas parādījās pavisam citādi. Muromcki tējas vizīte nepareizā dienā, viņa apstāšanās pie Sanjas nama vārtiem un saruna ar Sanju. Un atmiņu aina, kas bija gandrīz pazudusi, taču tagad spilgta pacēlās starp citām: gaišmatainais viesis tēva bērēs, seja, kas bija izskatījusies pazīstama, bet kuru tomēr nebiju mācējusi saukt vārdā. Visu šo laiku nebiju sapratusi, kā tīkls ap mani savelkas.
Viss telpā bija nekustīgs, un es neredzēju ceļu savā priekšā tās dūmakas dēļ, kas virda no aizvadītajām nedēļām un to nesaprotamības, no pasaules plaisām, no tumšā spoguļa, kurā nesaskatīju pati savu seju.
- Un Sanja lūdza, lai es tam piekrītu?
- Viņa teica, ka piekritīs, ja tas nozīmē, ka jūs atkal varat satikt viena otru.
Iedomājos Sanju un jutu, kā ļaujos šai domai. Biju nogurusi. “Jā” šķita viegls vārds manām lūpām, un bija neiespējami aizraidīt ainu, kas slēpās man aiz acīm: viņas roka manā rokā avotā, kura nemierīgais plūdums kļāvās pie mūsu aprisēm, mūsu mūžīgais nospiedums pasaules un ūdens atmiņā.
Aizvēru acis un ievilku elpu.
- Viņa ticēja, ka tas būtu tā vērts, - Taro mīksti turpināja. - Tāpēc viņa atnāca pie mums.
Atvēru acis. Vārdi aizslīdēja prom, prom aizslīdēja ainas un viss, ko es nevarēju padarīt par patiesību, kaut gan man gribētos.
-Jūs melojat, - es teicu.
Taro seja sašķobījās izteiksmē, kas nebija īsti smaids, un kaut kas no tās nokrita - maska, rūpīgi austs plāns: es nebiju pārliecināta, kas tieši. Redzēju tikai, ka nevainojamā nodomā ir parādījusies vaina, un, pirms viņš atkal bija ieviesis savā sejā tukšu telpu, zināju, ka man ir taisnība.
- Es varētu atzīt, ka patiešām meloju, - Taro sacīja. - Bet tu taču to nezini. Tev ir tikai mans vārds, un tu man neuzticies. - Viņš apklusa. Skatījāmies viens uz otru, un telpā nekustējās itin nekas, izņemot elpas un domas. - Un, ja es stāstītu, ka Sanja pie mums atnāca nevis tevis dēļ, bet gan tāpēc, ka gribēja pasargāt savu ģimeni? Vai tam tu noticētu vieglāk?
Ēnas satinās ap Sanju un veda viņu arvien tālāk no manis, līdz viņa pazuda skatienam. Nepacēlu roku. Neteicu ne vārda, lai viņu aizturētu. Viņa gāja prom un neatskatījās.
Biju viena un pateicu vienīgo, ko varēju pateikt.
- Nekas mani nepiespiedīs pieņemt jūsu piedāvājumu.
Taro pacēla tējas tasi pie lūpām, lēnām to izdzēra, noslaucīja muti un nolika tasi uz grīdas.
- Vai tas ir tavs pēdējais vārds? - viņš vaicāja. - Padomā labi. Citas iespējas nebūs.
- Pēdējais.
Taro pamāja. Šaurās telpas sienās atbalsojās žesta galīgums. Viņš piecēlās kājās, un man pāri krita viņa ēna. Kādu bridi tā saplūda ar mani, itin kā būtu manējā.
Šķērsoju grīdu un pavēru viesu izejas durvis. Taro atkal nometās uz ceļiem un jau grasījās izlīst ārā verandā, tomēr apstājās un pagriezās pret mani.
- Esmu ziņkārīgs, - viņš teica, un pirmo reizi ieraudzīju viņā ko tādu, kas atgādināja neviltotu interesi. - Kāpēc? Vai tu tici, ka tevi sagaida kaut kāds atalgojums - citā dzīvē vai viņpasaulē -, ja darīsi to, ko iztēlojies par pareizu?
- Nē, - es teicu. - Ticu, ka grūtas izvēles ir jāizdara katru dienu, par spīti tam, ka ir labi zināms, ka nekādas atlīdzības nav.
- Kāpēc? - viņš atkārtoja.
-Tāpēc, ka tad, ja nekā cita nav, tas ir vienīgais veids, kā atstāt no savas dzīves nospiedumu, kam ir kaut kāda nozīme.
Taro nedz pamāja, nedz pasmīnēja, nedz iespurcās. Viņš tikai skatījās un tad atkal pagriezās, lai aizietu.
- Arī es esmu ziņkārīga, - es ieteicos, un viņš apstājās. - Ja jūs neticat atlīdzībai, ja zināt, ka zudīs arī jūsu vara, kāpēc jūs tomēr tveraties pie tās un darāt lietas, par kurām zināt, ka tās nav pareizas?
Taro mans jautājums nesatrauca. Viņš cieta klusu. Dzirdēju viņa elpu tējas nama mitrajā gaisā un iztēlojos, ka redzu viņa seju gandrīz nemanāmi notrīsam, taču droši vien maldījos. Viņa seja bija pa pusei novērsta, un, kari viņš to atkal pagrieza pret mani, redzēju tikai aukstu stiklu un akmeni.
- Tāpēc, ka tad, ja nekā cita nav, - viņš pēdīgi teica, - es tikpat labi varu izbaudīt esošo tik ilgi, kamēr tas ir.
Nekustīgi sēdējām uz ceļiem, pagriezušies viens pret otru, un nekas mūs nedz šķīra, nedz vienoja. Viņa izvēles būtu varējušas būt manējās: visām ēnām ir viena krāsa, un tās visas tumsā kļūst nesaredzamas.
- Ardievu, komandieri Taro, - es pēdīgi teicu. - Neko vairāk es jūsu labā izdarīt nevaru.
Atvadoties nepaklanījos. Toties Taro man paklanījās, un šoreiz es viņa žestā neredzēju ne izsmieklu, ne nicinājumu, tiesa, arī cieņu ne. Gaidīju, līdz viņš bija izlīdis no tējas nama un es vairs nedzirdēju viņa zābaku soļus lievenī vai uz celiņa akmens plāksnēm.
Tovakar saskaitīju svītriņas, ko biju uzvilkusi uz durvīm, un saskaitīju dienas, kuras, kā es zināju, bija pagājušas citos ūdensnozie-guma namos starp zilā apļa parādīšanos un iemītnieku sodīšanu ar nāvi.
Kad izgāju ārā, lai piepildītu savu naktslukturi ar kvēlmušām, aiz vārtiem, kur sabiezēja ēnas, ieraudzīju tumšu, kalsnu būtni. Neredzēju tās seju, vēl ne, taču jutu, ka tā skatās tieši uz mani, pirms pagriezās un pazuda starp kokiem, viņpus man atvēlētajām robežām.
19. nodaļa
Kad cēlos vārīt rīta tēju, ārā joprojām bija tumšs. Ūdens krāns niķojās, kā tas bija darījis gandrīz katru dienu pēdējo trīs nedēļu laikā: vispirms kannā izšļācās ūdenskritums, kas pēc tam saruka līdz pilītēm un pēdīgi nostabilizējās tievā strūkliņā. Cauruļu metāla grozīšanās un šņirkstoņa mājas dziļumos kļuva klusāka. Atstāju tējkannu zem ūdens strūklas.
Laika vairs nebija daudz.
Kamēr tējkanna pildījās, aizgāju uzvilkt jaunu svītriņu uz ārdurvīm. Tā bija septītās rindiņas sestā. Kopš Taro apciemojuma bija pagājusi vairāk nekā nedēļa. Roka šķita smaga, un asmens, laužot krāsas kārtu, negribēja kustēties; taču, pat ja es apstādinātu kustību, atstātu septīto rindu nepilnu, es nevarētu apturēt no manis prom bēgošās stundas.
Atgriezos virtuvē un ieraudzīju, ka ūdens strūkla mitējusies pavisam. Ielūkojos tējkannā: tā nebija pat pusē. Ielēju tajā pilīti no pēdējā ūdensmaisa, kurā vēl kaut kas bija. Vēlāk, ja caurule būs ar mieru darboties, man vajadzētu mēģināt maisu piepildīt. Krānu neaizgriezu un atstāju zem tā lielu katlu. Ja ūdens atkal sāks tecēt, es to dzirdēšu. Manas ausis bija paspējušas kļūt jutīgas pret skaņu, kas agrāk bija bijusi tik ikdienišķa, ka nebiju tai pievērsusi nekādu vērību.
Aizpogāju adīto jaku, uzvilku vilnas zeķes, paņēmu no priekšnama vadža šalli un apliku ap pleciem. Rīts bija auksts, daudz aukstāks nekā vairākums gada astotā mēneša ritu. Atvēru durvis un ieelpoju no nakts stīvuma atžirgstošā dārza smaržu. No āra ieplūstošajā gaisā mana dvaša kūpēja kā mākonīši.
Kad liecos, lai paceltu no kāpnēm ēdiena paplāti, ieraudzīju pieaugošā pusmēness ūdeņaino vizmu virs fjella. Tālu vairs nebija mē-nessgrieži. Cieminieki drīz taisīs saldos, lipīgos mēnessgriežu cepumus un pažobelēs iekārs krāsaini apgleznotus kvēllukturus. Jau bija gatavs gājiena pūķis, un plastmasas kapā būs rosība, ļaudīm meklējot piederumus mēnessgriežu rotājumiem un bērnu karnevāla tērpiem. Šajā gadā droši vien netiks rīkota uguņošana: to uzskatīs par pārāk bīstamu, jo trūkst ūdens, ar ko dzēst aizbēgušās dzirksteles. Gaisma būs jāatrod no citādām ugunīm. Varbūt mēnessgriežu naktī apkārt atkal klīdīs okeānu pūķi, mezdami savus vizošos atspulgus pret debesu tumšo jumu.